Lai saglabātu skārdnieka amatu

Kuldīgas restaurācijas centrā sākts jauns mācību cikls, kurā skārdnieks un restaurators Agris Zeidlers reizi nedēļā interesentiem nodod amata prasmi. Šogad viņš ir vienīgais Valsts kultūrkapitāla fonda Mantojuma padomes stipendiāts.

Kurss Tradicionālo skārda darbu pareizi risinājumi un iemaņu apgūšana ir iespējams, pateicoties fonda jaunrades stipendijai. Pieteikumu rakstījusi Kuldīgas restaurācijas centra vadītāja Ilze Zariņa, jo zinājusi: Agris ir lielisks amatnieks un būs arī labs pasniedzējs. A.Zeidlers skaidro: „Februārī katru otrdienu mācības notiek manā darbnīcā, jo ziemā grūtāk runāt par piemēriem pilsētā un rīkot praktiskas nodarbības, toties ir vairāk laika mācībām. Man vadīt mācības ir kaut kas jauns. Mērķis ir dot gan zināšanas, gan iemaņas, un gribu to darīt nopietni – tas nebūs čaklo roku pulciņš.”

PRASA PACIETĪBU

„Vispirms jāuzsver, ka neesmu vienīgais, kurš dara skārdnieka darbu. To Kuldīgā pieprot vairāki. Katram cita pieeja, bet labi, ka ir daudzveidība. Mācību mērķis ir ieinteresēt, lai amatam būtu turpinājums. Esmu gandarīts, ka gandrīz gadu man ir māceklis, bet varbūt zināšanas noder arī tiem, kuriem darbā ar skārdu pamata prasmes jau ir, vai ēku īpašniekiem. Protams, tas nav vienkārši. Izgatavot uzjumteni ir diezgan piņķerīgi. Amats prasa pacietību.

Ja ar āmuru uzsit pa detaļu, jābūt pārliecinātam, ka metālu veido tu, nevis tas diktē savus noteikumus.

Jāsaprot, kur un cik stipri uzsist, lai skārds pakļautos. Šīs nianses ir pirkstos, un prasme tiek apgūta ilgi.”

SKATOTIES MEISTARAM UZ ROKĀM

„Pats šo amatu sāku apgūt Zinātniskās restaurācijas pārvaldē pie Induļa Langes, kurš nu jau aizsaulē. Mācījos, skatoties, kā strādā, jo viņš bija meistars ar zelta rokām. Strādājām kopā. Tajā laikā to prata vairāki. Vecpilsētas ēkās varēja redzēt seno meistaru darinātus paraugus, kaut gan padomju laikā lielu uzmanību tam nepievērsa. Palodzes taisījām ātri un vienkārši – smalkumiem uzmanību nepievērsām. Atsevišķos objektos arhitekts Aldis Orniņš stingri uzmanīja, lai viss tiktu atjaunots pēc vecajiem paraugiem. Tomēr prasības nebija tik striktas kā tagad.

Pamazām izzuda tie, kuri prata jumtus likt kā senāk. Radās tendence visu darīt ātri un viegli. Kad sāku amatu apgūt, man bija mērķis iet dziļumā un saprast, kā ir pareizi, lai netiktu zaudēts senatnīgums un kvalitāte. Mācījāmies seno meistaru darinājumos ieraudzīt skaistumu.”

Pašlaik Agris dara to, kas prasa iedziļināties ēku vēsturē un pārzināt restaurāciju: „Es strādāju ar klientu, nevis detaļu. Viena lieta ir izveidot datorā, pavisam cita – materiālā. Skārdu nevar saukt par pakļāvīgu, un jāzina, kā ieceri īstenot, ņemot vērā materiāla īpašības. Cinks ir daudz pakļāvīgāks, bet tas ir dārgs.

Uzjumteņus esmu taisījis kādus četrus, un pašam patīk tas, ko paveicu ēkā Baznīcas ielā 22. Arhitekts bija sagatavojis rasējumu. Sākumā šķita Kuldīgai mazliet par greznu, bet beigās biju ļoti apmierināts.”