No dziedātāju un darītāju tautas

„Kad Mārīte mani uzaicināja šo pasākumu vadīt, tika piekodināts par viņu un ģimeni nerunāt, skaitļus neminēt, dzeju nelasīt,” ievadot Kuldīgas jauktā kora Ventava koncertu, teica tā kormeistares, Viduskurzemes pamatskolas-attīstības centra skolotājas MĀRĪTES VĀVERAS kolēģe Iveta Vēra. Taču tie daudzie ļaudis, kas Darba svētku priekšvakarā pulcējās Kuldīgas kultūras centrā (krēslus vajadzēja sanest vēl), patieso iemeslu zināja, un bija diezgan grūti šos nosacījumus izpildīt.

Cildināšana nepatīk

„Tā mana 70 gadu jubileja nav nekas nozīmīgs – šis pasākums domāts par prieku jums,” skaidroja jubilāre. Ventavieši piekrīt: Mārītei cildināšana nepatīk, jo viņa lieki nerunā un ir gatava jebkurā brīdī pašaizliedzīgi darīt. Kā kormeistare ilgus gadus bijusi Ventavas dibinātājas, diriģentes Marutas Rozītes labā roka, bet nu trīs mēnešus stāv Kuldīgas vecākā un lielākā kora priekšā, un pēc tik leģendāras personības aiziešanas mūžībā tas nav viegli.

Koncerts sākās ar Džuzepes Verdi Vergu kori no operas Nabuko, ko Ventava nepaspēja apgūt atvadu brīdim, bet tagad saviļņojošā izpildījumā tas aizlidoja kā sveiciens bijušajai diriģentei un apliecinājums, ka ventavieši turas.

Sirds pieder Latgalei

„Nekad neesmu kārojusi būt priekšā – ne korim, ne citam kolektīvam,” atzīst M.Vāvera. „Bet tā likumsakarīgi iznācis tāpat kā viss cits manā dzīvē. Ir sena atziņa: viss notiek tā, kā tam jānotiek. Esmu dzimusi Kuldīgā, bet cēlusies no latgaliešiem. Mani vecāki no Latgales šurp pārcēlās 1947. gadā. Skaitos īstena kuldīdzniece, bet dzimtas sakņu izjūta vēl saglabājusies no bērnības, kad vasaras pavadīju pie mammas māsas netālu no Rāznas ezera. Joprojām mana sirds pieder Latgalei – tur bieži aizbraucu. Daba, valoda, cilvēki – īpašās izjūtas grūti vārdos izteikt. Augu šķirtā ģimenē, bet mīlestības trūkumu neizjutu – saņēmu vienlīdz no tēva un mātes, jo, lai arī šķīrušies, abi vienmēr bija draudzīgi.”

Alekšupītes krastā

Skolas laika atmiņas saistītas ar dzīvi Kuldīgas centrā, jo līdz aiziešanai uz Ventspils Mūzikas vidusskolu viņa dzīvojusi pilsētas vecākajā ēkā Alekšupītes krastā pie Rātslaukuma. Toreiz tā skaitījusies Padomju iela ar tam laikam atbilstošu, diezgan klusu un mierīgu dzīvi. Bērni ziemas vakaros ar ragaviņām droši vizinājušies pa laukumu un ielu, jo satiksme tad nav bijusi liela. Mārīte atceras arī Staļina pieminekļa nojaukšanu, lai gan tas noticis paslepus naktī.

Laimējies ar skolotājiem

„Skolotāji un klasesbiedri vienmēr gadījās tie jaukākie,” ar prieku atceras Mārīte. „Mācījos toreizējā astoņgadīgajā skolā Kalna ielā (tagad Latvijas Universitātes filiālē) pie Ināras Kuršinskas. Pēc tam ļoti daudz vērtīga iemācīja skolotāja Olga Kokina. Vēlāk arodskolā viņa audzināja manus dēlus, sauca mani uz sapulcēm pamācīt. Arī viņa nākusi no Latgales, pazina manus vecākus, tā nu savā ziņā bija radnieciskas izjūtas. Pēc pamatskolas mācījos Kuldīgas 1. vidusskolā, un man bija tā laime būt Heinriha Freimaņa audzināmajā klasē. Viņš bija sporta skolotājs, es ar sportu esmu uz jūs, bet kā klases audzinātājs un pedagogs visiem iemācīja pozitīvu un cieņpilnu saskarsmi jebkurā situācijā. Ar viņa un sievas, sporta skolotājas Dzintras Freimanes gādību izveidojās brīnišķīgs klases kolektīvs. Bet visnozīmīgākais devums manā dzīvē gan tiešā, gan netiešā nozīmē ir Marutai Rozītei. Manuprāt, visi, kas kādreiz mācījušies mūzikas skolā, zina Rozītes spārnoto teicienu: „Nav tāda vārda nevaru!” To esmu iegaumējusi uz mūžu.” To Mārīte atkārto arī tad, kad jautāju, kur viņa ņem spēku, ja kādreiz grūti rokas pacelt uz augšu.

Un sākās ceļš mūzikā

Uz mūzikas skolu Mārīti 1964. gadā aizvedis tēvs, jo bijis muzikāls. Tieši togad M.Rozīte sākusi strādāt par direktori. Mārīte mācījusies akordeona klasē un vienlaikus dziedājusi korī, kas vēlāk nosaukts par Cantus. Tā jau 60 gadus Mārītes dzīves ceļš saistīts gan ar mūziku, gan pedagoģiju. 1971. gadā iestājusies Ventspils Mūzikas vidusskolā, un tur četri gadi aizskrējuši nemanot. Tad atgriezusies dzimtajā Kuldīgā un sākusi strādāt par pedagoģi mūzikas skolā, mācījusi mūziku arī bērnudārzā Pienenīte. Tad augstākā pedagoģiskā izglītība vēl netika prasīta – to Mārīte ieguvusi vēlāk Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Tikmēr viņa jau dziedājusi M.Rozītes korī Ventava un kopā ar to nokārtojusi gala eksāmenu, augstāko izglītību iegūstot mūzikas pedagoģes un diriģentes specialitātē.

Grūtuma izlāde, enerģijas uzlāde

„Koris man ir ļoti nozīmīgs. Neesmu no senākajiem dziedātājiem un par kormeistari piekritu būt 2007. gadā, kad Rozīte paaicināja, jo iepriekšējie bieži mainījās. Jau tad pateicu: palīdzēšu, bet viņas vietā nekad nebūšu. Tas nemaz nav iespējams! Man ir diriģentes diploms, taču vadošais cilvēks neesmu – esmu izpildītājs. Kad šīgada sākumā Rozīte pēkšņi aizgāja, šo vietu pieņēmu, lai godam pabeigtu sezonu, bet tikai līdz brīdim, kad nāks jaunā diriģente.

Dziedāt man patīk. Tas man nozīmē to pašu, ko citiem, kas darbdienu vakaros nāk uz kori izdziedāt visu, kas dienā, nedēļās, mēnešos sakrājies. Ikviens ikdienā strādā fiziski vai garīgi nogurdinošu darbu, bet, lai atnāktu uz mēģinājumu, tikai mazliet jāsaņemas. Pēc dažām izdziedātām stundām tu ej mājās tik uzlādēts un pilns pozitīvas enerģijas!”

Ar diplomu vien nepietiek

Šodienas trauksmainajā kontekstā viņas dzīve izskatoties diezgan vienmuļš trīsstūris: darbs skolā, koris, mājas. Vairāk nekā 30 gadus viņa strādā Viduskurzemes pamatskolā-attīstības centrā, kur sākusi kā skolotāja, tagad ir arī audzinātāja.

„Mūsu skolā mācās īpaši bērni un strādā īpaši skolotāji. Tiek uzskatīts, ka pēc sešiem gadiem darbavieta jāmaina, lai neiesīkstētu. Es šo normu esmu pārkāpusi vairākkārt. Kāpēc gan kaut kas jāmaina, ja jūties īstajā vietā, strādā ar prieku un atdevi? Tikai mainīšanas dēļ? Ar īpašiem bērniem strādāt nav viegli, bet es ar viņiem saprotos. Tie, kas darbā meklē vieglumu, ātri aiziet. Bet daudzi ir palikuši un turpina ilgi: īpaši cilvēki ar īpašu attieksmi pret darbu, bērniem, kolēģiem. Tam nepietiek tikai ar augstskolas diplomu, tam vajag vairāk. Iespējams, ka tā ir mīlestība un pozitīvisms, ko pats reiz esi saņēmis. Tāpēc svarīgi nodot to tālāk bērniem.”

Sieva, mamma, vecmāmiņa

Trīsstūra trešais punkts jeb stūrakmens – mājas. Lai gan viens no jubilejas nosacījumiem bija par ģimeni nerunāt, nekā slēpjama jau tur nav. Nākamgad Mārīte ar vīru Valdi Vāveru svinēs zelta kāzas. Izaudzinājuši divus dēlus un meitu, viņiem ir septiņi mazbērni un četri mazmazbērni. Un visi viņu mīl.

„Mūsu ģimenē kā jau daudzās – ir bijuši laimīgi brīži un arī ne tik jaukas stundas. Vienmēr cenšos saprast, kāpēc cilvēks rīkojas tā, nevis citādi. Pieņemt to. Jūtos nedaudz vainīga, ka bērniem neiznāca veltīt daudz laika, jo jāstrādā. Kad viņi vēl bija mazi, no rītiem strādāju par muzikālo audzinātāju bērnudārzā, pēcpusdienās līdz vakaram mūzikas skolā mācīju akordeona spēli. Tagad viņi pieauguši, un man prieks, ka viņi savām atvasēm laiku var veltīt vairāk.”

Vecākais dēls Artūrs dzīvo Rīgā, strādā SIA Auto Kada par militārās tehnikas rezerves daļu nodrošinājuma konsultantu. Meita Benita studējusi mūzikas pedagoģiju, bet maģistra grādu ieguvusi uzņēmējdarbībā, tagad strādā SIA Hansa Matrix par personālvadības biznesa partneri. Jaunākais dēls Lauris ir uzņēmējs, vada autoservisu. Mūzikas skolā pa vecmāmiņas iemīto taciņu iet mazmeitas: Agate un Anete dziedājušas korī Cantus, izjūtot M.Rozītes stingro pieskārienu. Tagad pašas ir rūpīgas māmiņas. Jaunākā dēla meita Kristiāna mācās pie saksofona skolotājas Līgas Aleksandras Jāvaldes.

Spēj iedegties ar liesmu

Ventaviešu redzējumu izsaka Aivars Leismanis: „Mārīte ir kā zemes sāls. Ārēji klusa un pieticīga, bet iekšā tāds vitāls spēks, pamatīgums un dedzīgums! Kad Rozīte vēl bija, Mārīte darīja to melno darbu – sagatavoja mūs kā materiālu, ko diriģentei pieslīpēt. Koris viņai ir kompensācija ikdienas lietām, kur izvējot dvēseli un izdziedāt grūtumus, ar ko nākas sastapties. Dziesma un koris var viņā arī pamodināt vulkānu – Mārīte spēj iedegties ar liesmu un pacelt arī mūs.”