Melnās keramikas māksliniece

Itija Bīmane darina melnās jeb svēpētās keramikas traukus un interjera priekšmetus. Bet vai ir tāds melnais māls, un kā tas rodas? Un kas ir lipināšanas tehnika?

Itija ir dzimusi kuldīdzniece, mācījusies Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolā, studējusi ainavu arhitektūru Jelgavā, kur dzīvojusi 20 gadus un strādājusi datorgrafikā, bet tagad pārcēlusies Rendā pie Usmas ezera, kur uzbūvēts keramikas ceplis.

DĀVANAS NO MĀLA

„Tā kā savulaik mākslas skolā man ļoti patika keramikas nodarbības, domāju vismaz dāvaniņas uztaisīt no māla, nu, paņemt un pamīcīt. Vēlāk gadījās, ka Jelgavā tika rīkota Lindas Priednieces melnās keramikas meistarklase. Viņa atgādināja, kā ar mālu darboties. Tā kā man ļoti patīk melnie trauki, sapratu, ka varētu to darīt katru dienu. Sākotnēji aizrāvos tik ļoti, ka sāku saviem mīļajiem cilvēkiem radīt dāvanas, vedu pie Lindas uz Kandavu dedzināt ceplī. Reiz piedalījos viņas plenērā par melno keramiku, redzēju, kā tas viss notiek, arī kurināšanu un to, kā no pelēkiem traukiem top melni. Tad aizrāvos vēl vairāk. Sapratu, ka Rendā, kur mums ir lauki, vīrs varētu uzbūvēt nelielu ceplīti. Pirms pieciem gadiem augustā kurinājām pirmo cepli.”

APDEDZINĀŠANAS MAĢIJA

Itija stāsta: „Man patīk lipināšanas tehnika – tā ir viena no vissenākajām, ko cilvēks izmantojis. Bez virpas, tikai ar rokām māla sloksnītes salīmējot vienu virs otras un pēc tam tās nogludinot. Cilvēki bieži domā, ka izmantots melns māls. Patiesībā darbi izgatavoti no pavisam parasta māla, kas sākotnēji var būt dažādās krāsās – no baltas līdz sarkanai. Ieliekot traukus malkas ceplī un kurinot apmēram 12 stundas, temperatūra sasniedz ap 1000 grādu. Šādā karstumā māls kļūst izturīgs un ūdensizturīgs. Melno krāsu tas iegūst cepšanas laikā – tas ir nevis dabīgais tonis, bet gan īpašas apdedzināšanas tehnikas rezultāts.

Cepli aizmūrē ciet uz 12 stundām, un visi trauki paliek iekšā. Krāsns mutē joprojām deg malka, taču skābeklis vairs neieplūst – liesma sāk izmantot to skābekli, kas atrodas pašā mālā. Tā struktūrā ir sīkas skābekļa daļiņas, un degošā malka tās izvelk laukā. Tā māls kļūst melns. Tas ir ķīmisks process, kurā rodas melni sudrabaina krāsa. Malkas ceplī ir dažādas temperatūras zonas, un dažreiz kādu vietu neizdodas tik labi izkurināt. Tas tiek aizmūrēts ciet, bet var palikt sīka spraudziņa, pa kuru iekļūst skābeklis, tāpēc trauki kļūst atšķirīgi – katrs ar savu nokrāsu un raksturu. Tie nekad nebūs pilnīgi vienādi. Katrs cepiens ir kā pārsteigums, un tieši tas mani fascinē.

Dizains atnāk pats un pēc izjūtām. Man patīk daudz laika pavadīt dabā, un patīk tas, ka pie mums ir četri gadalaiki. Daba ir galvenā iedvesmotāja: no sniegpārsliņām un leduspuķēm, kas iedvesmo ar rakstu, līdz vasaras augiem, kuri paši atstāj savu zīmogu mālā. Manā mājaslapā Usmasceplis.lv var to apskatīt. Lielākā daļa trauku tiek sūtīta uz ārzemēm.”

KURINĀŠANA – VESELA MĀKSLA

„Lielākās grūtības ir tieši ar kurināšanu. Šopavasar cepli kurinājām jau piecpadsmito reizi. Esam piedzīvojuši visus iespējamos laikapstākļus – 12 stundas kurinot, esam bijuši gan 30 grādu karstumā vasarā, gan sniegputenī pavasarī. Likās, ka viss jau izmēģināts, bet šogad gadījās nepareizs vēja virziens, bija īpaši grūti sasniegt vajadzīgo temperatūru, bet galu galā tomēr izdevās. Tad jālieto jauni knifi, un tā mēs visu laiku mācāmies, lai panāktu rezultātu.

Ir gadījies, ka trauki sakūst un salīp kopā torņos, bet nav tā, ka būtu zudis viss, jo ceplī vienlaikus ietilpst 150–200 trauku. Pirmajā reizē, protams, brāķu bija visvairāk. Tā kā viss bija jauns un vēl ne līdz galam saprotams, apmēram ceturtā daļa trauku vienkārši sakusa. Māls augstā temperatūrā kūst līdzīgi stiklam. Tā ir skola, caur kuru jāiziet, lai nākamreiz rezultāts būtu citāds.”

ATSAUKSMES DOD SPĒKU

„Gandarījumu sagādā brīži, kad cilvēki par maniem darbiem raksta ļoti mīļas atsauksmes, kad saka: paņemot traukus rokās, viņi sajūt manu enerģiju. Man patīk ne tikai rezultāts un tas, kā trauciņš izskatās, bet arī tas, ka cilvēks, kurš to izvēlējies, ir laimīgs.

Tagad mans sapnis ir iegūt darbnīcu pie Usmas ezera blakus ceplim. Līdz šim ar mālu esmu strādājusi Jelgavā savā virtuvē, tagad darbu turpinu dzīvojamajā istabā Rendā. Plānoju rīkot nodarbības, kurās ikviens varēs redzēt, kā mani darbi top.”