„Man patīk kustība – vienu un to pašu darīt nevaru”

Kuldīgas novada tūrisma attīstības centra vadītāja JANA BERGMANE ir divu meitu mamma, enerģiska, sportiska un šarmanta sieviete. Bērnībā sapņojusi kļūt par bērnu ārsti, piecu gadu vecumā iemācījusies lasīt un izstudējusi medicīnas enciklopēdiju. 12 gados tēvs iemācījis braukt ar mašīnu, un tas stiprinājis kustēšanās prieku, savukārt mamma kā ģeogrāfijas skolotāja pavērusi plašāku redzesloku uz pasauli. Likumsakarīgi un vienlaikus nejauši profesionālais ceļš ievedis tūrismā. Jau ilgus gadus viņas rokās simboliski ir to durvju atslēdziņa, pa kurām uz Kuldīgu plūst tūristu straume, taču Jana saka: tas esot nevis viņas, bet gan komandas sadarbības nopelns.

Kā sākās tavas darba gaitas tūrismā?

2002. gadā Kuldīgas informācijas un tūrisma koordinācijas centra vadītājs Artis Gustovskis uzaicināja mani strādāt. Ja nemaldos, pirmā darbdiena bija 2. marts. Bet gluži sākums tas nebija, jo divus gadus Liepājas Universitātē jau mācījos tūrisma menedžmentu. Pēc vidusskolas aizgāju uz Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultāti, bet drīz sapratu, ka tā mani itin nemaz nesaista. Jau kopš bērnības man patīk kustīgas nodarbes – kaut kur braukt, iet, nevis sēdēt uz vietas un visu laiku darīt vienu un to pašu. Tā mani uzrunāja tūrisms, un tolaik šī joma tikai sāka attīstīties – iepriekš augstskolās tādas mācību programmas nebija. Droši vien sava nozīme ir tam, ka mamma (Līga Bergmane, kādreizējā Z.A.Meierovica Kabiles pamatskolas direktore – red.) ir ģeogrāfijas skolotāja, līdz ar to jau no mazotnes man pavērās skats uz pasauli.

Kāpēc sākumā izvēlējies ekonomiku?

Esmu dzimusi un augusi Kabilē. Pēc pamatskolas atnācu uz Kuldīgu, jo ar draudzeni izdomājām mācīties īpašā komerczinību klasē, kas tolaik Latvijas un Amerikas sadarbības programmā bija izveidota Kuldīgas 1. vidusskolā (tagad V.Plūdoņa Kuldīgas vidusskolā – red.). Tāda liela un jaudīga klase, kurā nokļuvu no Kabiles laukiem. Pēc tam gandrīz automātiski ceļš veda uz Ekonomikas fakultāti. Protams, tūrismā jāplāno un jārēķina, tomēr vairāk vajadzīgs radošums. Studijas pametu arī tāpēc, ka dzīvot Rīgā man nepatika.

Vai daudz nācies ceļot pa pasauli?

Ceļot man ļoti patīk, bet tādas ievērojamas pieredzes gan nav. Vairums braucienu bijis saistībā ar darbu, konkrētu mērķi. Ik gadu ar abām māsām vai draudzenēm kaut kur aizbraucam. Komandējums nav jāplāno, bet tas ir darbs. Atvaļinājuma ceļojumi ir kā atpūta, lai gan jāizplāno pašai, bet tieši tas mani aizrauj. Meklēju netipiskas vietas, lasu informāciju, cilvēku atsauksmes, lai brauciens nebūtu standartveida. Liela daļa Eiropas ir izbraukāta. Viens no pēdējiem brīnišķīgajiem braucieniem ar draudzenēm bija uz Gruziju. Vēl spilgti iespaidi ir no Marrākešas pagājušajā gadā.

Vai ir kāda valsts, kurā gribējies palikt dzīvot?

Es jau nojautu, ka būs tāds jautājums! (Smejas.) Esmu konservatīva un savai vietai uzticīga. Man ir bijis grūti adaptēties svešumā – nav paticis ilgu laiku būt prom tālu no mājām. Atceros, ka skolas laikā trīs nedēļas bijām nometnē Krimā, Ukrainā. Unikāla iespēja dzīvot ļoti skaistā vietā ar jauku dabu, interesantas nodarbības bija. Bet gribējās mājās – skaitīju dienas, gandrīz vai stundas, cik vēl palicis. Pēdējā dienā nometnes vadītājs pēc sena ticējuma aicināja katru iemest akmeni Melnajā jūrā, lai tur aizbrauktu vēlreiz. Speciāli metu uz otru pusi, lai tikai netrāpa jūrā un nav jāatgriežas.

Nezinu, uz kuru zemi gribētu pārcelties un kur dzīvot. Latvijā gan ir tādas vietas. Protams, Kuldīga ir vistuvākā. Kādu laiku ļoti vilināja Pāvilosta – braucu turp katru brīvu brīdi un ilgu laiku pavadīju pie jūras. Otra tāda ir Liepāja. Interesanti, ka pirms gadiem divdesmit, kad tur studēju neklātienē, sesiju laikā ne reizes nepaliku pa nakti. Nedēļu vai divas ik dienu braucu no rītiem turp, pēc lekcijām atpakaļ. Tagad gan es Liepāju sajūtu kā tuvu vietu. Tur dzīvo vecākā meita Enija ar ģimeni, bet tas nav vienīgais iemesls. Liepājai ir savs raksturs – tur redzama daudzpusīga attīstība, tai skaitā kultūrā.

Vai pēc izjūtām esi pilsētniece?

Grūti pateikt. Gan no tēva, gan mammas dzimtas saknes vijas Kabiles pusē. Viena tēta radiniece ir izpētījusi un sazīmējusi ciltskoku sešās paaudzēs, un visas grozās ap to pusi. Uz dzimtajām mājām aizbraucu bieži, bet pašai ir māja Padurē, darbs Kuldīgā. Būtībā viss tepat vien – attālums nav liels. Un Kuldīga ir maza, mīļa, klusa. Dažreiz ir pārāk mierīgi – pietrūkst kustības. Tad jāaizbrauc uz Rīgu vai citu lielpilsētu, lai pārmaiņu dēļ dabūtu cilvēku plūsmu.

Ja nerunājam par darbu tūrisma attīstībā, kas tev pašai patīk vairāk – drūzma vai klusums?

Tūrisma mērķis, protams, ir panākt arvien lielāku Kuldīgas apmeklētību. To ar kolēģiem darām diendienā – domājam, kā viesu uzmanību piesaistīt arī ziemā un rudenī. Taču ārpus darba no lieliem pūļiem izvairos, īpaši pēdējos gados. Kādreiz man patika apmeklēt lielus koncertus, bet nu jau gadus četrus piecus distancējos, ja iespējams. Bet profesionālajā jomā es savas vēlmes nolieku malā, aizmirstu. Pēc tam būs laiks uzvilkt botes un iet mežā, klusumā. Ir jau arī jauki baudīt darba augļus, redzot, ka cilvēki uz Kuldīgu brauc, ka viņiem te ir interesanti, gribas atgriezties. Prieks, ka ir aprite. Kuldīgai ir potenciāls, un, godīgi sakot, tās tukšās ielas nemaz nav tik omulīgas ne tikai no tūrisma organizācijas aspekta vien.

Vai tūrisma attīstības centra vadītājai ir sava vīzija?

Mēs strādājam komandā – esam daļa no visa, kas Kuldīgā pulsē. Nesen bija tūrisma uzņēmēju sanāksme Pieci malki svaiga gaisa. Ap 60 dalībnieku atnāca – nelielam novadam tas ir liels skaits. Vienai daļai tūrisms ir tikai blakus nozare, taču atsaucība liecināja: lai veicinātu Kuldīgas atpazīstamību, visi ir ieinteresēti darboties kopā, ne tikai savā šaurajā nišā. Viens bez otra mēs nekas nebūtu. Ne vecpilsēta, ne kāda pils vai cits objekts pats par sevi nevienam nebūs interesants, ja neizstāstīs to stāstu.

Man nav tāda sava uzstādījuma, jo jāiet kopsolī. Nozarē ir savi klupšanas akmeņi, globālas lietas nekādi nevaram ietekmēt, un brīžiem esam kā ar sasietām rokām. Kurzemes tūrisma kontekstā ne reizi vien esam runājuši, ka jādara tas, ko varam paši, un arī tas jau būs daudz. Nav jēgas gaidīt ko no malas. Un komandai, kaut nelielai, ir spēks.

Vai ar cilvēkiem saproties viegli?

Man paveicies, ka esmu sastapusies ar jaukiem cilvēkiem. Daudz projektu ir īstenoti sadarbībā ar dažādiem, bet atsaucīgiem cilvēkiem. Nav vajadzējis pielikt īpašas pūles, lai kādu uzrunātu. Vienkārši ej un uzreiz sastopi pretimnākšanu.

Tūrisms iet roku rokā ar kultūru. Ēdināšanā, naktsmītņu jomā ļoti svarīga ir viesmīlība. Protams, uzņēmumi jau konkurē, bet tas nenozīmē, ka nevar sadarboties. Man ar daudziem izveidojušās gandrīz ģimeniskas attiecības. Tāpat ar kolēģiem paveicies. Sapratne rodas pati no sevis – mākslīgi to nevar radīt. Tam, kas veidots mākslīgi, dzīve nebūs ilga. To var attiecināt gan uz cilvēku attiecībām, gan citām lietām. Tāpat uzņēmējdarbībā, pasākumu organizēšanā dabiski jājūt, kas vajadzīgs, kas būs dzīvotspējīgs.

Kas ir tavi dzīves skolotāji, kuru padomi lieti noderējuši?

Hronoloģiski sākot, vispirms jāpiemin vecmāmiņa no mammas puses. Man viņa bija cilvēks ar lielo burtu – viņas atziņas un padomus vienmēr atcerēšos. It kā sīkas, ikdienišķas lietas, bet caur tām izpaudās liela gudrība. Apbrīnoju, kā viņa prata uzņemt ciemiņus. Lauku sēta vienmēr sakopta, bija saimniecība, lopi. Un es labprāt gāju visos lauku darbos. Man pat patika, un tas ir vecmāmiņas nopelns. Atceros viņas padomu: „Ja tu, meitiņ, kādreiz tiec pie savas mājas, tad neliec nosaukumu Jurģi, jo tas nozīmē, ka būs jādodas tālāk.” Aizbraucu uz Paduri apskatīt māju skaistā vietā starp ozoliem. Uzrunāja mani ļoti, bet… nosaukums bija Jurģi. Pirmais, ko izdarīju: pārreģistrēju vecmāmiņas uzvārdā par Līdumniekiem.

Arī vecāki noteikti ir mani skolotāji. Tētis (pazīstams Kabiles mežsaimnieks, ozolu biotopa īpašnieks, koka skulptūru autors Aivars Bergmanis – red.) man jau bērnībā iemācīja darboties ar tehniku. Viņš strādāja kolhozā un atļāva daudz ko tādu, par ko citi bērni varēja tikai sapņot. Šķiet, ka man bija kādi 12 gadi, kad iemācījos braukt ar automašīnu. Tāpēc jau man tā kustēšanās tik ļoti patīk. Esmu piedalījusies autosacensībās, palīdzējusi organizēt rallijus. Tētis atļāva braukt arī ar kombainu, traktoriem, kāpurniekiem un ko tik ne. Vecmāmiņa un vecāki iemācīja: izdarīsi darbu labi un ātri, tiksi pie brīvā laika.

Tūrismā daudz iemācījos no Arta Gustovska (agrāk TIC vadītāja – red.). Tagad vairs neiznāk tik daudz sastrādāties, bet apbrīnoju viņa enerģiju un pozitīvo dzīves uztveri. Atziņas par dzīves vērtībām esmu guvusi no ārsta Pētera Kļavas, ar kuru sadraudzējāmies tūrisma pasākumā. Daudz esmu guvusi no tuvākajām draudzenēm, ar kurām kopā izēsts puds sāls. Vēl es varētu minēt neskaitāmus cilvēkus, jo no ikviena var saņemt ko labu.

Ja profesija būtu jāmaina, ko tu gribētu darīt?

Labs jautājums – esmu šad un tad aizdomājusies. Varbūt strādātu izglītībā, jo ir jau periodiski tajā būts. Kādu brīdi Ventspils pusē pamatskolā mācīju ekonomiku un datorzinības. Tad reizē bija darbs tūrisma centrā un Kuldīgas tehnikumā. Jā, izglītībā varētu, ja vien šī joma tagad nebūtu tik ārkārtīgi sarežģīta. Man ar jauniešiem patīk – viņi ir tik forši! Savā ziņā tas būtu izaicinājums. Skatos uz meitām un redzu, kā paaudzes mainās. Jauniešu domāšana ir jāsaprot un jāpieņem – to nevar pagriezt atpakaļ tādu, kāda bija iepriekšējām paaudzēm. Jāatrod pieeja, tad jau viss izdodas. Vēl es varētu strādāt sociālajā jomā, lai cilvēkiem palīdzētu.

Un kurā jomā negribētu?

Noteikti nepatiktu tāds darbs, kurā jāsēž uz vietas. Bērnībā brīnījos, kā bankā tie cilvēki aiz lodziņa var visu dienu nosēdēt, darot ko vienveidīgu. Man patīk, ka neviena diena neatkārtojas. Liekas, ka darbā jau nekas nemainās, tomēr tūristu vēlmes un vajadzības mainās. Pirms desmit gadiem bija citas intereses, un mēs nezinām, kādas būs nākotnē. Nepārtraukti jābūt ieslēgtai intuīcijai. Tūrisms balstīts izjūtās, un mēs esam tie, kam jāgādā, lai emocijas būtu pozitīvas ikvienam. Retu reizi gadās uzklausīt kādu neiepriecinošu vārdu, tomēr lielākoties dzirdam labas atsauksmes, cik Kuldīga jauka. Atšķirībā no citām pašvaldības iestādēm, kurām jādzird sūdzības par sliktiem ceļiem un neizdarītiem darbiem.

Kuri tūrisma pasākumi sirdij tuvākie?

Pa šiem gadiem bijis tik daudz, ka daļa jau aizmirsusies. Savulaik bija Padomju šarma šovs – tūrisma maršruts vairākos pagastos. Kuldīgas velodiena gadu no gada pārauga arvien lielākā festivālā. Sākām organizēt vismaz pusgadu iepriekš. Tagad iestājusies pauze, bet cilvēki prasa to atjaunot. Man patika pasākums Ražots Kurzemē, kad iedzīvinājām bijušā lielveikala Selver ēku, kur tagad kultūras centrs. Atceros, kā tobrīd pamestajā ēkā ņēmāmies, lai iedvestu tai dzīvību. Garšu festivāls Audz’s Kurzemē pagājušajā rudenī uz senā Ventas tilta šķita kā neiespējamā misija, bet izdevās par spīti sliktajiem laikapstākļiem. Ar mani spēcīgi rezonēja Vasaras stāsts purvā Kabilē, Kalnansu purvā, kur saplūda daba, mūzika un māksla. Ceru, ka nozīmīgas bija veselības dienas, ko organizējām pašu cilvēkiem, nevis tūristiem. Vērtīgu pieredzi guvām nesen Pasaules aršanas čempionātā – par to gribu savu kolektīvu uzteikt.

Darbiņš tev, kā tautasdziesmā teikts, prieku dod. Bet kā ar vaļaspriekiem?

Nenoliedzami darbs paņem daudz laika un ir pielīdzināms arī vaļaspriekam. Ir arī brīvāki brīži. Krustām šķērsām esmu izbraukājusi Latviju, arī Igauniju un Lietuvu. Vienkārši iekāpju mašīnā un braucu, protams, maršrutu saplānojot. Jau agrāk, bet īpaši kovida laikā pievērsos garajām pastaigu distancēm. Skriet man patīk, bet nepiedalos ne maratonā, ne citās sacensībās. Skrienu, lai izbaudītu laiku kustībā un vienatnē, un austiņās mūziku neklausos. Jau no bērnības man patīk darboties virtuvē, gatavot desertu, cept kūkas. Varētu katru dienu kaut ko īpašu taisīt, bet – kur likšu? Jātaisa lielāks ģimenes saiets, kā savulaik vecmāmiņa pulcēja radus.

Tu augi lielā ģimenē.

Man ir divas māsas un brālis. Ar Zani un Nauri gadu starpība nav liela – augām kopā, un mūs pieskatīja vecmāmiņa. Ar jaunāko māsu Anci man ir desmit gadu starpība, un viņu es auklēju. Man ļoti patika vākt bērnus. Kaimiņos dzīvoja bērnudārza audzinātāja. Tās bija manas laimīgākās dienas, kad viņa mani ņēma līdzi un es varēju bērnus pieskatīt. Pateicoties vecmāmiņai, jau diezgan agri – piecos gados – iemācījos raiti lasīt. Starp citu, no Kurzemnieka, ko vecmāmiņa lasīja. Un pirmā bija tā lappuse ar līdzjūtībām. Skolas pirmajās klasēs mani sūtīja uz ātrlasīšanas konkursiem. Bērnībā sapnis bija kļūt par bērnu ārsti. Padomju laikos bija enciklopēdijas vairākos sējumos par visu ko. Izlasīju visu sējumu par bērnu slimībām. Skolas laikā tētis mūs, lielākos bērnus, ļoti iesaistīja sportā. Ņēma uz treniņiem un sacensībām līdzi, ļāva piedalīties, gādāja, lai būtu inventārs. Slēpošana, basketbols, teniss – kas tik tolaik mums nebija! Sportiska aizrautība iemācīta uz mūžu, un joprojām cenšos apmeklēt sporta klubus un nodarbības.

Kāda esi kā mamma?

Vecākajai meitai Enijai ir 25 gadi, un viņa Ogres tehnikumā apguva digitālo mārketingu, dzīvo Liepājā un auklē bērniņus: Amēliju un Enertu. Jaunākajai meitai Katei ir 14 gadu, viņa mācās Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolā. Jāatzīst, ka mans darbs laiku meitām nozaga, tomēr centos būt kopā, cik varēju. Viņas daļēji manā darbā izaugušas, iesaistījušās. Vienmēr esmu Enijai un Katei uzticējusies, jo zinu, ka viņas ir patstāvīgas gan mācībās, gan dzīves uztverē.

Kā jūs īsumā turpinātu teikumu „Jana Bergmane ir…”?

Ieva Birbele, biedrības Darīsim paši! vadītāja, draudzene kopš vidusskolas:

– Mans vislieliskākais draugs. Personība, kura spēj aizraut un kuras dēļ esmu gatava piekrist vislielākajiem izaicinājumiem. Ļoti profesionāla dažādu ideju radīšanā. Apbrīnoju viņas spēju no sīkuma radīt kaut ko lielu un paliekoši nozīmīgu, spēju pierunāt un pārliecināt, vienmēr būt blakus un parūpēties, lai visi ir iesaistīti un apčubināti. Janas mīlestība pret Kuldīgas novadu iezīmējas viņas zināšanās, jebkurā idejā un darbībā.

Artis Gustovskis, kādreizējais priekšnieks un kolēģis, tagad Kuldīgas Digitālo inovāciju centra vadītājs:

– Sieviete ar lieliskām organizatoriskām spējām un patiesu aizrautību Kuldīgas tūrisma attīstībā.

Enija Ļeonova, vecākā meita, digitālā mārketinga speciāliste, audzina divus bērniņus:

– Sportiska, gādīga divu mazbērnu omīte, lieliska mamma un sieviete-spridzeklis.

Ilze Dambīte-Damberga, Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas parlamentārā sekretāre, bijusī kolēģe pašvaldībā:

– Ļoti radoša, ar lielām darbspējām. Man vienmēr paticis ar viņu strādāt, jo tur, kur citi redz problēmu, Janai dzimst idejas. Prieks, ka Kuldīgā darbojas tādi aktīvi cilvēki.