„Man padodas pacelt, iedvesmot”

„Neko speciālu nedaru, lai labi izskatītos. Vienkārši kalpoju Dievam – visu daru Viņam par prieku, un tā arī ir gan alga, gan zāles pret grūtsirdību un citām nebūšanām. Būtībā tas ir mans dzīvesveids – ar prieku dzīvot,” saka AGRITA STAŠKO – mamma, vecmāmiņa, koriste un ceļotāja, kristīgu un kultūras pasākumu organizatore, Rendas pagasta Sv. Pētera Usmas draudzes mācītāja pienākumu izpildītāja un Viduskurzemes pamatskolasattīstības centra skolotāja.

Vai dzīvespriecīga esat jau no bērnības?

Dzīve man bijusi interesanta. Esmu nākusi no Liepājas puses – no Gaviezes ciema, kas atrodas starp Grobiņu un Priekuli. Dzīvojām pie Vārtājas pilskalna. Vārtāja bija liela un skaista upe ar krācēm. Padomju laikā to tāpat kā daudzas citas mēģināja iztaisnot un tās tecējumu mainīt. Kādu laiku Vārtāja tecēja, kā pavēlēts, vēlāk tomēr izlauzās atpakaļ savos dabiskajos ielocīšos. Simboliski tā ir arī cilvēku dzīvē, ka vieglāk ir iet nolikto ceļu. Pāri Vārtājai gāju uz skolu Virgas ciemā, jo tā iznāca tuvāk.

Īsta lauku meitene bijāt.

Jā, lauki un daba man patika. Slēpošana patika un citi ziemas sporta veidi, uz sacensībām braucu. Vasarās strādāju: gāju dārzniecībā, ravēju, siena vākšanā piedalījos. Tajā laikā visi lauku bērni strādāja. Tagad diez vai vispār zina, kas tas siena pants tāds ir. Pēc 8. klases domāju, ko darīt tālāk. Vienubrīd aizdomājos, ka varētu būt skolotāja. Man daudz kas patika un padevās: runāt, rakstīt, dziedāt, dejot. Bet apkārtējie teica: „Tu tāda sirsnīga un labsirdīga meitene esi – tev jāmācās par žēlsirdīgo māsu.” Nebiju diez ko pārliecināta par sevi. Ģimenē bija četri bērni. Es piedzimu kā trešā meita. Tēvs ļoti gaidījis dēlu un laikam jau saskumis: „Atkal meita!”

Vai šī vilšanās ietekmēja attiecības ģimenē?

Attieksme pret visiem bērniem bija vienāda. Tēvs mani tāpat ņēma klēpī – apbižota nejutos. Atceros, ka ciemos bija atnācis kāds onkulis, kurš, redzot, kā tēvs ar mani ņemas, puspajokam izmeta: „Bet tu taču teici: „Ja atkal būs meita, izmetīsi pa logu!” Tas joks. Var jau būt, ka zemapziņā kas palika. Psiholoģiski jutos biklāka nekā citi.

Pēc ieteikuma aizgāju mācīties par medmāsu Liepājas medicīnas skolā. Tā ir mana pirmā specialitāte. Ilgi gan neiznāca profesijā strādāt, kaut darbs patika. Iepatikās jau skolas laikā, kad vasarās strādāju Liepājas bērnu patversmē. Pēc medicīnas skolas bija valsts prakse, un draudzenes pierunāja braukt uz Talsiem – skaista pilsēta esot. Jaunības maksimālismā aiztraucos arī. Pēc trīs mēnešu prakses piedāvāja pastāvīgu darbu bērnu nodaļā, bet atklājās, ka man ir alerģija pret novokaīnu. Vajadzēja darbu mainīt, un atradu to mazbērnu novietnē, kur nevajadzēja darboties ar injekcijām. Talsos apprecējos, piedzima meita, tad kādu laiku padzīvojām Jelgavā, līdz atnācām uz Kuldīgu, kur esmu nodzīvojusi mūža lielāko daļu.

Vai strādājāt medicīnā?

Piemērotu darbu bija grūti atrast. Daudzus gadus nostrādāju tā sauktajā skaitļošanas stacijā pie datu apstrādes. Tad domāju, ka vajadzētu tomēr likt lietā medicīnas zināšanas. Medmāsām darbs bija, bet es to nevarēju darīt veselības dēļ. Visbeidzot poliklīnikā atbrīvojās uzskaitvedes vieta, un es tiku tur. Kad izveidojās Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūra, aizgāju uz Kuldīgas biroju.

Kāds bija iesākums kalpošanai baznīcā?

Vecāki bija kristīgi cilvēki, baznīcā arī laulājušies. Bet padomju gados par kristīgām lietām skaļi runāt baidījās – ticību turēja sirdī. Kad es kļuvu par kristieti, tēvs vēl bija dzīvs un priecājās. Bet piekodināja, lai rūpīgi skatos un neiemaldos kādās sektās. Lai gan ģimene par ticību nerunāja, es to sajutu. Atmodas laikā kolēģe ieminējās, ka gribot iesvētīt bērnus. Bijusi Annas baznīcā, bet tur sastapusi tik nelaipnu mācītāju, ka vairs neiešot. Tad jau bija atjaunota Katrīnas draudze. Kolēģe aizgāja uz iesvētes mācībām pie mācītāja Viestura Pirro. Atgriezās apgarota un sajūsmināti dalījās iespaidos. Man tas šķita tik aizraujoši, ka citā reizē aizgāju līdzi. Ielēcu mācību vidū, bet pēc tam visu iesvētes kursu izgāju no sākuma. Tā iesaistījos draudzē vienkāršos kalpošanas darbiņos. Cilvēki tad bija izslāpuši pēc ticības un sadraudzības. Katrīnas baznīcai vēl nebija atjaunota draudzes māja. Pēc dievkalpojuma pulcējāmies augšā pie ērģelēm, vārījām tēju, runājāmies. Svētdienas skolu vadīja Jana Pirro, pieteicās arvien vairāk bērnu, un vajadzēja vēl skolotājus.

Vai ar to sākās ceļš pedagoģijā?

Mani pierunāja draudzene Aivita Jansone – viņa tolaik mācījās Kultūras akadēmijā un palūdza sesiju laikā aizvietot. Sākumā baidījos, vai ko zināšu. Bet tad sapratu, ka darbs ar bērniem ir mana vide. Kad Jana aizgāja, es pārņēmu svētdienas skolas vadīšanu. Tas bija ārkārtīgi darbīgs laiks: 150 bērnu darbojās vairākās grupās! Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) rīkoja dažādus pasākumus, un kuldīdznieki bija vieni no vadošajiem. Paši šeit daudz ko organizējām, uz svētkiem iestudējām izrādi, koris mums bija, braukājām pa sadraudzības pasākumiem, ekskursijās, ik vasaru rīkojām nometnes. Svētdienas skolu vadīju 15 gadus. Man patika un arī padevās radošās nodarbības.

Vai tas kompensēja ikdienas darbu ar papīriem?

Jaunībā biju piedalījusies pašdarbībā: dejojusi, dziedājusi, uz Dziesmu svētkiem braukusi. Kad apprecējos un bērni bija mazi, tādas iespējas vairs nebija. Svētdienas skolā atkal varēju izpausties radoši. Darbojos ar bērniem arī diakonijas centrā – tā bija interesanta pasaule.

Darbs pie papīriem jau nebija slikts – tas prasīja rūpību un precizitāti, un arī tādas lietas man padodas. Bet tagad papīru darbā vairs negribu atgriezties, jo skolā ir interesantāk. Pati ik pa laikam izglītojos teoloģijas kursos – diezgan plašas zināšanas apgūtas. 1993. gadā pie LELB sākās kursi evaņģēlistiem: pusotru gadu braukāju, izturēju pārbaudījumus un 1995. gadā kļuvu par evaņģēlisti, drīkstēju pildīt mācītāja pienākumus. Viesturs Pirro tolaik bija iecirkņa prāvests, viņam bija vairākas draudzes, nebija viegli visu iespēt, un tā viņš sāka mani sūtīt uz Rendas baznīcu. Tad Usmas draudze bija atjaunojusi savu baznīcu un mani uzaicināja tur arī.

Esat vairākas specialitātes apguvusi kursu un augstskolas līmenī.

Esmu mācījusies evaņģēlistu, kapelānu, katehisma un vēl visādos kursos. Māsa reiz teica: ko es nemitīgi skrienot pa tiem kursiem – lai taču vienreiz pabeidzu augstskolu! Pienāca laiks arī tam. Strādājot valsts veselības apdrošināšanā un darbojoties svētdienas skolā, nolēmu apgūt arī pedagoģiju. Tā Liepājas Universitātē izmācījos par sociālo pedagoģi. Kursadarbu vadīja Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja, kas pierunāja pie viņiem iegūt maģistra grādu.

Abi diplomi vēlāk noderēja. 2008. gadā LELB teicās visiem mācītājiem nodrošināt algu. Man nebija pārliecības, ka izdosies, tomēr nodomāju, ka baznīcai var ticēt. Vairākas reizes mani sauca uz pārrunām, līdz piekritu Rendas un Usmas draudzē pāriet kalpošanā pavisam. No darba veselības apdrošināšanā aizgāju. Taču ekonomiskās lietās baznīckungi kļūdījās – mācītāju algai pietika vien īsu laiku. Vajadzēja meklēt jaunu darbu. Aizgāju uz toreizējo Pelču pamatskolu-attīstības centru par internāta audzinātāju. Lai mācītu kādu priekšmetu, Latvijas Universitātē ieguvu speciālās izglītības skolotājas diplomu.

Kurš ir galvenais mūža darbs?

Reiz domāju, ko vēl varētu studēt. Esmu jau tik daudz mācījusies un darījusi! Bez īpašas mērķtiecības viss gājis no rokas un plašumā. Bija iespēja Rīgas Augstākajā Reliģijas zinātņu institūtā jeb katoļu augstskolā mācīties par kristīgās mācības skolotāju, padomdevēju darbā ar individuālām problēmām. Tad padomāju, kas gan ir mana profesija. Sapratu, ka tiešām padodas daudz, bet pedagoģija ir sirdij tuvākā. Būtībā tā ir daļa no mācītāja kalpošanas, jo darbs draudzē jau arī nozīmē darbu ar cilvēkiem. Un sabiedrību kopumā.

Vai jūsu skolā bērniem vajag īpašu pieeju?

Savā ziņā esmu darbā atgriezusies tādā vidē kā agrāk, kad strādāju pirmsskolā. Atšķirība: attīstības centrā darbs ir ar liela auguma bērniem. Ir tādi kolēģi, kas nevar pie tā pierast: pamēģina un jau pēc mēneša aiziet. Bet man šis darbs patīk. Ne velti jau bērnībā citi bija manī saredzējuši žēlsirdību. Tas nozīmē – katrā bērnā ieraudzīt labo un to spodrināt, kaut arī viņš ir slims, kaut arī domāšana vai fiziskā veselība nav tāda kā citiem. Ir divi virzieni: lietu risināšana no cilvēktiesību un juridiskā aspekta un preventīvais darbs. Man padodas tas otrs – strādāt ar bērniem, pacelt, iedvesmot.

Arī parastajās skolās no pedagogiem dzird par izdegšanu, bet jūs strādājat, kaut jau pirms laba laika varējāt iet pelnītā atpūtā?

Varbūt arī mani skartu izdegšana, ja skolā būtu sākusi strādāt jaunībā. Sāku vēlu – nostrādāti tikai 14 gadi. Turklāt man bija pieredze no svētdienas skolas, no kristietības. Man ir 72 gadi, bet vienalga nevaru mājās nosēdēt – joprojām gribas darboties: organizēt ģimeņu dienas un citus pasākumus draudzē, rīkot ekskursijas. Pašai patīk ceļot – ik gadu braucu tālākā ekskursijā, ar bērniem un mazbērniem braukājam pa Latviju.

Kāpēc draudzēs vairs nav tādas rosības kā agrāk?

Sabiedrība mainījusies. Izskaidrojums ļoti vienkāršs: ir labāki apstākļi, materiāli dzīvojam daudz labāk. Kad Atmodas laikā bija liels bērnu pieplūdums svētdienas skolā, tad kristietība un baznīcu atvērtība bija kaut kas jauns. Varēja paspert soli tālāk par ierastajiem apstākļiem. Vecāki atveda bērnus uz svētdienas skolu un tā arī paši ienāca draudzē.

Bērni ir vecāku spogulis. Tagad daļu vecāku neinteresē nekas, bērnus viņi nekur neved – nopērk viedierīci, lai sēž tajā. Sabiedrība ir diezgan labi situēta, un tas interesi par garīgām lietām nomāc. Vieni aizbrauc strādāt vai mācīties ārzemēs, bērnu nedzimst tik daudz, cik agrāk. Bet daļu nekas neinteresē, un tad dzīve ir garlaicīga. Nav laba tāda vienaldzīga vecāku attieksme: „Bērns izaugs, tad pats zinās, ko grib, un atradīs.” Bet visbiežāk bērns tad aplauzīsies, un viņam būs grūti. Labāk jau no mazotnes ierādīt skaisto, interesanto ceļu.

Dažkārt par mani brīnās, ka esmu tik mobila. Ja mani pēkšņi kur uzaicina un pasākums interesē, varu nenozīmīgu darbiņu atstāt, lai dotos līdzi. Apmeklēju koncertus, izrādes, dziedu sieviešu korī Gaisma. Tāda aktīva dzīve enerģiju nevis paņem, bet – gluži otrādi – pozitīvi uzlādē.

Tēvs jums savulaik teica, lai garīgajos meklējumos nenomaldāties. Tagad kristīgo draudžu ir vēl vairāk. Kā lai atrod īsto?

Ir cilvēki, kas staigā no vienas draudzes uz otru, nezin ko meklēdami. Prāts daudziem sajaukts, būtībā garīgā izaugsme apstājusies, varbūt pat atgriezusies tajā līmenī, kurā sākām. Draudze ir pamats, kurā cilvēks sāk veidoties. Nezinu, kas es tagad būtu, ja nebūtu aizgājusi uz iesvētes mācībām pie Viestura Pirro, ko joprojām uzskatu par savu mācītāju. Tajā laikā dzirdēju pārmetumus, kam tas vajadzīgs, tāpat tad, kad sāku studēt. Tagad domāju: „Kur tie cilvēki, kas nebija labvēlīgi, tagad ir?” Darbs man vienmēr ir bijis, dzīve sakārtota. Kristietība ir paļaušanās uz Dievu, un tā dod brīvību. Bet tas nenozīmē, ka pašam nav jādarbojas. Daudz jāmācās un jābūt aktīvam. Ar svētdienas dievkalpojumu vien nepietiek – tā ir tikai kā mācību stunda, bet jāpilda arī mājasdarbi.

Vai mācītājs ir skolotājs?

Dievkalpojumā viņš kā skolotājs palīdz saprast mācību vielu. Atceros, ka kādreiz Alsungā luterāņiem dievkalpojumi notika mūzikas skolā. Man bija jābrauc tur, un teica, ka skolā esot kapela. Skatos, kādi kabinetiem nosaukumi. Kapelas nav, bet ir mēģinājumu telpa, kas svētdienās kļūst par kapelu un kur notiek dievkalpojumi. Tas ir labs apzīmējums telpai, kurā ticīgi cilvēki satiekas, lai mēģinātu kļūt labāki un saprastu, ko Dievs no mums vēlas.

Kā izjūtat to, ka Latvijā sievietes par mācītājām netiek ordinētas, kaut šo darbu dara?

Par to nedomāju, jo tie, kuri baznīcā nāk, mani pieņem kā mācītāju. Nevienam nav bijis iebildumu. Pēc tā strīda, kad mani gatavojās atlaist vecuma dēļ un bija sižets televīzijā, zvanīja pat no tālienes, lai atbalstītu. Mūsu draudzē laulājas un bērnus krista ne tikai rendenieki vien, jo Usmas baznīca pievelk daudzus. Bija redzējuši sižetu un zvanīja, ka esot pārsteigums: „Kāpēc gan tā blondā, jaukā mācītāja jāatlaiž?” Cilvēkiem nav būtisks vecums vai dzimums – viņiem vajadzīgs atvērts mācītājs. Neesmu izjutusi klaju nicinājumu arī no baznīcas vadītājiem, vienīgi pamanījusi, ka viens otrs, ar ko studējām kopā, garāmejot nepasaka ne labdien. Taču sabiedrība ir labvēlīga. Man ordinēties par mācītāju piedāvāja Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca pasaulē. Esmu šo domu apsvērusi, ja no Usmas tomēr izmetīs. Negribētos pēkšņi kļūt nekam nederīgai kādu likuma normu dēļ, ja vēl daudz varu darīt.

Kas jums ir Usmas draudze?

Garīgā ģimene. Ceturtdaļgadsimtā, kopš tur esmu, mazie bērniņi jau izauguši, paši kļuvuši par vecākiem. Usmas baznīca ir ideāla vieta uz zemes, kur cilvēkiem augt garīgi, būt kopā, darboties. Mācītāju var salīdzināt ar ģimenes ārstu – viņam jāpalīdz visās draudzes locekļu likstās, jābūt klāt gan priekos, gan bēdās.

Kā klājas pašas ģimenei? Kāda ir Agrita kā mamma un vecmāmiņa?

Meita Evija tāpat kā es vispirms izmācījās par medmāsu, pēc tam par skolotāju, strādā Ādažu sākumskolā. Lielā mazmeita tikko pabeidza Rīgas Stradiņa universitāti, ieguva ārstes grādu, un priekšā ir izvēle par rezidentūras vietu, bet Evijas mazākā meita Marta pabeidza 9. klasi. Dēls Jānis pabeidzis tūrisma vadību Liepājā, bet šajā nozarē daudz iespēju nav – strādā Rīgā par tirdzniecības menedžeri. Viņam ir dēli Krišjānis un Jēkabs, abi mācās Rīgas Angļu ģimnāzijā.

Man ir brīnišķīgs znots Modris – cilvēks ar zelta rokām, kas visu ko mājās pieprot. Tāpat brīnišķīga vedekla Ance, nodarbojas ar floristiku. Nav jau tālu prom. Mazbērni agrāk vasaras pavadīja pie manis Kuldīgā. Visur viņus vedu un izglītoju gan dabas takās, gan pilsētās. Tagad, kad paaugušies, viņiem savas nodarbes, un es braucu pie viņiem. Tāda mobila esmu arī kā vecmāmiņa.

Kas jūs apbēdina, un kas priecē?

Grūti teikt, kas apbēdina. Varbūt cilvēku augstprātība. Amats, nauda – tas ir tik īslaicīgi, tas nav iemesls otru pazemot. Tas pat ir nožēlojami. Iepriecina gan ļoti daudzas lietas. Varu priecāties par sauli un mākoņiem, saviem un citu bērniem… Tāda liela laime jau nenokrīt vienā mirklī no debesīm – tā veidojas no sīkiem mozaīkas gabaliņiem. Saliekas pa dažādām krāsām. Beigās kā zemnieks pēc darba vari pakāpties kalnā un paskatīties pāri laukiem, vai viss kārtībā. Kā lopkopis saskaitīt savu ganāmpulku. Papriecāties, kas iznācis. Vai arī – būt nomocījies. Nu, ko tu, cilvēk, mokies? Dzīvot vajag, nevis mocīties!

________________________________

Kā jūs turpinātu teikumu „Agrita Staško ir…”?

● Pāvils Brūvers, Liepājas diecēzes emeritētais bīskaps: „Mīlestības pilna kalpotāja, kas kalpo Dievam un savam tuvākajam. Šim uzdevumam viņai nepietrūkst ne laika, ne enerģijas, ne arī sirds gudrības.”

● Evija Jankēviča, meita: „Cilvēks, ar kuru ļoti lepojos un kuru bieži lieku par piemēru citiem. Viņa man iemācījusi un parādījusi, ka visu mūžu jāattīstās. Nekad nav par vēlu studēt vai mainīt profesiju, ja jūti, ka to vēlies. Ja vienas durvis aizveras, noteikti atvērsies citas – tik jāprot saskatīt. Mammas mūžīgās jaunības noslēpums ir vēlme izzināt visu jauno, nezaudējot senās, klasiskās vērtības, arī spēja uz dzīvi skatīties pozitīvi un neizsīkstošā vēlme ceļot. Ar to viņa aplipinājusi arī mūs.”

● Rebeka Beinaroviča, mazmeita: „Omamma, kas ir gatava dažādiem piedzīvojumiem: kāpšanai kalnos un klintīs, gariem pārgājieniem. Neatlaidīgs cilvēks, kurš spēj sasniegt daudz un cīnās par sevi un citiem.”

● Jānis Staško, dēls: „Personība ar dziļu dvēseli. Mammai ir savs viedoklis, un varbūt kāds vārds kādreiz šķiet skarbāks, bet tas teikts no labas sirds. Mamma ir ļoti forša, un cilvēki pie viņas tiecas: gan mēs ģimenē, gan draudzē, gan citā sabiedrībā. Vēl viņai patīk sevi nostrādināt – apbrīnoju viņas darbaspējas.”

● Ernests Bušers, Rendas pagasta Usmas Sv. Pētera draudzes priekšnieks: „Mūsu baznīcas sirds un dvēsele. Bijusi ar mums kopš draudzes atjaunošanas, ar ikvienu visas dienas un nedienas izdzīvojusi jau trešajā paaudzē.”