Makšķerē un izbrauc ar ģimeni

Alsungas pagasta kempingā Ezermaļi pie Zvirgzdu ezera apmetas lielākoties ģimenes ar bērniem, tāpēc tur pieprasīti tādi braucamie, kuros var sasēsties visa saime.

Stāsta īpašniece Aiga Ķikure: „Šī sezona rit tāpat kā citas – sūdzēties nevaram. No ūdens braucamajiem mums ir deviņas airu laivas, kanoe laiviņas, tā sauktās smailītes. Vēl ir katamarāni divām un četrām personām, arī ar slīdkalniņu. Pirms pieciem gadiem iepirkām supa dēļus. Tagad tik lielas intereses vairs nav – cilvēki jau izmēģinājuši un sapratuši, vai patīk vai ne. Pie mums vairāk izvēlas airu laivas, makšķerēšanu apvienojot ar ģimenes izbraucienu. Bērniem labāk patīk ūdens velosipēdi un slīdkalniņi, sportiskāki jaunieši izvēlas smailītes, lai var sacensties. Supotāju ir mazāk, jo brauc ģimenes ar bērniem un tos īrē tam, lai izbrauktu ezerā noskatīties saulrietu vai saullēktu. Citreiz vecāki izbrauc vieni vai mazākus bērnus uzsēdina uz supa. Kādreiz atbrauc ģimenes ar saviem dēļiem. Ar tiem ūdenī braukt ļaujam, bet, ja grib braukt ar savām laivām, tad gan ne. Lielākā daļa ar supiem jau ir braukusi, un apmācīt nevajag, bet arī šādu iespēju piedāvājam.” Lielākoties ierodas liepājnieki un rīdzinieki. Citus gadus bijuši ventspilnieki, šogad mazāk: „Viņi līdz mums netiek, jo Rendā paliek Usmas Meķos (smejas).”

Pirms došanās ūdenī visiem tiek izsniegtas drošības vestes: „Ezers ir pārredzams un nav pārāk dziļš, tāpēc, domāju, ir pietiekami droši, taču braucējus vienmēr uzmanām. Tādi pārdroši peldētāji, kas peld tālu, te nav bijuši.”

Vaicāta, vai ar ūdens transportu izbrauc arī pati, Aiga noteic, ka tam neesot laika. Blakus atrodas viesu nams Ķīši, kur arī tiek piedāvāta atpūta uz ūdens, taču konkurenci neizjūtot.

Kā ar īstu divriteni

Padures kempingā un atpūtas kompleksā Nabīte šogad iegādāti tādi ūdens velosipēdi, ar kuriem var braukt gandrīz kā pa sauszemi. Tas ir jaunums ne vien te, bet arī visā Kurzemē.

Uzmana, lai viss droši

Kempinga vadītāja Madara Burdīgina-Riekstiņa stāsta: „Joprojām var izbraukt ar vecajiem ūdens velosipēdiem jeb katamarāniem, kuros var iesēsties kā krēslā un mīties uz priekšu, taču šogad esam iepirkuši tādus, kas ir kā īsti divriteņi ar stūri uz tādiem kā supa dēļiem. Sajūta tāda kā ar riteni pa sauszemi, tikai uz ūdens. Ar tiem var pārvietoties ātrāk. Cilvēki saka – neko tādu citur nav redzējuši, tāpēc vēl ir atturīgi. Bet citi ir braukuši nakšņot, lai varētu tos izmēģināt. Pirms tam instruējam un iedodam drošības vestes. Nokrist no divriteņiem nevar, un tie nav nestabili. No malas varbūt neizskatās tik droši, taču var braukt pat tādi, kas peldēt neprot. Ir gan vienvietīgi, gan divvietīgi, kuros var sēdēt blakus, – katram sava stūre un pedāļi.” Tie iepirkti projektā ar Lauku atbalsta dienesta palīdzību: „Gribējām ko nebijušu. Arī pati tādus ūdens braucamos citviet Latvijā neesmu manījusi.”

Ir arī dažāda lieluma piepūšamās ūdens atrakcijas, kurās var darboties bērni, jaunieši un pat pieaugušie: „Ir līdzenas un tādas, kurās pa šķēršļiem var uzkāpt un nošļūkt pa slīdkalniņu. Citai klāt ir liels batuts.” Vēl te izīrē apaļu, peldošu bārbekjū laivu, kas jāpiesaka iepriekš.

„Par atrakcijām vairāk dzirdējuši vietējie, tāpēc tās šosezon izmanto kuldīdznieki un cilvēki no pagastiem. Taču kopumā klienti ir no visas Latvijas, vairāk no citām pilsētām un novadiem. Daudzi ar bērniem brauc Nabes ezeram garām pa Kuldīgas–Ventspils šoseju, ierauga piepūšamās atrakcijas uz ūdens un iebrauc tāpēc, ka bērni gribējuši.”

Nelaimes gadījumi ūdenī neesot bijuši: „Mēs kontrolējam, lai tādi nenotiktu. Par bērniem atbild vecāki. Bez drošības vestēm braukt ar ūdensrīkiem un iet atrakcijās aizliedzam. Līdz šim viss kārtībā.”

Ietekmē arī stihijas

Ūdens šovasar ļoti silts: „Pirms pāris nedēļām, kad bija lielais karstums, gribēju pati iet atveldzēties, bet smējāmies, ka labāk iet dušā, ne ezerā.” Nopeldēties braucot arī tādi, kas nenakšņo: „Citi atbrauc uzspēlēt volejbolu, pasauļoties. Citi nosvin svētkus, pa dienu sarīko pikniku.”

Vaicāta, vai plānots braucamrīkus papildināt, M.Burdīgina-Riekstiņa teic: „Jāskatās. Mūsu ezers tādiem priekiem nav visai izdevīgs. Pēc lielajām lietavām, kad Ventā ūdens līmenis ļoti cēlies, tas ietekmē arī mūs, jo ar Ventas kanālu esam saistīti. Arī ezerā līmenis ļoti cēlies, un vasarās te parasti tā nenotiek, līdz ar to grūtāk strādāt, jo tur, kur bija skaisti nopļauts mauriņš un varēja celt teltis, tagad ir ūdens. Tāpēc skatāmies, vai un ar ko piedāvājumu papildināt. Klientus mūsu grūtības neskar. Arī no drošības aspekta nekas nemainās.”

Kempingā viss esot tīrs un kārtīgs, tāpēc neviens neuzdrošinās ko nomest zemē. Lielāki piemēslotāji esot laivotāji, kas no Ventas iebrauc ezerā: „Pēc lietavām dažādi atkritumi tiek izskaloti krastā. Plastmasas maisiņi, skārda bundžas, sulas pakas, folija iepakojumi – viss, kas dabā nesadalās. Vējš izpūš cigarešu paciņas, saulespuķu sēklu pakas. Ja laivu braucienā līdzi ņem produktus, tad viss, kas aiz pašiem paliek, jāatved arī atpakaļ.”

„Peldos visur visos gadalaikos”

Kuldīdznieks Gunārs Megnis ar peldēšanu aizraujas astoņus gadus. Ziemā trīsreiz nedēļā ar peldētāju grupu Kuldīgas roņi dodas uz Mārtiņsalu, bet vasarā četrus gadus vairāk izvēlas apkārtnes ezerus, kur var nopeldēt garāku distanci.

„Pirms astoņiem gadiem izdomāju pamēģināt ziemas peldes un kļuvu par vienu no Kuldīgas roņiem. Raits Valters un Kārlis Grundmanis pierunāja vasarā patrenēties garākās distancēs. Peldam ceturto sezonu. Vilgāles ezerā piedalos sacensībās, tāpēc tur ar kolēģiem trenējos biežāk. Ezerā ir sala, un, tai appeldot riņķī, iznāk tieši divi kilometri. Nesen Cieceres ezerā nopeldēju garāko distanci – 3,1 kilometru. Sacensībās Liepājā jāpeld četri kilometri.”

Vaicāts, vai bijuši sasniegumi, Gunārs teic: dara savam priekam un pēc godalgām netiecas. Kā peldēt pareizi un atrast spēku garām distancēm, pētījis internetā: „Visu esmu apguvis pašmācībā. Internetā palasu, paskatos, kā vajag, braucu uz ezeru un eksperimentēju.” Ziemā gan peldot tikai Mārtiņsalā vai ciemojas pie citām grupām Ventspilī un Liepājā: „Izcērtam āliņģus un lecam iekšā. Bet man veselības uzlabošanai ar to nav nekāda sakara – nekādu dižo ietekmi nejūtu. Peldos tāpēc, ka patīk. Lai gatavotos garajām distancēm, ziemā reizi nedēļā apmeklēju arī peldbaseinu. Uzreiz nopeldēt trīs kilometrus nevar. Katrai ūdenstilpei savi plusi. Atklātos ūdeņos atrasties ir patīkami. Mani kā roni neuztrauc, cik silts vai vēss būs ūdens. Peldos visur visos gadalaikos.”

Ūdens transports gan viņu neaizraujot: „Pirms sešiem gadiem gribēju pirkt supa dēli, taču labi, ka to neizdarīju. Nezinu, vai tad tik intensīvi peldētu.” Nelaimes gadījumus ūdenī Gunārs nav pieredzējis, jo nezināmos ūdeņos nepeldas – jaunās vietās tikai peldvietās.