„Lēni iet vēl neesmu iemācījusies”

„Cilvēki saka: es vienmēr esot darbīga un skrejoša. Jā, tiešām, mana gaita tāda izstrādājusies. Meitas arī aizrāda, ko es mūžīgi skrienot, – vajagot padomāt par veselību. Bet lēni iet vēl neesmu iemācījusies,” atzīst kuldīdzniece JEĻENA LĀMA. Dzimusi svešatnē, pēc ģimenes atgriešanās Latvijā skolojusies Nīkrāces pusē, darba mūžu nostrādājusi radoši vadošos amatos, enerģiskā kundze joprojām nevar nosēdēt, rokas klēpī salikusi.

Vai tas darbīgums jums no dzimtas?

Mūsu dzimtas saknes ir Nīkrāces pagasta Rukaišos, kas aprakstīti Dzidras Ārnieces-Krivko grāmatā Pa senču takām Nīkrācē. Tās ir senas kalpu mājas, ko no muižas izpirka mammas senči, pārbūvēja un pirms kara izveidoja lielu saimniecību. Bet es piedzimu Krievijā. Mammai bija ļoti traģisks liktenis. Viņa izmācījās par lopkopības speciālisti, strādāja Dobeles pusē, apprecējās, piedzima meitiņa, un tad sākās 1941. gada izvešana. Kā vēlāk stāstīja, sētā ienākuši sveši cilvēki un pateikuši, ka jāpošas prom. Mamma tobrīd govis slaukusi un pat samaņu zaudējusi. Nebija taču neko nodarījusi! Bet vīrs bija aizsargs, tāpēc izveda. Meitiņai tikai divi gadiņi – lūdza vismaz viņu atstāt mājās, bet neļāva. Tā kopā ar vīra vecākiem un vīrabrāli izveda. Vīru nošķīra pirmajā stacijā, un viņu mamma vairs neredzēja, tikai saņēma ziņu, ka 1944. gadā lēģerī miris. Meitiņa saslima un nomira, pēc tam arī pārējie, un mamma svešumā, Tālajos Austrumos, palika viena pati. Lai izdzīvotu, nācās strādāt smagus darbus. Viņai bija 34 gadi, mamma gribēja ģimeni un nezināja, kad un vai vispār varēs atgriezties. Tad iepazinās ar krievu tautības cilvēku Antonu, mūsu tēvu. Viņš bija vadošā amatā un, lai varētu apprecēt izsūtīto latviešu meiteni, izkārtoja, ka to sodāmību mammai atceļ. Būtībā tēvs bija tas, kas mammu no šausmīgās dzīves ķetnām izcēla. Tad piedzimām mēs, četras meitas, ik pēc diviem gadiem: Eleonora, es, Tatjana un Jekaterina.

Kad atgriezāties Latvijā?

1954. gadā – man tad bija seši gadiņi. Mammai bija trīs vēlēšanās: ģimene, bērni un tas, lai viņiem visiem ir izglītība. To neviens nevar cilvēkam atņemt – tā viņa teica. Tēvs palīdzēja ar dokumentu kārtošanu, piekrita braukt uz mūsu dzimtajām mājām Nīkrācē. Atgriešanās bija gaidīta, bet iedzīvošanās grūta. Atbraucām, bet latviešu valodu nemācējām, un mamma ņēmās mūs mācīt. Man un jaunākajām māsām gāja vieglāk, bet Eleonorai tad bija astoņi gadi un jāiet skolā. Nevienam mums negāja viegli. Tēvs iepriekš bija vadošais darbinieks, bet te grūti iekārtoties darbā. Mammai bija izglītība, bet uz vietas darbu nepiedāvāja, un viņa brauca uz Zaņas MTS (mašīnu un traktoru staciju – red.) strādāt.

Vai tēvs nevarēja iedzīvoties?

Gadu pie mums pabija un tad nolēma braukt atpakaļ uz Krieviju. Es biju mīļākā meita, un viņš gribēja mani ņemt līdzi. Atceros, ka jau sakrāmēju koferīti – gatava braukt. Mamma teica, lai sākumā brauc viens, iekārtojas, un tad aizbrauksim mēs visas. Pēc četriem gadiem tēvs atbrauca uz Latviju pēc mums. Bet tad mamma jau bija labu darbu dabūjusi, cilvēki viņu cienīja, un viņa negribēja dzimteni atstāt, tāpēc tēvs atkal aizbrauca viens. No tā laika neesmu viņu redzējusi.

Kādreiz ļoti gribējās aizbraukt uz vietām, kur pirmos sešus gadus nodzīvoju. Cik atceros, sirsnīgi cilvēki tur bija. Kad man bija kādi divi gadiņi, es esot izgājusi no mājas un pazudusi. Iegājusi lielā kartupeļu laukā ar dziļām vagām un tur aizmigusi. Visi ļaudis steigušies mani meklēt pa dīķiem un vēl nezin kur, līdz laimīgi atraduši.

Mamma man latviete, tēvs – krievs, un es cienu abas tautas. Atceros, kā dzīvojām tur un kā bija šeit, kad atgriezāmies. Trūcīgi bija, jo Nīkrācei pāri gāja karš – daudzas mājas nodedzinātas, saimniecības izpostītas. Dzīvojām septiņi cilvēki mazā istabiņā. Mamma no rīta līdz vēlam vakaram darbā, un tante mūs vāca. Arī bērni strādāja. No pirmajām klasēm mēs, visas māsiņas, gājām lauku brigādē: ravējām, vācām sienu. Atceros, kā es ar lielo siena grābekli braucu. Rudzu kūlīši bija jāsien, bet es tad biju vēl maziņa un neiedomājos, ka jāvelk tērps ar garām piedurknēm. Vakarā rokas no vienas vietas sadurstītas. Sapratām, ka mammītei jāpalīdz, un visu vasaru cītīgi strādājām, skolai vajadzīgo nopelnījām. Trīs dienas pirms 1. septembra mammīte teica, ka nu gan jāatpūšas.

Vai piepildījās mammas vēlēšanās, lai bērniem būtu izglītība?

Visas esam ieguvušas augstāko izglītību: divas māsas ir pedagoģes, viena – mediķe, es absolvēju Teātra fakultāti konservatorijā. Nīkrācē pabeidzu 8. klases un aizgāju uz Rudbāržu vidusskolu. Jā, tolaik tur bija 11 klases. Tagad ne vienā, ne otrā pagastā skolas vispār vairs nav. Par to ir ļoti skumji. Vidusskolā bija draudzīga klase, visi tādi aktīvi jaunieši, arī pēc skolas satikāmies, uz salidojumiem braucām, joprojām sazināmies. Nīkrāces laiks bija interesants ar dažādām nodarbībām. Skolotāja Abeļūne atraisīja manī runas prasmi, interesi par kultūru. No skolas braucām uz pasākumiem Skrundas vidusskolā, kas toreiz atradās muižā pie Ventas. Reiz man uzticēja nodeklamēt populāru dzejolīti par slinko Jānīti, kuram katru dienu kaut kas sāpēja un kurš tikai svētdien bija vesels. Iemācīja attēlot ar kustībām. Pēc manas uzstāšanās bija ovācijas. No tā laika sāku spēlēt teātri, piedalījos daiļlasīšanā. Jau agrāk ģimenē svētkos iestudējām ludziņas, lasījām dzejoļus, un tas attīstīja kultūras iedīgļus un apziņu, ko vēlos un varu. Bet skolotājas ierosme uzšķīla īstu dzirksti.

Tātad jau skolā domājāt, ka profesija būs saistīta ar kultūru.

Jutu, ka tas man patīk un padodas. Taču bērnībā interesantas likās daudzas profesijas. Man patika lasīt grāmatas – mamma pat pārmeta, ka nevis guļu, bet zem deķa lasu. Gribēju kļūt par bibliotekāri. Skolā sapazinos ar zēnu, kurš aizrautīgi lasīja kriminālromānus, par tiem vien runāja. Es izdomāju, ka būšu izmeklētāja. Bet juristiem bija nepieciešamas svešvalodas, un lauku skolās ar to mācīšanu bija vāji.

Pēc vidusskolas iestājos Rīgas Pedagoģiskajā skolā, lai kļūtu par sākumskolas skolotāju. Pēc pirmās sesijas atbraucu mājās. Redzēju, cik ļoti mammai jāstrādā, jo māsas jāskolo. Pateicu, ka studijas pārtraukšu – iešu strādāt, gan jau ar laiku izmācīšos. Man bija 18 gadu, aizgāju uz kultūras nodaļu prasīt darbu. Teica, ka Īvandē vajag kultūras nama vadītāju. Iesēdos autobusā un braucu uz to pagastu, īsti nezinādama, kur tāds atrodas. Prasīju šoferim, kurā pieturā jākāpj ārā. Izrādījās, ka sen jau esam aizbraukuši garām. Tātad nebija lemts man tur būt. Tad aizgāju uz izglītības nodaļu, un man piedāvāja skolotājas darbu Ziru skolā, kas tolaik skaitījās Kuldīgas rajonā. Dažus gadus nostrādāju, atgriezos Nīkrācē, un kādudien piezvanīja toreizējās Kuldīgas rajona patērētāju biedrības vadītāja Anastasija Rudakova – viņai vajadzēja kluba vadītāju.

Toreiz katrā lielā uzņēmumā bija pašdarbības kolektīvi.

Pirms tam bija koris Kurzeme un arī vokālais ansamblis, ko vadīja Maruta Rozīte. Nodibināju deju kolektīvu, izveidoju teātri, ar kuru iestudējām lugas, arī aģitbrigādi, kas rīkoja tematiskus pasākumus. Tagad tas vārds kādam varbūt nepatīk, jo šķiet, ka saistīts ar politiku. Bet toreiz tā nebija. Aģitbrigādes pasākumos bija joki par patērētāju biedrības dzīvi, izdevās iesaistīt jaunus cilvēkus, kuri pašdarbībā nepiedalījās. Žurnāla Dadzis humorists Žanis Ezītis uzrakstīja sižetus vairākiem uzvedumiem, un ar tiem tikām pat uz VEF Kultūras pils skatuves. Ar jokiem apspēlējām izdevušos un neizdevušos darbus Kuldīgā.

Kur smēlāt idejas radošiem darbiem?

Kā daudziem radošajiem man bieži nostrādā klikšķis – eju, un pēkšņi ir skaidrs, kas un kā darāms. Ļoti daudz iemācījos no Anastasijas Rudakovas, visas lietas pārrunājām vairākkārt, līdz nonācām pie labākā varianta. Daudzi viņu uzskatīja par pārāk stingru, prasīgu un neatlaidīgu, bet mēs varējām izrunāties par visu. No viņas esmu ieguvusi atbildības izjūtu, jo Rudakova bija ļoti uzņēmīga un no citiem prasīja, lai darbs no A līdz Z būtu padarīts labi. Viņa mani atbalstīja, kad iestājos Latvijas konservatorijas Teātra fakultātē.

Ar kādu domu gājāt: kļūt par aktrisi vai režisori?

Iestājos neklātienē, jo meitiņa Santa vēl pavisam maziņa bija, un sesiju laikā dzīvoju kopmītnēs. Doma bija turpināt strādāt kultūrā un iegūt plašākas zināšanas. Mācījos pie pazīstamiem režisoriem. Biedrībā divus gadus nostrādāju par kluba vadītāju, tad mani ievēlēja par arodbiedrības rajona komitejas priekšsēdētāju. Patērētāju biedrībā bija septiņas apvienības, kopā ap 1500 strādājošo – gandrīz visi bija arodbiedrības biedri. Ļoti aizrautīgs laiks, regulāri notika pasākumi kultūras namā, jo pašu klubā visiem vietas nepietika, sadarbojāmies ar kaimiņu republikām. 15 gadus biedrībā nostrādāju dažādos amatos. Kad Rudakova aizgāja pensijā un atnāca jauns vadītājs no Rīgas, darbošanās degsme sāka apdzist.

Viendien man piezvanīja no rajona izpildkomitejas, ka kinodirekcijai vajadzīgs jauns direktors. Tā bija liela apvienība: ne tikai kinoteātris Kurzeme Kuldīgā, bet arī lauku stacionārie un pārvietojamie kinoklubi. Aprunājos ar māsām – viņas teica, ka kinomāksla pastāvēs mūžam, un es piekritu. Sapulcē viens gudrinieks pajautāja, kāpēc es no bagātās patērētāju biedrības pāreju uz darbavietu, kur alga divreiz mazāka. Mana atbilde: esmu kultūras darbiniece. Kinodirekcijas laiks bija diezgan grūts, jo vajadzēja gādāt arī par saimnieciskajām lietām, Latvijā bija sākušās pārmaiņas un tā sauktie juku laiki. Noturēja kinomīlestība. Bet viendien Kurzemniekā izlasīju, ka Nodarbinātības valsts aģentūrā izsludināts konkurss uz Kuldīgas filiāles vadītāja vietu. Nodomāju: „To gan es varētu!” Man ļoti patīk strādāt ar cilvēkiem. Vairākus gadus biju darbojusies pašvaldības sociālajā komitejā. Man gan teica, ka konkurss ir formāls, jo esot jau zināms, kas būs vadītājs. Tomēr es pieteicos.

Vai esat neatlaidīga?

Jā, un man vienmēr gribas izmēģināt ko jaunu. Iepriekšējā darbā, amatiem mainoties, ikreiz ieguvu jaunu pieredzi, uztvēru sev noderīgas atziņas. Cits būtu nobijies, ja reiz konkurss ir formāls un pieteikties nav jēgas. Es tā nedomāju. Iesniedzu dokumentus, aizbraucu uz darba interviju Rīgā un tiku pieņemta. 15 gadus nostrādāju Nodarbinātības valsts aģentūras Kuldīgas filiālē par vadītāju līdz aiziešanai pensijā.

Vai radošam cilvēkam valsts pārvaldē viegli?

Sākumā bija grūti, bet vēlāk ļoti labs kolektīvs izveidojās. Daudz strādājām ar valsts un Eiropas sociālajiem fondiem, darba devējiem un darba meklētājiem. Tas būtībā ir radoši. Aģentūrā iemācījos, kā īstenot projektus, un tas noderēja, kad darbojos Kuldīgas pensionāru apvienībā Rumbiņa. Nav jau tā, ka valsts iestādēs ierēdņi sēž tikai pie papīriem. Nodarbinātības aģentūrā daudz tikāmies ar cilvēkiem, pārrunājām viņu dienas un nedienas, izvērtējām, kāpēc nevar darbā iekārtoties. Jauniešiem ir ļoti grūti – viņus nekur negrib pieņemt, jo nav pieredzes. Bet kur lai iegūst, ja nepieņem? Runājām ar darba devējiem. Bet ir arī tādi cilvēki, kuri neko nemeklē un nepieņem iespējas savā situācijā kaut ko mainīt.

Kopš aiziešanas pensijā turpināt būt aktīva sabiedriskajā darbā. Kas ir dzinulis tagad?

Kad atvadījos no kolēģiem, uzrunā teicu: „Ar optimismu sagaidu savas dzīves nākamo nodaļu, vēlos izbaudīt nesteidzīgu saskarsmes prieku.” Ar vīru bijām nopirkuši lauku māju Pelču pagastā aiz Ābeļciema, iekopām lielu dārzu, bija divas siltumnīcas, man patika audzēt tomātus. Vairākus gadus tur ņēmos. Braucu uz vingrošanas nodarbībām Rumbiņā, bet citādi biedrībā daudz neiesaistījos. Taču pasākumā, kurā uzstājās līnijdejotāji, nenocietos: piegāju pie vadītājas Gunas Stankevičas un teicu, ka ļoti gribētu dejot, kaut man bija krietni pāri 65 gadiem. Ja patiesi vēlas, tad var, un dejot man vienmēr paticis. Tā no iesācējas līnijdejās pamazām pārgāju prasmīgo grupā, piedalījāmies sacensībās, uzvarēju arī kā individuālā dejotāja.

Kultūras dzīve ievilka Rumbiņas darbībā, un no 2020. līdz 2024. gadam biju vadītāja, organizēju amatiermākslas un kultūras pasākumus. Gribēja mani ievēlēt atkārtoti, bet atteicos, jo biju apsolījusi meitām parūpēties par savu veselību. Tāpat jau darba daudz, jo esmu Latvijas Pensionāru federācijas valdē un kopš pagājušā gada man uzticēti Kurzemes koordinatores pienākumi.

Pastāstiet par savu ģimeni!

Man ir divas meitas, mazmeita un mazdēls. Vecākā meita Santa izmācījās par psiholoģi un Kuldīgā strādā Nodarbinātības valsts aģentūrā par karjeras konsultanti. Jaunākā meita Eva iesāka daudzsološu ceļu mūzikā, bet neturpināja, jo pārcēlās uz Īriju. Jau 23 gadus ar ģimeni dzīvo tur un atgriezties nedomā, jo ir nodibinājusi privātu biznesu skaistumkopšanā, viņas dēlam Markusam jau 22 gadi un dzīve ir stabila. Katru gadu ar Santu braucam ciemos. Santas meitai Diānai ir 18 gadu, un viņa mācās Rīgā.

Uzskatu, ka senioriem nevajag palikt vieniem – var atrast nodarbes, lai prasmes pilnveidotu, būtu sabiedrībā. Kopš 2018. gada dejoju Rumbiņas līnijdejās, pirms pieciem gadiem nodibināju vokālo ansambli Pa vējam. Ap 70 gadiem aizgāju uz mākslas studiju pie Ievas Lindkvistas un sāku mācīties gleznot. Tā hobiju klāsts papildinājās ar gleznošanu, un divas gleznas meita aizvedusi uz Īriju. Nodarbojos arī ar dekupāžu. Agrāk sirdslieta bija dārzkopība. Ir tik daudzas intereses, ko var piepildīt jebkurā vecumā!

Kā jūs īsumā turpinātu teikumu „Jeļena Lāma ir…”?

● Santa Hemminga, meita:

– Mamma ir ļoti darbīga, uzņēmīga un labām idejām bagāta. Apbrīnoju viņas spēju riskēt. Viņa jau gados izdomāja gleznot, tad dejot, aizrāvās ar dekupāžu un vēl ko jaunu. Viņai patīk dārza darbi. Apbrīnoju, kā mamma ar māsām turas kopā un viena otru atbalsta. Novērtēju un priecājos, ka blakus ir saprotoša un mīļa mamma.

● Eleonora Fricsone, vecākā māsa, nīkrācniece:

– Vienmēr rosīga, darbīga, gatava jebkurā brīdī palīdzēt. Kā pirmie bērni esam ļoti tuvas. Māsa ar dzīvi ir apmierināta un vēlas, lai laimīgi būtu arī citi. Vienmēr viņai ir cerība, ka katru neveiksmi var pārvarēt. Beznosacījuma mīlestība ir viņas raksturīgākā īpašība.

● Valija Skarnele, mūzikas pedagoģe, draudzene vairāk nekā 60 gadus:

– Man kā māsa. Ļoti precīza, laba organizatore, radoša, īpaši, kad strādāja par režisori vai vadīja pasākumus. Ģimenē rūpējas gan par mammu un māsām, gan meitām. Draudzīga, izpalīdz kolēģiem, cilvēkiem pašdarbības kolektīvos un visur, kur darbojas.

● Liesma Kalve, Latvijas Pensionāru federācijas valdes pārstāve:

– Cilvēks, kas jūt vajadzību būt klāt nozīmīgos procesos. Viņa noteikti nepaliek vienaldzīga, ja redz, ka var palīdzēt, un arī pašaizliedzīgi dara, iesaistās nedomājot. Tādi cilvēki bieži izdeg, bet Jeļenu tas neuztrauc: viņai svarīgi, vai spēs būt pietiekami noderīga citiem.