Ļaut Kristum ienākt, un lietas sakārtojas

Klāt pēdējā svētdiena pirms Ziemassvētkiem, kad Adventes vainagā iedegsim ceturto sveci – miera simbolu. To dēvē arī par eņģeļu sveci, jo viņi dziesmā nesa miera vēsti par Jēzus dzimšanu. Līdz ar pēdējās sveces aizdegšanu Adventes vainaga izstarotā gaisma kļūst visgaišākā, un tas simbolizē Kristus tuvošanos, tāpēc kristiešiem šai dienai piemīt izteikts pārdomu laiks.

„Mums visa dzīve ir kā Advente – piepildīta ar lūgšanām, klusuma un pārdomu mirkļiem, kad vislabāk var sadzirdēt Dieva balsi,” saka kuldīdzniece Ludmila Valkovska. Viņas ģimene nu jau trīs paaudzēs ir katoļu draudzē. Atklāsme par Dieva spēku, žēlsirdību, mīlestību un dāsnumu nākusi pirms daudziem gadiem tieši Ziemassvētkos. Ludmilas oma gan gājusi uz baznīcu, taču padomju laikā tas bija jādara slepeni un par kristīgām vērtībām tad netika runāts. Arī vīrs Ilvars izaudzis tipiskā padomju ģimenē. Pie Kristus abi nonākuši, kad jau bija apprecējušies un piedzimušas trīs meitas. „Nespējām vairs tikt galā ar grūtībām – pietrūka naudas, laika, prieka un uzmanības vienam pret otru,” teic kristīgā sieviete. „Ar visiem tiem trūkumiem un pasaulīgajām problēmām nocietinājāmies, sākām izdegt laulībā, līdz iejaucās Dievs. Būtībā ikviens bērns, vienalga kādā ģimenē audzis, sirsniņā zina, ka Dievs ir. Tikai tā īsti neprot atrast ceļu, ja pieaugušie nepalīdz.”
Arī Ludmilai un Ilvaram tas ceļš uzreiz nav skaidri iezīmējies. Kad māsa vēlējusies nokristīt savu bērniņu un aicinājusi viņus par krustvecākiem, grūti bijis izšķirties, uz kuru draudzi iet. Zinājuši baznīcas Kuldīgā, bet tām visām durvis pārsvarā bijušas ciet, un pietrūcis drosmes, kā Ludmila saka, uzbāzties. Gadījies iet garām pareizticīgo baznīcai, kad tur noticis dievkalpojums. Tēvs piekritis māsas bērniņu nokristīt, vienlaikus kristības notikušas arī krustvecākiem. „Uzreiz jau nekas nemainījās, bet līdz ar to, ka nokristījāmies, atļāvām Kristum ienākt mūsu ģimenē, piedalīties mūsu dzīvē un tās sakārtošanā. Cilvēks pats nesaprot, bet Dievs redz, kuras lietas nepareizas, kur pietrūkst piedošanas, kur valda dusmas. Pirmais solis ir atvērt sirdi Viņam un ļaut darboties. Ciešanas patiesībā nav nekāds sods, bet palīdzība, lai mēs kļūtu labāki, atbrīvotos no grēkiem un lietām, kas nenāk no Dieva.”
Vēl kādu laiku Valkovski bija draudzes meklējumos, līdz pavērās ceļš uz Kuldīgas katoļu baznīcu, kur tolaik kalpoja mācītājs Andris Vasiļevskis. Ludmila un Ilvars salaulājās Dieva priekšā, nokristīja bērnus. Abi apmeklēja Alfa kursu, pieteicās kalpot laulāto kustībā, meitiņas gāja svētdienas skolā. Kopš tā laika viņi gan regulāri apmeklē dievkalpojumu, gan aktīvi piedalās draudzes garīgajā un sabiedriskajā dzīvē. Meitas jau pieaugušas, Valkovskiem ir divi mazbērniņi.
„Joprojām atceros mūsu pirmo Ziemassvētku dievkalpojumu baznīcā. Dievnams bija pārpildīts. Mācītājs Andris Vasiļevskis runāja tik vienkārši un cilvēciski, ka ikviens saprata. Stāstīja par mīlestību. Dievs deva savu dēlu Jēzu Kristu tāpēc, ka Viņš mīl mūs visus. Mēs drīkstam Tēvam jautāt visu, ko nesaprotam. Lūgt, lai samīļo, kad esam bēdīgi. Lūgt palīdzību, ja nonākam garīgās vai materiālās grūtībās. Dievs vienmēr palīdzēs, Viņam viss ir iespējams. Ziemassvētki ir mūsu ģimeniskākie un brīnišķīgākie svētki. Mēs gaidām, lai brīnumi notiek mums, mūsu kaimiņu dzīvē, draudzē, pilsētā, valstī un pasaulē valda miers.”