Lauku mierā ritms ir diezgan straujš

„Man nekad nav bijusi problēma ieraudzīt labu iespēju un sākt darīt ko jaunu. Cenšos koncentrēties tam, lai vienu ideju novestu līdz galam,” saka snēpelnieks PĒTERIS GOBZEMIS, Latvijas lielākās strausu un kazu fermas Nornieki, lauku restorāna Strauss un kaza un brīvdienu mājas īpašnieks.

Kāda ir tava ikdiena?
Dzīves ritms vienmēr bijis straujš, un jūtu, ka tas nemainīsies. Tas ir galvenokārt atkarīgs tikai no manis paša, bet tas nav citāds, kāds bija, strādājot citās vietās. Daru darbus un daudz domāju, daudz lasu. Mēģinu savu ikdienu harmonizēt, sistematizēt – salikt pa plauktiņiem. Tāds kā virpulītis ir vienmēr. Ja nu kādā brīdī nav, tad darāmo izdomāju, un atkal ir. Bizness man ir laukos, dziļi mežā, un varētu domāt, ka tur ir miers. Sava veida miers ir, bet mēs rosāmies, organizējam pasākumus, un ritms ir diezgan straujš.
Cik tu iedziļinies notikumos pasaulē? Kā tas ietekmē tavu darbību?
Pasaules politiskajiem notikumiem un sabiedriskajai dzīvei esmu sekojis līdzi jau no mazām dienām. Spilgti atceros 1991. gada janvāra barikādes. Tagad interesējos par karu Ukrainā. 2014. gadā pāris nedēļu pirms Maidana Ukrainā biju un no tā laika vienmēr lasu, analizēju, kas tur notiek.
Uzņēmums tev Snēpelē. Vai tā ir dzimtā vieta?
Es esmu kuldīdznieks. Bērnībā ar ģimeni dzīvojām Skrundas ielā 18, daudzdzīvokļu mājā. Mamma Vēsma visu mūžu strādājusi grāmatnīcā, tētis Kārlis ir galdnieks, bet viņam padodas arī citi darbi, un viņš strādājis vairākās vietās. Māsa Anna pēc pamatskolas pabeidza lietišķās mākslas vidusskolu, ir tekstilniece Rīgā. Viņai ir divas meitas, manas meitas Gustes māsīcas. Nu jau kā tradīcija ir tas, ka Ziemassvētkus visi svinam Snēpelē.
Bet šī ir tēta dzimtā vieta, arī mammas vecāki bija snēpelnieki. Sanāk, ka Snēpelē man ir dziļas senču saknes, bet pats tur nonācu 90. gadu sākumā, kad varēja atgūt vecamtēvam savulaik atņemto zemi. Man bija 15 vai 16 gadu, braukāju līdzi tēvam uz laukiem. Vecātēva mājas Poriņi bija pārdotas 1980. gadā, jo tolaik viņš nesaredzēja, ka tur kāds varētu turpināt darboties. Kad pēc desmit gadiem zemi varēja atgūt, sapratām, ka citi tur jau iedzīvojušies, tādēļ skatījāmies citas Valsts zemes dienesta piedāvātās brīvās zemes, arī citos pagastos. Bet tagad esmu priecīgs, ka Snēpelē tomēr izvēlējāmies Norniekus. Zemi toreiz atguvām, bet pagāja daudzi gadi, kad nekas īsti nenotika. Bija citi darbi un plāni.
Kāds tu biji bērnībā?
Daudz variantu nebija – mamma jāklausa. Dzīve pagāja, braukājot ar riteni starp Skrundas ielu – toreiz tā bija Gvardes iela – un Ķelšu ielu, kur dzīvoja vecmāmiņa. Viņai bija dārzs, arī man visādi darbi tur jādara. Jātaisa precīzas dobītes, jo vecmāmiņa bija perfekcioniste. Pāris reižu viņa saņēma atzinību par skaistāko dārzu. Pārsvarā tajā auga puķes. No tās puses arī man droši vien nācis tāds pedantiskums. No tēta esmu pārmantojis mieru un emocionālu inteliģenci, no mammas – rosīgumu. No visiem tās labās īpašības manī ienākušas. (Smejas.)
Mācījies esmu tagadējā Centra vidusskolā. Bija laiks, kad bērnu bija tik daudz, ka daļai vajadzēja mācīties otrajā maiņā. Es spēlēju volejbolu, pēcpusdienā notika treniņi – droši vien tādēļ vecāki mani pārcēla uz 2. vidusskolu. Pēc tam mācījos Kazdangas lauksaimniecības tehnikumā. Bija ļoti foršs kurss: turējāmies kopā, visur piedalījāmies, sākot ar vēstures konkursiem un beidzot ar basketbola sacensībām. Vēl tagad ar daudziem kursabiedriem sazvanāmies. Tur gūtās pamatzināšanas lauksaimniecībā pēc 20 gadu pauzes tagad noder. Tas arī bija laiks, šķiet, otrajā kursā, kad pēdējo reizi mammai paprasīju naudu. Tur jau sākās pirmie mazie biznesiņi – savām vajadzībām varēju nopelnīt pats.
Kādi tie bija?
Toreiz veikalos nebija mazās šokolādītes Mars, Bounty. Es zināju, ka Centrāltirgū var nopirkt. Sestdienās braucu uz Rīgu pirkt, tehnikumā notirgoju. Kad tās šokolādes parādījās veikalos, ar cenu nevarēju konkurēt un izdomāju citu ienākumu veidu.
Toreiz nebija mobilo telefonu un katrs nevarēja fotografēt, ko vien vēlas. Man bija no Amerikas atsūtīts fotoaparāts. Sāku fotografēt visādus notikumus, sestdienās nesu uz darbnīcu Foto A.C. izgatavot bildes. Uz skolu aizvedu paraugus, katrs pasūtīja, ko vēlas, un nākamajā nedēļā visiem pasūtīto aizvedu. Lielākais prieks, ka no tā laika pašam ir daudz bilžu. Tas bija ienesīgi. Atceros, ka lielākais pasūtījums no tehnikuma Ziemassvētku pasākuma bija par 370 latiem. Minimālā alga tolaik bija ap 15 latiem.
Ko darīji pēc tehnikuma?
Jelgavā iestājos Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātē. Paralēli mācībām visi kaut kur strādājām. Es par biļešu kontrolieri Nacionālajā operas un baleta teātrī tūlīt pēc remonta, visas izrādes noskatījos. Kad biju 2. kursā, mamma Kuldīgā privatizēja grāmatnīcu. Tā kā studiju laiku izmantoju ne pārāk produktīvi, atgriezos te. Mamma bija nodibinājusi SIA – sāku strādāt kopā ar viņu Indriķa Zeberiņa grāmatnīcā.
Vai tas darbs patika?
12 gadus nostrādājām. Mammai ne pārāk patika. Man nebija tik svarīgi, ka tās ir grāmatas, ko tirgojam. Patika bizness, kurā ir rosīšanās. Es melotu, ja teiktu, ka esmu liels grāmatmīlis. Bet lasu – cenšos izglītoties.
Ko lasi?
Sevi izzinošu literatūru, lai saprastu, kas notiek, kādas izjūtas kādēļ rodas, kā sevi harmonizēt, kā ar sevi un pasauli būt mierā. Cenšos, lai prāts strādātu mierīgāk, nevis mētātos un šaudītos starp daudzām idejām. Lai visu kontrolētu ar prātu, nevis rīkotos emociju iespaidā. Lasu, kā koncentrēties un ideju realizēt līdz galam.
Man ir pārliecība, ka par visu savā dzīvē ir atbildīgs katrs pats. Jautājums, vai to apzināmies. Nav tā, ka visu ietekmē ārējie faktori. Grāmatās gūstu savām domām apstiprinājumu, bet grūtākais ir šos principus ieviest. Katru dienu jābūt plāniņam. Vienā laikā jāceļas un jāiet gulēt. Un pa vidu jādara tas, kas ir jādara, nevis tas, kas nav.
Vai biznesa vidē saskati būtiskas atšķirības tolaik, kad strādāji grāmatnīcā, un tagad, kad darbojies tūrismā?
Pamatlietas jau nemainās, bet nākuši klāt sociālie mediji, mārketings, mainās tehnoloģijas. Daudz mainījies personālvadībā. Divtūkstošo gadu sākumā darbiniekiem svarīgākā motivācija bija alga. Tagad arī citi faktori ir nozīmīgi: vide, tas, kurā vietā ko dara, kāpēc. Lai cilvēks kādai lietai veltītu laiku, viņam svarīga arī misija un tamlīdzīgi jautājumi.
Kāpēc biznesu grāmatnīcā pārtraucāt?
Grāmatu tirdzniecība ir tāds hobijbizness – nebija ar lielu pievienoto vērtību un peļņu. Mammai vairāk kā emociju bizness. Redzam, ka pamatā grāmatnīcas pieder izdevniecībām. Toreiz tuvojās 2008. gada krīze, tika pieļautas arī kļūdas, un bizness bankrotēja. Kad jutu, ka tuvojas beigām, vienlaikus strādāju laukos. Tad nāca piedāvājums strādāt Kuldīgas komunālajos pakalpojumos (KKP). Tur biju desmit gadus. Tā bija ļoti laba pieredze – vadīt uzņēmumu ar tik dažādām un nebūt ne pateicīgām funkcijām. Tur esmu sev uzaudzējis ļoti biezu ādu, un tā īsti vairs nekas mani dzīvē nesatrauc.
Nu, piemēram!
Tur regulāri ir situācijas, kas norūda. Es centos darbiniekiem vienmēr pateikt ko labu, jo ārkārtīgi reti kāds no malas piezvanīja un uzteica. Ja ir labi, tad visi apmierināti un zvanīt nav vajadzības. Parasti zvana tad, ja tek jumts vai netek ūdens, nedarbojas kanalizācija. Ir cilvēki, kuri situāciju izklāsta skaidri, bet biežāk emocionāli sakāpināti izsaka neapmierinātību. Tomēr, atceroties to laiku, sajūta man ir laba. Pieredze ir laba, izdarījām daudzas svarīgas lietas.
Vai tev ir arī kādi vaļasprieki?
Tā vienmēr ir darbošanās laukos. Mūsu Nornieki, ko nodibinājām 2011. gadā, tad jau lēnām sāka attīstīties.
Kā radās ideja audzēt tieši to?
Brālēns Guntis Gobzemis, kurš audzē mežrozītes, toreiz domāja par interesantām idejām un brauca skatīties, kā audzē strausus. Es aizbraucu līdzi, un pēc nepilna gada pirmie jau bija Norniekos. Vasarā visi radi un draugi gribēja braukt ciemos paskatīties. Sapratām, ka vajag tādu piedāvājumu: sākām uzņemt viesus. Kad apnika trimmerēt krūmus, nopirkām pirmās kazas, kas tos apgrauza. Brauca cilvēku grupas un jautāja, vai nevar pie mums arī paēst. Uz ugunskura vārījām zupas, līdz nonācām pie restorāna. Līdz ar kovida atnākšanu, kad vienā dienā viss apstājās, uztaisījām mājaslapu un aktivizējām tiešo piegādi. Tā turpinās.
Vai bija viegls lēmums atstāt darbu pašvaldībā, kurā ienākumi ir garantēti, un pāriet tikai uz savu biznesu?
Jā, bija viegls. Es nekad neesmu domājis, ka citur ir drošāk nekā pie sevis. Esmu diezgan gatavs dažādām pārmaiņām. Zinu, ka daudziem grūti mainīt ieradumus, bet man patīk mēģināt ko jaunu. Droši vien tāpēc pie mums ir tādas lietas, kādu citur Latvijā nav. Ja strausu audzētāju būtu vairāk un mēs sadarbotos, varētu gaļu importēt. Mums arī kazas atšķiras: pienu neslaucam, audzējam gaļai. Arī restorānu meža vidū nav daudzviet. Vēl ir Zoltners Tērvetē, Pavāru māja Līgatnē. Katram savs stāsts, un mēs esam īpaši ar savu.
Kā biznesu ietekmēja kovids?
Pirmos piecus gadus nauda un darbs bija jāiegulda, bet atpakaļ nekas nenāca. Sestajā gadā jāiegulda vairs nebija, bet septītā gada pavasarī klāt kovids… Nu, tad gan sajūta nebija tā labākā! Apsēdies, stundu padomā, ka no tā nekas nemainīsies, un ķeries klāt citām lietām! Uztaisījām mājaslapu, sākām piegādi. Vasarā, kad atkal varēja pie mums braukt, viss turpinājās ar lielu jaudu. Cilvēki uz ārzemēm nebrauca, tādēļ vietējais tūrisms bija ļoti aktīvs.
Tu saki, ka nevis es, bet mēs. Kas esat tie jūs?
Strausa un kazas komanda. Biznesā lietas notiek tad, ja labi strādā visa komanda. Mēs esam ap desmit. Kad uzņemam viesus, tad ne jau es, Pēteris, to daru. To darām visi kopā.
Kas ir tava ģimene?
Man ir meita Guste, kurai 13 gadu un kura mācās Kuldīgas Centra vidusskolā. Gustes pirmajā gadā Norniekos ir iestādīta viņas liepiņa. Tā tur aug, un man gribētos un patiktu, ja Gustei Norniekos vienmēr patiktu būt. Vai viņa vēlāk gribēs iesākto turpināt vai darīt ko citu, to laiks rādīs. Mana ģimene ir arī mamma Vēsma, kurai šogad būs 83 gadi, un tētis Kārlis, kuram ir 84. Abi Norniekos daudz palīdz. Tētis vada ekskursijas, palīdz sakomplektēt kādu pasākumu, līmē produktiem etiķetes.
Vai mūziku tu klausies?
Jā, dažādu. Es gan neko neklausos austiņās, jo gribas just un dzirdēt, kas notiek apkārt. Ja nejūtu, tas man nepatīk. No tehnikuma laikiem patīk Līvi, bet vispār īpašu favorītu nav.
Kāda ir tava mīļākā krāsa?
Kādreiz bija zaļa. Tagad, kad kaut ko nopērku, bieži dzirdu jautājumu: „Atkal melns?” Jā, man patīk pelēkie toņi, melnais. Es nebūšu krāsaina apģērba piekritējs, bet, piemēram, sarkans krēsls uz melna fona izskatās ļoti labi.
Kāds tev garšīgākais ēdiens?
Kādreiz atrast ko garšīgu bija vieglāk: ieej veikalā un ieraugi. Tagad man patīk ēdienu baudīt. Pateicoties mūsu šefpavāram Žanim (Žanim Raivo Behmanim – aut.), garšas kārpiņas ir izlutinātas. Arvien gribas ko interesantu. Eju uz citiem restorāniem, izvēlos īpašus ēdienus. Tā kā esmu emocionāli noturīgs, ar savu viedokli nevienam neuzbāžos, kaut gan nodomāju, ka te garšas varētu būt spēcīgākas, šis varbūt ir garšīgi, bet nu nekā interesanta. Man piemīt tāds profesionālais kretīnisms, ka gribas ko ļoti īpašu. Bet kopumā Latvijā ēdienos ir, ko redzēt un izbaudīt: restorānu kultūra ļoti attīstās. Kā mēs sakām savās septiņkārtu vakariņās – par garšām jārunā. Visam nav jāgaršo. Es ik pa laikam pagaršoju lakricas konfektes, lai pārbaudītu, vai garšas sajūta ir mainījusies. Nē, vēl nav – negaršo.
Vai bieži izdodas kaut kur ceļot?
Izdodas. Ārpus darba ceļošana ir viena no prioritātēm. Mērķis ir kaut kur aizceļot divas reizes gadā.
Kas ieplānots nākotnē?
Ir akceptēts brīvdienu māju projekts – plānā ir uzbūvēt trīs tādas. Tad cilvēkiem būs iespēja pie mums arī palikt.

__________________________

Ja jums būtu jāpabeidz teikums „Pēteris Gobzemis ir…”, ko jūs teiktu?

– Vēsma Gobzeme, mamma: „Labs dēls! Izaudzis strādīgs. Jau bērnībā daudz laiskoties nevarēja – bija jāpalīdz dārza darbos. Izmācījās lauksaimniecību, bet uzreiz tajā nozarē nestrādāja. Tagad to dara. Acīmredzot sirdī lauksaimniecība viņam vienmēr patikusi. Bijušas arī kļūmes un kritumi, bet viņš vienmēr ir saņēmies un gājis tikai uz priekšu. Mums, vecākiem, prieks, ka izdevies izaudzināt tik mērķtiecīgu un komunikablu dēlu.”
– Anita Zvingule, Kuldīgas komunālo pakalpojumu bijusī kolēģe: „Cilvēks, kurš spēj iedvesmot. Līdz ar savu dzirksti par kādu ideju citus aizrauj līdzi.”
– Aiga Bulava, Snēpeles pagasta pārvaldes vadītāja: „Vienkāršs, jauns, interesants un uzņēmīgs cilvēks. Man patīk, ka viņam ir nestandarta domāšana, viņš saredz vairāk nekā citi tajā pašā vietā.”