Lai pa īstam saprastu, kas mežā notiek

„Mežs ir mana dzīvesvieta, mērķis un nodarbošanās,” saka mežkopis ar 45 gadu pieredzi, uzņēmuma Sodra Forest Latvija konsultants KĀRLIS BLŪMS.

Kā Rīgas puika kļuva par mežkopi?

Pirmos četrus gadus nodzīvoju Āgenskalnā, Bišu ielā. Pēc tam pārcēlāmies uz Ziepniekalnā saceltajām tālaika jaunajām mājām. Pa logu varēja redzēt dabu, arī mežu. Visu brīvo laiku pavadīju ārā, skola turpat. Pēc pamatskolas kaut kā sagadījās, ka iestājos 3. vidusskolā, kas atrodas Rīgas centrā. Sekmes uzlabojās, no manas klases vairums aizgāja studēt dažādās nozarēs. Nejaušību dēļ atvērto durvju dienā aizgāju paskatīties, ko piedāvā Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultāte.

Vai senčos nebija neviena, kas ar šo nozari saistīts?

Nē. Tēvs strādāja ģeoloģiskajā ekspedīcijā, objekti bija dažādās vietās, bet bāze Skrundā. Pirmdienu rītos busiņš brigādi savāca Rīgā un veda uz Skrundu, piektdienu vakaros atpakaļ. Tā es tēvu redzēju nedēļas nogalēs un skolas brīvlaikos. Mamma ilgi nostrādāja grāmatnīcā, vēlāk Latvijas Universitātes grāmatu kioskā. Daudz laika pavadīju pie viņas darbā – lasīt man patika, tiku pie jaunākajām grāmatām.

Bērnībā, kamēr vecāki darbā, mani audzināja vecmāmiņa, jo bērnudārzā negāju. Manā dzimtā ir klasiskais latviešu variants, kad nācies kalpot atšķirīgām varām. No mammas puses vecaistēvs bijis sarkanajos strēlniekos, Smoļnijā sargājis Ļeņinu. Revolūcijas laikā vecvecāki bijuši Pēterburgā. Atgriežoties Latvijā, tas smagi atspēlējies. Vecaistēvs bija zootehniķis, bet darbu nevarēja dabūt. Brauca jūrā. Mums mājās bija krama gabals, ko viņš no Anglijas atvedis, lai vienmēr būtu, ar ko uguni uzšķilt. Vēlāk dabūja darbu ugunsdzēsējos. Kara laikā ziemā, dzēšot ugunsgrēku, samirka tā, ka saslima un nomira. Vecāmāte bērnus – mammu un viņas brāli – izaudzināja viena pati. Viņa bija vienkārša lauku meitene no Vidzemes un visu mūžu nožēloja, ka nav bijusi iespēja skolā iet vairāk par četrām klasēm.

Interese par dabu man bija. Atceros, ka patika zīmēt kokus, vācu herbāriju, vecāmāte zināja pastāstīt par sugām.

Kādas intereses vēl?

Alternatīva bija studēt vācu valodu – tā man ļoti patika, un vidusskolā skolotāja prata pavērt valodas prasmi. Taču aizgāju uz mežsaimniecību, un kurss bija ļoti liels – ap 60 studentu. Tik daudz vietu pat nebija paredzēts, bet eksāmenus visi nokārtoja labi, un mācīties ļāva ar domu, ka daļa izkritīs, taču tā nebija.

Man paveicās gan ar vidusskolas klasi, gan kursabiedriem akadēmijā Jelgavā. Joprojām satiekamies. Pirms pieciem gadiem mūsu kurss uztaisīja filmu Mežinieki. Ideja radās tāpēc, ka 1978. gadā, kad mācījāmies 3. kursā, par Mežsaimniecības fakultāti tika uzņemta reklāmfilma Ceļā pie sava meža. Vajadzēja poētiski dokumentālu materiālu, un mūsu kursu safilmēja praksē Talsos. Bija intervijas ar studentiem: kāpēc gribam kļūt par mežkopjiem, ko domājam par nākotni. 2019. gadā 40 gadu salidojumā izdomājām, ka jāuztaisa filma, ko domājam un darām tagad. Tā mēs ar Andru (sievu Andru Blūmu – red.) tur tikām kadros.

Vai satikāties fakultātē?

Kad 1975. gadā aizbraucu uz sagatavošanas kursiem, lai iestātos mežiniekos, ieraudzīju jauku meiteni vārdā Andra. Tā no tā laika esam kopā. Mums ir trīs jau pieauguši bērni. Vecākais dēls Atis ar sievu un diviem bērniem dzīvo Zviedrijā. Reinis audzina meitiņu, un Ancei ir divas atvases: dēls un meita. Jaunākie bērni ar ģimenēm dzīvo Kuldīgā un ir kuldīdznieki, bet es sevi par tādu nevaru uzskatīt.

Kur sākās darba gaitas?

Pēc studijām darbam mežrūpniecībā nebiju gatavs. Diplomdarbu taisīju par kokiem, nevis mežu: ir liela atšķirība. Visa Kuldīga kokiem pilna, bet tas nav mežs. Katram kokam savs stāsts: sugas īpatnības, atbilstība vietai. Mežs ir komplekss, kurā daudz kas iesaistīts. Braucu pēc padoma uz Salaspils botānisko dārzu, kur iepazinos ar dendrofloras speciālistiem. Diplomdarbu atzina par labu.

Sagadījās, ka toreizējā Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrija Slīteres rezervātu bija izveidojusi kā atsevišķu struktūru ar zinātniekiem un inspektoriem – iepriekš tur bija tikai mežniecība. Neviens nopietns cilvēks negribēja braukt uz tādu vietu, kur nav ne galdu, ne krēslu, ne transporta. Pieteicās tikko augstskolu beigušie studenti, pārsvarā biologi no Latvijas Universitātes. Mežinieki tikai daži. Tā mēs, jauni cilvēki, tur varējām brīvi izpausties. Dundagas mežrūpniecības saimniecībā bija kokaudzētava, un iepazinos ar tās vadītāju, fantastisku cilvēku Vilni Mitleru. Viņš aizdomājies, ka jāstāda īves, negaidot, kad iznīks pavisam. Deva man stādus – stādīju un potēju tās ārpus rezervāta. Vēlāk mani aicināja uz Salaspils botānisko dārzu iestāties tur aspirantūrā, solīja dzīvoklīti. Taču ļoti negribējās atgriezties pilsētā, un es atteicos. Pēc kāda laika piezvanīja no Kuldīgas.

Vai piekritāt pārcelties?

80. gadu sākumā Kuldīgas izmēģinājumu un parauga mežrūpniecības saimniecība bija iesākusi grandiozu projektu un izveidoja atsevišķu nodaļu – Rietumu meža selekcijas un sēklkopības centru. Kuldīgas mežrūpnieki jau sen bija izpelnījušies ievērību – ne velti bija piešķirts izmēģinājumu un parauga saimniecības statuss, tāpēc sēklkopība labi piestāvēja. Jau 60. gados slavenā selekcionāra Imanta Baumaņa vadībā bija ierīkotas pirmās priežu sēklu plantācijas. Visā Latvijā atlasīja labākos paraugus, ņēma zarus, uzpotēja līdzīgi kā ābeles un izveidoja pirmās klona kolekcijas. Pētīja labākās paaudzes, lai Maņģenē gandrīz 50 hektāros ierīkotu otrās pakāpes plantāciju. Tā es tur ar dendroloģiju nodarbojos līdz dziesmotajai revolūcijai un Latvijas neatkarības atjaunošanai, kad kļuva skaidrs, ka finansējuma tam vairs nav.

Bet 90. gadu sākumā jau bija iestājusies brīvība un varēja veidot privātas kolekcijas. Vēlāk sākās nozares pārstrukturēšana – izveidoja Valsts meža dienestu, mežiniekus sāka zākāt un lika saukt par ierēdņiem. Braucām uz Rīgu kārtot testu, lai iegūtu ierēdņa kandidāta statusu. Kādu brīdi biju mežsarga amata kandidāts. Pēc augstskolas un 15 gadu darba meža nozarē un selekcijā tas man šķita viszemākais kritiens.

Vai radās doma iet prom?

Kaut gan valsts mežiniekus noniecināja, laiks bija interesants. Sākās jauns posms lapkoku selekcijā sadarbībā ar institūtu Silava. Braukāju pa Kurzemi, meklējot labākos bērzus, melnalkšņus, ozolus, no kuriem tika ņemta sēkla un potzari līdzīgi kā priedēm. Darīju vairāk to, kas atbalsta zinātni. Joprojām saglabājušās sirsnīgas attiecības ar Silavas kolēģiem, tāpat kalsnaviešiem, lai gan ar selekciju nedarbojos jau 27 gadus. Tajā laikā kādreizējais tiesas priekšsēdētājs Uldis Ķinis izveidoja Kuldīgas Rotari klubu – iesaistījos tajā. Interesanta nodarbošanās ārpus mežsaimniecības.

Kāds pavērsiens bija profesijā?

1992. gadā aizbraucu uz Zviedriju: dabūju praktikanta vīzu un deviņus mēnešus nostrādāju kokaudzētavā, iegūstot pieredzi, ka mēs esam tikpat gudri kā ārzemnieki.

Laiku lokos no daudziem esam kaut ko guvuši. Neesmu lasījis zinātniskus pētījumus, bet instinktīvi nojaušams, ka vēsturiskā atmiņa saglabājas cauri gadsimtiem. Zviedrija te ir bijusi, tāpat Vācija. Mēs nevaram no vēstures aiziet – kaut kāda mentālā saikne turpinās. Ja daba, laikapstākļi līdzīgi, ēdam vienu un to pašu barību, valkājam līdzīgu apģērbu, dienas garums vienāds, temperatūra jūrā un zivis tās pašas, tad arī mežsaimniecībā varam pārņemt mūsdienu pieredzi. Bet inkorporācija padomju valstī mūs bija atmetusi atpakaļ. Un, jo ilgāk tajā dzīvojām, jo vairāk atpalikām.

Dažus gadus pēc manas prakses Zviedrijā uz Latviju atbrauca zviedru mežsaimnieki un interesējās, ko te varētu audzēt. Viņiem bija iedoti mani kontakti. Biju apguvis zviedru valodu. Tajā dienā stādīju ozolus un varēju zviedriski to izstāstīt. Pēc pāris mēnešiem mani uzaicināja par pārvaldnieku tiem īpašumiem, ko zviedru uzņēmums iegādājies.

Mežkopībā esmu pavadījis 45 gadus, dažādus darbus darījis un secinājis, ka aptuveni tik ilgs laiks vajadzīgs, lai pa īstam saprastu, kas mežā notiek. Tagad labāk saredzu arī to, kas ar mežu notiks. Taču tehnoloģijās nemēģinu jaukties – tās lai paliek jaunajai paaudzei.

Vai domājat iet pelnītā atpūtā? Ko tad darīsiet?

Turpināšu audzēt mežu. Ir tāds pārsteiguma moments: tiklīdz apjēdz, ka esi ko sapratis, tā klāt pensijas laiks. Mežā es strādāju un dzīvoju, mājas ir mežmalā – pilsētnieks nespēju būt.

Pēc studijām sākuma gadi bija dramatiski – visādos pagaidu mitekļos mūs jaunībā izmitināja, astoņos gados nomainījām sešus dzīvokļus. Saistībā ar selekcijas centra izveidi ministrija piešķīra naudu un uz Maņģeni atveda gatavu māju, kurā dzīvojam kopš 1988. gada. Tagad grūti iztēloties, ka varētu dzīvot citur. Liktenīgi pavērsieni aizveda uz tādu vietu, kur padomju vara faktiski nav darbojusies. Savā darba mūžā neesmu piedzīvojis kolhozu – tās dīvainās lopu fermas un klajā laukā saceltās slaucēju mājas, kur neviena koka apkārt nav. Te zeme bija atdota mežsaimniecībai, apstādīta ar mežu, un strādāja tie nedaudzie, kas Maņģenē vēl bija palikuši. Romantiska vide.

Kā raugāties uz mežsaimniecību no dabas aizsardzības viedokļa, par ko nemitīgi notiek strīdi?

Man ir tāda nejauka īpašība, ka nerespektēju autoritātes. Esmu piedalījies mežsaimnieku semināros, pat nolicis eksāmenu, lai kā eksperts lasītu lekcijas, bet aizņemtības dēļ to neizmantoju. Man nepatīk būt par ekspertu, jo esmu atskārtis, ka maz zinām. Lielākā daļa ejam kā kurmji, neko neredzot, bet, ja nepazīst, tad nevar ieraudzīt. Jaunības maksimālismā biju dusmīgs, ja cilvēks neprata egli no priedes atšķirt. Ar laiku tas pārgājis, jo es jau arī neesmu zinošs visās jomās. Tomēr visiem būtu interesantāk, ja mums vairāk atklātu noslēpumus apkārt. Tad labāk saprastu, kas un kā sargājams.

Vides aizsardzībā tagad pārsvarā ir pieņēmumi – vienpusīgi speciālistu atzinumi, pēc kuriem pieņemti Ministru kabineta noteikumi. Tiek pasniegts tā, ka zina tikai eksperti, bet visi citi ir muļķi. Tas kaitina. Kā cilvēks, kam bijusi iespēja paskatīties aiz tā aizkara, esmu mēģinājis komunikāciju ar normatīvu autoriem uzlabot, bet ir izdevies novērst vienīgi kādas tehniskas kļūdas.

Manā īpašumā četri hektāri ir sargājami – es tos netaisos cirst, jo finansiālais stāvoklis nespiež. Bet, ja ģimenei būtu grūtības, tad justos aizskarts, ka man ar savu īpašumu neļauj rīkoties. Vides aizsardzība ir šausmīgi piesārņota ar nezinošu cilvēku emocijām. Diemžēl zinošie nezināšanu izmanto, lai radītu troksni. Neredzu, ka tuvākajā nākotnē varētu tikt panākts konsenss.

Kas tomēr varētu palīdzēt?

Zināšanas. Cilvēkiem par mežiem Latvijā nav priekšstata. Arī vēsturi viņi nezina. Senāk mums meža bija divreiz mazāk nekā tagad un tāpat izcirta. Tajās reizēs, kad nāk žurnālisti ar jautājumiem, kā saimnieko zviedru uzņēmums, vispirms mēģinu noskaidrot, ko cilvēks par mežu zina. Pārsvarā neko. Lai nebūtu pārpratumu un manis teiktā interpretācijas, vispirms nolasu tādu kā ievadkursu. Tas man padodas. Bieži arī paziņas jautā: „Kā īsti ir ar mežu? Vai tiešām visu cērt nost?” Tad sāku no pamatiem ar Latvijas meža vēsturi. Un cilvēki ieklausās, sāk saprast.

Arī citās jomās mums vēsture ir sarežģīta: savulaik kādi posmi noklusēti, citi pārspīlēti izgaismoti vai sagrozīti.

Kad studējām, 17. novembris bija Studentu diena, un nesapratām, kāpēc neļauj ilgi ballēties. Fakultātes vadība domāja, ka zinām, bet mēs nezinājām, kas ir šis datums. Kaut kādas lietas no brīvvalsts laikiem spraucās cauri arī padomju gados, bet tas bija iluzori. Vēl 80. gadu sākumā taču nedomāja, ka pēc nepilniem desmit gadiem viss mainīsies.

Ar politiku esmu saskāries nopietni. Sākot ar to, ka man tāpat kā visiem puišeļiem zināmā vecumā vajadzēja iet uz kara komisariātu. Kad pateicu, ka tēvs bijis vācu armijā, tad kļuva skaidrs, ka uz seržantu skolu nesūtīs. Taču neviens neaizliedza leģionāra dēlam stāties komjaunatnē. Neslēpām sakarus ar ārzemēm, kur bija tēva radi: sarakstījāmies, bet braukt turp nebija ļauts. Brāli Pēteri (arhitektu Pēteri Blūmu – red.) izmeta no universitātes, tāpēc ka, braucot pa upi ar laivu, uz mutes harmonikām spēlēja Zilo lakatiņu. Visur bija kāds stukačs*, bet dzīvot tas netraucēja.

Jūsu tēvs Jānis Blūms bija leģionārs, arī Atmodas laika aktīvists, Skrundas Goda pilsonis.

Vecāki izšķīrās, kad beidzu augstskolu, un tēvs pavisam pārcēlās uz Skrundu. Braucu pie viņa, vedu uz leģionāru pasākumiem Lestenē, uz viņa grāmatas Pazudušā karavīra atmiņas atklāšanu Kara muzejā, bet tikai kā šoferis. Varbūt to varēja pārprast, bet neesmu gribējis, lai manu atturību uztver kā necieņu. Tie nav mani nopelni – tā bijusi tēva dzīve. Es varētu katrā pasākumā uzsvērt, ka esmu Jāņa Blūma dēls. Taču katram savā laikā ir savas izvēles un iespējas, un jābūt godīgiem – nevajag ar svešām spalvām rotāties.

Tā ir tāda smaga, varbūt neizprotama vēsture. Tēvs leģionā aizgāja, nebūdams vēl pilngadīgs. Vajadzēja prasīt mammas atļauju. Es ilgus gadus domāju un nespēju aptvert, kā vecāmamma varēja to zīmīti parakstīt ar to pieredzi, ka viņas vīrs, mans tēvatēvs, bija cietis Pirmajā pasaules karā, piedalījies neatkarības cīņās un notiesāts uz nāvi. Laikam jau naids pret boļševikiem bija tik liels, ka ļāva dēlam iet.

Ar tēva grāmatu man ir īpašas attiecības. Neesmu to lasījis, tikai pāršķirstījis manuskriptu. Draugi brīnās, jo tā lasās raiti – tēvam bija laba valoda. Bet es neesmu lasījis, jo zinu, kas tur rakstīts. Kad biju mazs, tēvs, upmalā pie ugunskura sēžot, visu izstāstīja. Un tas bija ļoti smagi. Ne ar vienu par to runāt nedrīkstēja, un tēvs uzticēja man. Tik ļoti žēl viņa bija. Kad grāmatu atvēru, sajutu tās sāpes kā bērnībā.

Kas tagad sabiedrībā sadusmo vai traucē?

Netraucē, bet sadusmo gan. Piemēram, ja redzu, ka pa priekšu kāds ar mašīnu brauc nepareizi. Tad atceros padomu: dusmas nebūs jāapvalda tad, ja neļaus tām galvā vispār rasties. Tik tālu vēl neesmu ticis, tikai apzinos, ka dusmas ir slikts padomdevējs.

Kā cilvēks, kas vairāk dzīvo pa mežu, daudz vēroju dabu. Cilvēku izdzīvošanas stratēģija ir līdzīga. Vieni dzīvnieki ēd zāli un mūk, citi barojas ar gaļu un ķer. Bet ir arī tādi, kas nevienam pakaļ neskrien, bet gaida, kad kāds pienesīs klāt un iesviedīs mutē. Esam no vieniem atomiem un molekulām, bet katram sava vieta, kopā veidojot šo pasauli. Latvijā ir viena priežu suga, bet pasaulē – ap 150. Ir sugas, kas aug tādās vietās, kur regulāri notiek ugunsgrēki. Tām čiekuri veras vaļā un, lai augtu jauns mežs, sēklas izbirst tikai tad, kad apakšā ir uguns. Mūsu priedēm to nevajag, bet izrādās, ka ir atsevišķi kloni, kuriem čiekuri atveras tikai karstumā un tie ir divreiz jāsasilda. Gan dzīvnieku, gan augu, gan cilvēku temperaments parāda, cik dažādi esam. Laikam nevajag vienādiem būt.

* Nodevējs (krievu val.)

Kā jūs īsumā turpinātu teikumu ,,Kārlis Blūms ir…”?

Andra Blūma, sieva:

– Mans ceļabiedrs. Un viņš ir ļoti labs ceļabiedrs.

Ance Blūma, meita:

– Cilvēks ar lielisku izpratni par dabu, mežu un procesiem tajā. Tētim piemīt dziļums un iedzimta emocionāla inteliģence. Nopietnība blakus brīnišķīgai humora izjūtai. Mīlestība un cieņa pret Latviju roku rokā ar patiesu atvērtību pasaulei. Man kā meitai pagrūti raksturot tā vienkāršoti, citiem viegli un ērti saprotamā veidā. Es joprojām turpinu ar interesi tēti iepazīt.

Sigita Vaivade, meža īpašnieku biedrības Meža konsultants vadītāja:

– Ļoti labs, zinošs kolēģis, kolektīva vadītājs. Izcili profesionāls mežkopis, kuru visi ciena un kura viedoklī ieklausās. Ar Kārli ir viegli komunicēt, viņš vienmēr gatavs uzklausīt, dot padomus. Ir ar savu nostāju ne tikai mežsaimniecībā, bet arī citos svarīgos jautājumos gan Latvijas, gan pasaules kontekstā. Brīnišķīgs tētis saviem bērniem un opītis mazbērniem. Vēl viņam ir laba balss – viņš ir dziedošais cilvēks, un dziedāšana ikvienu padara emocionālāku, gaišāku.

Indulis Sarma, Valsts meža dienesta Centra virsmežniecības virsmežzinis:

– Cilvēks ar sirdi mežā, Mežinieks ar lielo burtu. Senāk strādājām vienā kolektīvā, bija sirsnīgs un izpalīdzīgs.