Kultūras dzīves veidotājs un baudītājs

„Mana dzimtā ir Bauskas puse, līdz 7. klasei mācījos Pilsrundāles pamatskolā, kas atradās Rundāles pilī. Ļoti skaista vieta un sirdij tuva, bet nu jau vairāk sevi jūtu kā skrundenieku. Šeit esmu ieprecējies jeb, kā latvieši saka, ienācis iegātņos un vairāk nekā 30 gadu laikā ar vietu saaudzis. Mani interesē tās vēsture un arī nākotne, tādēļ dažādos laikos esmu iesaistījies dažādos procesos,” saka ALDIS ZALGAUCKIS.

Vairāk nekā 30 gadus viņš ir Skrundas vidusskolas pedagogs, režisors un daudzu lugu autors, savulaik Rudbāržu pagasta pārvaldes vadītājs, Skrundas novada deputāts, senu priekšmetu kolekcionārs un visos laikos aktīvs kultūras dzīvē.

Kādas jums pašlaik izjūtas?
Jūtos apjucis. Laiks ir tāds, kurā, domāju, daudzi ir apjukuši, uzdod sev jautājumu, uz kurieni pasaule iet. Es parasti tā nejūtos, bet tagad politiskā situācija mani dara bažīgu. Ir nemiers par nākotni, par bērniem, mazbērniem. Varbūt nevajag, bet palasu informāciju no krievvalodīgo kanāliem. Redzu, ka tur Latvijas cilvēki par savu valsti stāsta brīnumu lietas. Tas mani satrauc. Krievijas karā Ukrainā cilvēki tiek slaktēti, un visā pasaulē tas ir kā fons, kas notikumus ietekmē. No vienas puses, pasaules solidaritāte pret karu mani dara priecīgāku, bet, no otras puses, ir jūtama noslāņošanās un naids. Arī Latvijā tas jūtams. Varbūt tas mums visiem kopā jāizslimo, lai sabiedrība konsolidētos.
Kāds ir jūsu ikdienas ritms?
Jau ļoti daudzus gadus strādāju skolā – esmu direktora vietnieks ārpusklases un audzināšanas darbā, mācu sociālās zinības, vēsturi. Skrundas vidusskolā strādāju no 1990. gada ar dažiem sānsoļiem. (Smejas.) Četrus gadus pastrādāju par pagasta pārvaldes vadītāju, divus sasaukumus biju deputāts. Biju Skrundas novada domes priekšsēdētāja vietnieks. Vienlaikus bijis režisora darbs, iestudētas izrādes.
Izklausās aktīva dzīves pozīcija. Kāda bija jūsu bērnība?
Ģimenē esam četri bērni. Mamma bija bibliotēkas vadītāja, vēlāk strādāja veikalā un ilgus gadus Bauskas autoostā par dispečeri. Tētis Oļģerts bija vienkāršs darba cilvēks: pa vasarām strādāja kaltē, ziemās kurināja ciema katlumāju. Tētis bija unikāls tādā ziņā, ka viņam bija zelta rokas. Tajā laikā viņš abonēja žurnālus par konstruēšanu. Viņš bija invalīds – vienai rokai nebija pirkstu, bet viņš visu ko būvēja, arī laivas. Bija kalējs: kreisajā rokā turēja āmuru, bet labajā, lai varētu spīli paņemt, bija uztaisījis palīgierīci. Kala svečturus, kamīniem režģus. Taisīja elektroģitāru, kāda tajā laikā nebija nopērkama, taisīja rotaslietas no dzintara, raga, ar koku strādāja. Savā mūžā viņš trīs traktorus uztaisīja.
Tēvs būtu bagāts kļuvis ar tādām prasmēm, ja viņam negaršotu alkohols. Tā iemesla dēļ vecāki izšķīrās. Es tad mācījos 3. klasē, un mamma tālāk kā kaķene viena mūs vilka pa dzīvi. Agri domāju, kā nopelnīt. Vidusskolas laikā spēlēju ballītes, rādīju kino. Lodēju diskotēkām gaismas mūziku un gaismas efektus, pa kluso tirgoju. Sapņoju darboties ar radiolietām.
Nevaru teikt, ka bērnība bija grūta. Mamma cīnījās, kā varēja, bet bijām četri bērni, un jādomā arī pašiem. Vecākais brālis Normunds bija sporta skolotājs un šaha treneris, tagad saimnieko mūsu tēva mājās Grenctāles pusē. Viņam ir pieci bērni. Māsa Laila ir Codes pamatskolas direktore, bet jaunākais brālis Jānis ir bērnudārza saimniecības pārzinis Jūrmalā. Izņemot māsu, visi tā netīšām nonākuši pedagoģijā.
Bērnībā ar vecāko brāli trakas lietas darījām: lielajos skursteņos līdām un ko tik vēl ne. Es vispār esmu tāds, kuram patīk augstums. Vidusskolas laikā ar alpīnismu nodarbojos, kalnos kāpu.
Ko darījāt pēc vidusskolas?
Mamma spēlēja Bauskas Tautas teātrī, arī es kā jaunietis sāku spēlēt. Režisori bija interesantas personības: Raimonds Kugrēns, Mirdza Purva, Zigrīda Ezeriņa. Kopš 7. klases izdomāju, ka arī es būšu režisors. Pēc Pilsrundāles vidusskolas gribēju iestāties Latvijas Valsts konservatorijā, bet tur katru gadu režisoros neuzņēma. Izvēlējos alternatīvu – teātra režiju mācījos Kultūras darbinieku tehnikumā. Tad bija armija, pēc tās turpināju režiju studēt konservatorijā.
Labs laiciņš Rīgā padzīvots.
Jā. Man Rīga patīk – kultūras dzīve tur bagāta. Centos visur būt klāt, piedalīties, skatīties. Jaunība bija diezgan trauksmaina.
Tehnikumā iepazinos ar sievu Ingu, tādēļ ceļi mūs atveda uz Skrundu, kas ir viņas dzimtā puse. Ingai bija šeit jāatgriežas, jo toreizējais sovhozs Rudbārži studiju laikā maksājis stipendiju ar norunu, ka viņa strādās Rudbāržu kultūras namā. Mēs abi bijām tehnikumu pabeiguši ar izcilību, ar sarkanajiem diplomiem. Tie bija brīvie diplomi, ar kuriem var izvēlēties, kur strādāt. 1986. gadā apprecējāmies un pēc gada atnācām uz Skrundu. Tagad Inga ir Skrundas bibliotēkas vadītāja.
Rudbāržu kultūras namā toreiz bija tikai viena štata vieta, tādēļ Inga strādāja tur, bet es – Kuldīgā metodiskajā kabinetā. Vadītājs bija Jānis Siliņš, tagad Teātra muzeja direktors, bijušais Kultūras akadēmijas rektors. Pirmais kauna traips manā darba grāmatiņā ir ieraksts par to darbavietu, jo biju Kuldīgas rajona padomju tradīciju metodiķis.
Pēc laika Rudbāržos klubu nosauca par kultūras namu, un tādai iestādei jau pienācās divas štata vietas – direktors un mākslinieciskās daļas vadītājs, par ko sāku strādāt. Bet diezgan ātri aizgāju, jo biju ar asu mēli – salecos ar lielo Rudbāržu autoritāti Arvīdu Kalniņu, ilggadējo sovhoza direktoru. Kultūras namā algas mazas. Kad gāju strādāt, viņš solīja piemaksāt no sovhoza budžeta, ja taisīšu tam pasākumus. Es to vien darīju, kā taisīju sovhoza pasākumus, bet, kad atļāvos paprasīt, kad būs piemaksa, saskaņa beidzās.
Skrundā kultūras nama metodiķe Dace Reinkopa uz laiku pildīja toreizējā Skrundas pagasta priekšnieka amatu, un es kādu laiku pastrādāju viņas vietā. Mans uzdevums bija metodiski palīdzēt Raņķu, Nīkrāces, Laidu, Rudbāržu un Skrundas kultūras dzīves organizēšanā. Taisīju pasākumus. Kad sākās kooperatīvu laiki, mani uzaicināja par galdnieku Skrundas zivsaimniecībā, un es piekritu.
Kāpēc tik krasas pārmaiņas?
Tāpēc, ka nebija naudas. Nevarējām iztikt ar kultūras nama mazo algu, un man kā vīrietim jāuzņemas atbildība. Ģimenē jau bija abas meitas. Zivsaimniecībā uztaisīta moderna galdniecība, un darbs ar koku man patika. Esmu logus, durvis taisījis, bet vislabāk man patīk mazas, smalkas lietas.
Bet pēc diviem gadiem darba grāmatiņā radās ļoti interesants ieraksts: no 4. kategorijas galdnieka pārcelts darbā uz Skrundas vidusskolu par direktora vietnieku. Toreiz aktuāls bija nepārtrauktais darba stāžs, tādēļ tāds dīvains ieraksts. Izskatās kā smieklīgs lēciens karjerā.
Kā piedāvājums nāca?
Kultūras namā biju aktīvs, tādēļ skola mani uzaicināja iestudēt dzejas kompozīciju. Brīvajā laikā ar skolēniem iestudējām uzvedumu ar Gabrielas Mistrāles dzeju. Es daudz lasu, un šī dzejniece man ļoti patīk. Pēc tam bijusī skolotāja, arī skolas direktore Gaida Veršūne mani uzrunāja par direktora vietnieku. Tā 1990. gadā nonācu skolā.
Tas bija kā lēciens aukstā ūdenī. Man nebija pedagoģiskās izglītības, tādēļ blakus darbam sāku studēt Latvijas Universitātē, vēlāk Liepājā ieguvu maģistra grādu.
Vai pedagoģijā jūtaties īstajā vietā?
Jo vecāks kļūstu, jo vairāk aizdomājos, ka laikam vairs ne. Kad sāku, man likās, ka būšu interesants un oriģināls skolotājs. Un centos tāds būt. Bet šodienas jauniešiem ir pavisam citas vērtības un intereses. Es negribu neko sliktu teikt ne par izglītības sistēmu, ne bērniem, bet kaut kas ir noticis. Manuprāt, neatgriezeniski. Nezinu, ko ar to varam darīt. Ja nosaucu vispopulārāko bērnu grāmatu, klasē visi plikšķina acis – neviens nav lasījis. Bet varbūt pedagoģija ir īstā vieta, jo šajā darbā arī gūstu gandarījumu. Vadu skolā teātra pulciņu, pats rakstu ludziņas.
Par ko tās ir?
Kādas pārdesmit sarakstītas, tās ir apjomīgas un arī mazākas. Arī pēc pasūtījuma rakstu, piemēram, kādam mednieku kolektīvam vai Ugāles pašdarbniekiem.
Ikdiena uz skatuves īsti nav mans lauciņš. Man patīk neikdienišķa un mistiska vide, vēsture, fantastika, pasakas – tāda, kur žanrs atļauj izpausties, ir neikdienišķi tēli, raksturi. Lielākā daļa manu lugu ir dzejā. Teksti nāk galvā: kad aiziet tā plūsma, tad ļaujos.
Pirmo lugu rakstīju, patriotisku jūtu vadīts. Kādreizējam kolēģim Ilgvaram Mielavam bija ideja par ķēniņu krēsliem Skrundā. Viņš jau bija aizsaulē, un krēsli radās bez viņa. Par godu atklāšanai uztaisīju ludziņu. Darīju to, nezinot, kur dabūšu naudu iestudēšanai. Prasīju Kuldīgas rajona administrācijai un kultūras nodaļas vadītājai Dacei Reinkopai, kura daudz palīdzēja. Pārsvarā sadarbojamies ar komponistu Valdi Zilveri, vairākām pēdējām lugām mūziku rakstījusi mana meita Elīza. Uzrakstīju pirmo. Pēc tam cilvēki pusgadu nāca klāt un teica, cik ļoti viņiem luga patikusi. Tas bija kā Skrundas urā sauciens par atgūto brīvību. Tad tapa luga Sarkanās kurpes, citas. Es urķējos pa Skrundas vēsturi. Citā lugā tās ir vairāk, citā mazāk, un tā mijas ar izdomu. Ir arī manis izdomātas leģendas par Skrundas pagātni.
Tagad vadu tikai bērnu teātri. Pieaugušajiem esmu veidojis grandiozas izrādes, bet tas parasti ir vienreizējs pasākums. Ilgstoši pašdarbībā iesaistīties cilvēkiem ir sarežģīti. Bet vairāki mani bijušie aktieri tagad redzami uz lielās skatuves: Jānis Buķelis, Ainars Bumbieris, Katō, Gints Grāvelis.
Esat darbojies arī politikā. Kurā brīdī tas sākās?
Politika manā dzīvē ienāca netīšām. Latvijas Tautas frontes laikā biju ļoti aktīvs. Kā partizāni dažādās vietās Kuldīgā tikāmies. Skrundā un Kuldīgā nodaļa vēl nebija dibināta. Katram bija savi uzdevumi – es Skrundā dalīju informatīvos materiālus. Darbojāmies kopā ar nu jau nelaiķi Jāni Blūmu, biju Skrundas nodaļas pirmais priekšsēdētājs.
Bet pēc tam politikā neesmu baigi lauzies. Kad bija pirmā novadu reforma un izveidoja Skrundas novadu, es sevi skolā vairs neredzēju. Slodzes mazināja, alga bija maza. Vienu vasaru jau Norvēģijā nostrādāju, bija doma braukt atkal uz ārzemēm. Bet nāca piedāvājums kļūt par Rudbāržu pagasta pārvaldnieku. Man tas darbs patika – četrus gadus nostrādāju. Arī tagad, braucot caur Rudbāržiem, vērtēju, vai grāvmalas izpļautas, skatos, kas mainījies. Ar tādu saimnieka aci skatos. Pēc tam turpināju darbu skolā un astoņus gadus biju arī deputāts, no tiem lielu daļu domes priekšsēdētājas vietnieks.
Kā ir būt deputātam?
Dažādi. Arī samazgu spainis lijis pār mani tā darba dēļ. Gūta atziņa: ja esi nonācis vadošā amatā, jābūt gatavam, ka tevi ķengās. Kā Kārlis Skalbe rakstījis pasakā Melnais Pēteris: „Vairies cilvēkiem darīt labu! Jo vairāk darīsi, jo vairāk tevi nopels.” Centos savu darbu darīt godprātīgi. Nekrāpties. Neliekuļot. Kā mācēju, tā sanāca.
Daudz laba izdarīts. Kad Nellija (Kleinberga – aut.) aizgāja uz Saeimu, bija jāpabeidz šosejas A9 posma remonts, kultūras nama siltināšana, vidusskolas rekonstrukcija. Dīvaina sajūta, kad zem miljoniem jāliek apakšā paraksts. Man nebija tādas pieredzes, nebiju grozījies aprindās, kur lemj par tādām summām. Es baidījos. Bet viss beidzās labi. Mums bija sparīga opozīcija, un diezgan interesanti gāja.
Vai strādājāt arī skolā?
Otrādi: strādāju skolā un vienlaikus biju deputāts. Kad biju Rudbāržu pagasta pārvaldes vadītājs, skolā simboliski dažas stundas nedēļā mācīju, jo nebija, kas māca filozofiju. Bet Skrundas domē no citiem darbiem atbrīvota priekšsēdētāja vietnieka nekad nav bijis. Es biju ierindas deputāts, kurš saņem nevis ikmēneša algu, bet tikai par stundām, kurās pilda deputāta pienākumu, piedalās sēdēs. Kā vietniekam man maksāja tikai par to laiku, kad vajadzēja priekšsēdētāju aizvietot.
Kas ir jūsu ģimene?
Mums ar sievu ir meitas Elīna un Elīza. Abas precējušās, jau savā dzīvē. Man ir trīs mazbērni. Elīna dzīvo Carnikavā, vīrs Mārtiņš strādā TV3, viņiem ir bērni Dārta un Klāvs. Elīzai vīrs Jānis ir muzikants – kontrabasists un basģitārists, viņi dzīvo Rīgā, audzina meitu Almu. Abas meitas beigušas Kultūras akadēmiju. Elīna studēja starptautiskās attiecības, Latvijas un Francijas sadarbību. Viņa kādu laiku mācījās Francijā un tur iepazinās ar vīru latvieti. Elīza izmācījās kultūras menedžmentu. Abas strādā tulkošanas birojā Tilde.
Kad meitas vēl bija mazas, tradīcija mums bija vasaras kultūras pasākumu tūre. Uz vairākām dienām aizbraucām uz Rīgu, apmeklējām teātrus, koncertus, zoodārzu. Tagad meitas saka: tas vienmēr bijis priecīgs piedzīvojums. Cik nu varējuši, esam kopā arī ceļojuši.
Ko jums patīk darīt brīvajā laikā?
Mums ar sievu visu mūžu bijušas siltumnīcas, kurās audzējam tomātu stādus un pēc tam tirgojam. Tāds mazais biznesiņš. Man patīk darboties ar sudrabu. Esmu kolekcionārs – man ir monētu un diezgan iespaidīga saktu kolekcija. Vietnē YouTube var redzēt virtuālo izstādi no kolekcijas Naudas otrā dzīve. Tur ir visdažādākie sadzīves priekšmeti, kas taisīti no monētām. Senās saktas ir reģistrētas Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē. Bieži vien tās pērku ārzemju izsolēs, un lētāk ir nopirkt salauztu, ko pēc tam restaurēju. Iepriekš nesu dažādas rotas remontēt rotkalim, nu jau krietnos gados vīram – Andrim Kungam. Pār plecu skatoties, kā viņš to dara, arī pats iemācījos. Neesmu rotkalis – vecajiem meistariem ūdeni varu pienest, bet to, ko man vajag, varu saremontēt. Esmu darbnīcu iekārtojis, diezgan lielus līdzekļus ieguldījis, un man patīk tajā strādāt.
Kolekcionēšana ir sava veida apmātība. Interesanta nodarbe: vāc, tad ar dažādiem priekšmetiem mainās, meklē jaunus. Izsolēs pērku attēlus, fotogrāfijas par Skrundas vēsturi.
Kāds esat pēc rakstura?
Ass. Varbūt ar gadiem kļuvis mierīgāks, bet pēc horoskopa esmu Auns, un viss, ko par tiem raksta, ir uz mani attiecināms. Varbūt pat vairāk nekā uz vidusmēra Aunu – esmu paštaisns un diezgan egoistisks. Ir arī labās īpašības, tostarp ātri saprotu, ka esmu kļūdījies. Piedošanu lūgt man ir grūti, bet esmu to kādreiz darījis.

Ja būtu jāpabeidz teikums „Aldis Zalgauckis ir…”, ko jūs teiktu?

Elīza Rubika, meita: „Neapstādināms radošais gars, kas iedegas par lietām un idejām, kurām tic.”

Elīna Adiņa, meita: „Tētis, skolotājs, skrundenieks. Cilvēks – radošais nemiers, arī neliels haoss. Cilvēks, kuram vienmēr ir, ko teikt.”

Nellija Kleinberga, kolēģe kādreizējā Skrundas novada domē: „Radoša personība ar izcilu vēsturnieka interesi. Vēsturiskā mantojuma meklētājs, viņam ir interesantas senu priekšmetu kolekcijas. Cilvēks, kurš praktiskās situācijās vienmēr atradīs izeju. Daudzi skrundenieki zina, cik garšīgus tomātus Aldis audzēja. Kopā ar ģimeni viņš ir izcils dārzkopis. Praktiķis, kurš vīriešu darbus prot un nebaidās darīt.”