Kas uzticēts, tas jāizdara

„Es atļaujos sapņot par nākotni, jo tās ir cerības. Un, ja ir cerība, gribas to piepildīt. Tā ir īstā dzīve,” saka Skrundas ēdināšanas uzņēmuma Cepliņi dibinātāja GUNTA STEPANOVA. Viņa ir ilggadēja pedagoģe – agrāk Skrundas profesionāli tehniskajā skolā, tagad Rīgas Restorānu servisa skolā. „Jau 40 gadus strādāju arī par skolotāju. Esmu abas profesijas savā dzīvē apvienojusi,” rezumē Skrundas patriote.

Tikko piedalījāties uzņēmēju dienā Skrundā. No kura laika šai saimei esat piepulcējusies?

Personīgās uzņēmējdarbības sākums ir 2015. gads. Kad tika likvidēta Skrundas profesionālā skola, pārņēmu ēdināšanu. Lai to izdarītu, bija jāpiedalās konkursā. Pēc veiksmīga rezultāta dibināju savu uzņēmumu Cepliņi. Veidojām kolektīvu un darbojamies jau devīto gadu. Uzņēmums nodrošina ēdināšanu Skrundas vidusskolā un bērnudārzā Liepziediņš, Nīkrāces pamatskolā, aprūpes centros Valtaiķos un Skrundā. Šajā gadā pēc vadības lūguma esam to pārņēmuši arī Saldus tehnikumā. Nezinu, kā mums tur ies. Visur ēdienu gatavojam uz vietas, jo mūsu pārliecība: piegādāts ēdiens nav tik labs kā turpat gatavots. Kamēr to varam atļauties, tikmēr tā arī darīsim.

Ēdināt skolēnus nav viegli.

Kopš visi esam apvienojušies Kuldīgas novadā, Skrundas skolēni pusdienu piedāvājumu vairs nevar izvēlēties, bet var izvēlēties piedevas: griķus vai kartupeļus un salātus. Jāatzīst, ka skolēnu vērtējumi ir ļoti dažādi. Izpatikt visiem jau tāpat nevar, jo katram sava gaume. Man skumji, ka bērni ļoti maz ēd zupu. Bet noteikumi nosaka: ēdienkartē tai jābūt. Protams, ir svarīgi, kā mēs to pagatavojam. Esmu bijusi daudzās skolās un bērnudārzos Rīgā, un tikai vienā zupas netika vārītas vispār.

Ēdienu var pagatavot pavirši, bet to var darīt arī ar mīlestību. Sāpīgi ir tad, ja dari ar mīlestību, bet kāds atļaujas pateikt, ka nav garšīgi. Ir jāatšķir vārdu salikums nav garšīgi vai man tas negaršo. Kādam negaršo piena zupa, bet tāpēc nevar teikt, ka pavāra izvārītā ir negaršīga. Arī Skrundas skolā bijušas problēmas, bet mēs esam teikuši, ka vecāki var nākt, garšot un vērtēt. Finansējums gan ir ierobežots, bet cenšamies.

Telpas vienmēr noformējam atbilstoši svētkiem. Ar bērniem arī daudz jārunā – bez uzstājības un kliegšanas. Jāpanāk, lai nenāk pie galda ar kapuci galvā. Lielākais gandarījums ir tad, ja piezvana vecmāmiņa vai mamma un vaicā, kas bijis pusdienās, jo mājās bērns prasa to vienreizēji garšīgo ēdienu, bet nemāk pateikt, kas tas ir.

Kā pārdzīvojāt grūto kovida laiku?

Tas bija pārbaudījumiem bagāts laiks: jādomā, kā strādāt, kā saglabāt kolektīva ticību vadītājam, kā nodrošināt darbu arī tad, kad nav iespējams strādāt normālā režīmā. Radās pieprasījums – ēdiena piegāde uz mājām un darbavietām, un mēs to ātri sākām realizēt. Izveidojām īpašo piedāvājumu: ceturtdienas bija suši dienas, taisījām galertu un pastēti, cepām pīrāgus, plātsmaizes. Tas bija grūts laiks, bet to pārdzīvojām ar klientu palīdzību, jo bija pasūtījumi ģimenes svētku banketiņiem. Ēdiena piegāde ir saglabāta joprojām, dažbrīd tā pat pieaug. Cilvēki to zina un, piemēram, slimības laikā ēdienu pasūta uz mājām.

Jūs klājat arī viesību galdus. Kas jāņem vērā, piedāvājot šo pakalpojumu?

Jaunieši, kuri pasūta galdus, grib lēti un labi. Viņi nesaprot, ko nozīmē pavāru darbs. Lai sagatavotu skaistu un garšīgu ēdienu, iepriekš daudz jāstrādā. Kādā grupā, kurā mācījām gatavot pirkstiņuzkodas, cilvēki tikai pēc nodarbības saprata, kāpēc tās tik dārgas. No malas liekas: „Maza maizīte, bet maksā tik dārgi?” Bet tur ir liels darba un izejvielu ieguldījums. Vasaras mums noslogotas kāzu galdu klāšanā – sestdienu un svētdienu tad nav. Tās visas jau aizņemtas pat septembrī, un tagad zvanītājiem skumji jāsaka, ka vairs nevaram. Gribam savu pakalpojumu pasniegt labi: divus banketus dienā varam apkalpot, bet vairāk gan ne.

Ēst gatavošana ir māksla, un tā attīstās tāpat kā mode. Ja neesam visu laiku tajā iekšā, grūti sekot līdzi. Cilvēku vēlmes mainās, jo tagad viņi daudz ceļo, skatās sociālajos medijos. Pirmais, ko prasām, kad cilvēks atnāk galdu pasūtīt: kāds ir svinību viesu vecums. Ja ir līdz 40 gadiem, tad piedāvājam ko netradicionālu, bet, ja viesi ir vecāki, tad piedāvājam tradicionālo, latvisko. Bet ir arī tādi jaunieši, kuri nāk tieši tādēļ, ka vēlas tradicionālo, nevis Rīgas restorānu piedāvājumu.

Kur jums tam visam drosme un uzņēmība?

Es nezinu, vai zem laimīgas zvaigznes esmu dzimusi, bet visu laiku ir apkārt cilvēki, kuri mani atbalsta un ar kuriem varu sadarboties. Tas arī rada spēku un ticību. Un vislielākais prieks, ka meita Zane jau pārņēmusi uzņēmuma vadību. Ģimenē visi palīdz. Ja kādas iekārtas saplīst, vīrs Ritvars ir klāt un visu sakārto.

Kur man drosme? Ar ēdināšanu nodarbojos jau kopš 1975. gada, kad vēl skolā mācījos un vasarās jau sāku strādāt restorānā Mežābele. Mācoties 7. vai 8. klasē, tirgoju Skrundā kvasu. Mucā 800 litru. Kā šodien atceros: par mucu jāietirgo 96 rubļi. Cilvēku skaitu un laikapstākļus ietekmēt nevar. Ja bija karsti, dzērienu pirka vairāk, bet tad tas arī ātrāk saskāba. Mucu mazgājām paši, lai varam garantēt, ka dzēriens ir tīrs un labs. Tā kā mana mamma Anna Blūma restorānā Mežābele bija vadītāja, man bija apziņa: „Ko viņa varēs prasīt no citiem, ja es sliktos laika apstākļos nestrādāšu?” Tā arī lietū stāvēju un kvasu tirgoju, lai tikai ātrāk muca būtu tukša. Tā apziņa man iedota kopš bērnības: kas uzticēts, tas jāizdara. Tas laikam pārmantojas, jo arī meita to zina. Un viņa to prasa arī no darbiniekiem. Reizēm to, ko man panākt ir grūtāk, Zane kā uzņēmēja panāk ar stingrām prasībām.

Vai ģimene bijusi spēka avots visos laikos?

Atceros smago darbu, ko darīja vecāki. Tētis bija elektriķis un arī vadīja kolektīvu. Mamma visu laiku bijusi saistīta ar ēdināšanu. Jau 16 gados viņa Kazdangas tehnikuma ēdnīcā cepusi maizīti, bet, kad Skrundā izveidojās restorāns Mežābele, kļuva par vadītāju. Mammai restorāns bija otra dzīve, tāpat kā mums ar meitu Zani tagad par otru dzīvi kļuvusi skola. Bieži pat nezinām, kas notiek mājās.

Meita ēdināšanas biznesā iesaistījās jau no desmit gadu vecuma, kad brauca uz skolas virtuvi, strādāja arī vasarās – palīdzēja galdus klāt. Man bija cerība, ka viņa mācīsies par pārtikas tehnoloģi, bet Latvijas Universitātē meita pabeidza ekonomistus. Tomēr nu jau uzņēmumu ir pārņēmusi un ar labiem rezultātiem manu darbu turpina. Īsts ģimenes uzņēmums, kurā svarīgi kopā ar kolektīvu strādāt arī pašiem.

Daļu savas dzīves esat veltījusi pedagoģijai.

Vidusskolas laikā gribēju kļūt par skolotāju, bet aizgāju uz Lauksaimniecības akadēmiju Jelgavā. Mācoties tur, man piedāvāja Skrundas profesionāli tehniskajā skolā pasniegt ēdiena gatavošanu. Nostrādāju 30 gadus. Un uzskatu, ka skolās, kurās ēdiena gatavošanu māca, audzēkņiem virtuvē jādarbojas pašiem un jāapkalpo vienaudži, jo tikai tā var gūt pirmo pieredzi.

Kad skolu likvidēja, Rīgas šefpavāri mani aicināja pie sevis. Es jau visu laiku biju tāds nemiera gars: braucu uz kursiem, rīkojām seminārus un konkursus jauniešiem kopā ar Rīgas restorānu pavāriem. Tā viņi mani iepazina. Bija piedāvājums strādāt Izglītības ministrijā, bet man nav svešvalodu zināšanu, un tur es negribēju. Darbu piedāvāja privātskolas vadītājs Māris Astičs. Nu jau devīto gadu pusi nedēļas strādāju Restorānu servisa skolā Rīgā, bet pusi nedēļas – savā uzņēmumā Skrundā. Tas ļauj man attīstīties, jo Rīgā skolai ir arī savs restorāns Ferma. Mācību procesā un restorānu dzīvē var redzēt visu jauno, ko var ieviest arī Skrundā. Un starp jauniešiem pati visu laiku jūtos jauna. Es nesaprotu teicienu, ka pedagogi izdeg. Viņiem taču visu laiku apkārt jauni cilvēki, viss mainās!

Cik liela nozīme jūsu dzīvē ir politikai?

Skrundas novada domē biju deputāte trīs sasaukumus. Likās, ka mēs visi gribējām, lai mūsu iedzīvotājiem būtu labi, lai Skrundas novads attīstītos. Cits to panāca vairāk ar sūdzēšanos, cits ar darbu, bet izdarījām daudz labu lietu, kuras sāk novērtēt tikai tagad. Ticu, ka Skrunda atkal attīstīsies, jo potenciāls te ir. Uzņēmējiem gan grūti atrast telpas, un īres maksa mazpilsētā ir diezgan augsta, bet iespējas ir. Saprotu pozīcijas un opozīcijas lomu politikā, bet Kuldīgas novada domes sēdēs gribētu Skrundas deputātu balsis dzirdēt vairāk.

Kā atpūšaties?

Pagājušajā gadā atļāvos septiņas dienas aizbraukt uz Sicīliju. Atpūta ir tad, ja man vienu dienu dod pilnīgu mieru. Tad cenšos par darbu nedomāt. Un sagadījies tā, ka pusnedēļu Rīgā man ir garīgais darbs, bet pusnedēļu Skrundā – vairāk fiziskais. Arī tas līdzsvaro. Mums ir ģimenes svētki: kopā svinam Ziemassvētkus, Lieldienas. Ir tradīcija katru gadu Lieldienu rītā pirms saules lēkta braukt mazgāt muti upē, kas tek pretēji saules ritējumam. Izšūpojamies.

Ko jums nozīmē Skrunda?

Esmu cilvēks, kuram te ir stingras saknes, pat dzimusi esmu šeit. Studiju laikā Jelgava man ļoti nepatika. Jaunībā gribējās tikai Skrundā. Pēc augstskolas nācās mazliet pastrādāt Kuldīgā, un šī pilsēta nepatika vēl vairāk. Tad atgriezos Skrundā, un tā pieaugusi pie sirds. Ja ilgāku laiku esmu projām, es bez tās nevaru. Gribētu, lai skrundenieki vairāk sapņo un šos sapņus arī piepilda. Lai meklē otrā nevis slikto, bet tieši labo. Labie vārdi mums tik grūti nāk pār lūpām… Nezinu, kāpēc tā. Sakārtota vide mums Skrundā ir, un tā, protams, jāpilnveido. Bet mēs varam priecāties par pastaigu taku, par uzņēmīgiem cilvēkiem, kuri izveido darbavietas un interesantus piedāvājumus tūristiem. Nu, nenāks mums citi kaut ko sakārtot – jādara pašiem.

Ko novērtējat visvairāk?

Visu laiku man apkārt ir ļoti labi cilvēki. Un tie, kuri ir slikti… Paldies, ka man tie ir: varbūt viņi kādā brīdī nemaz tik slikti nav, jo parāda, kas jāizdara, kam jāpievērš uzmanība. Kā saka: „Ja par tevi runā, tad tu esi dzīvs.”

Kas jūs satrauc vai sāpina?

Man sāp tas, ka ir tik augstas izmaksas aprūpes namos. Daudz par to domāju. Nesaprotu, kāpēc mēs maksājam cilvēkam, kurš algotu darbu nav strādājis nevienu dienu. Bet tam, kurš visu mūžu ir strādājis un kuram strādā arī bērni, bet kuram pensija neliela, atbalsta nav. Tad tā drūmi kļūst. Bet tā laikam ir – nezinu, ko varam tur mainīt. Es saprotu, ka arī tie citi ir cilvēki. Bet varbūt jāpanāk, lai darbspējīgajā vecumā viņi strādā. Saprotu jau arī to, ka pakalpojums tiešām tā maksā un ka tā tomēr ir uzņēmējdarbība. Bet šī situācija mani tiešām uztrauc.

________________________________

Kā teikumu „Gunta Stepanova ir…” jūs turpinātu dažos vārdos?

● Zane Stepanova, meita:

– Vislabākā mamma, jo viņa ir tieši manējā. Personība, no kuras var mācīties dzīves gudrības. Skrundas un visa novada patriote, kura enerģiju smeļ no sava darba panākumiem.

● Māris Astičs, Rīgas Restorānu servisa skolas vadītājs:

– Ļoti labs cilvēks, kolēģe, kura spēj saturēt un apvienot restorāna un skolas komandu. Spēcīga dāma ar līderes dotībām. Visam redz virzienu uz priekšu un par spīti šķēršļiem spēj mērķus sasniegt. Mūsu komandā spēj atrisināt daudzas situācijas. Darbinieks, kurš parunā ar Guntu, pilnīgi mainās. Saprotoša un zinoša. Gandrīz nekad nestreso. Vienu reizi, kad pamanījām, ka Gunta sāk uztraukties, sapratām, ka nu gan ir auzas… Pozitīva un sirsnīga kolēģe.

● Nellija Kleinberga, Kuldīgas novada domes priekšsēdes vietniece Skrundas un lauku teritorijas lietās:

– Radoša meistare savā profesijā. Cilvēks, kas metas darbā iekšā un stundas neskaita. Nav daudz cilvēku, kuri strādā ar tādu jaudu kā Gunta. Drosmīga, jo nebaidījās Skrundas profesionālās skolas audzēkņu darbošanos popularizēt ārpus novada. Restorānu servisa skolā nodod prasmes jaunajai paaudzei. Nebaidījās arī izveidot ģimenes uzņēmumu, kuru tagad pārņēmusi meita Zane.

● Agita Grāvere-Prenclava, Skrundas vidusskolas direktore:

– Amata meistare. Sadarbībā atsaucīga: vienmēr uzklausa, labprāt dalās ar priekšlikumiem. Savā arodā cilvēks ar lielo burtu.