Jāuztur pozitīvs tonuss

„Mēs, latvieši, esam ļoti izlutināti. Mums patīk pasūdzēties, pačīkstēt, bet būtībā dzīvojam taču ļoti skaistā vietā. Pozitīvs skats uz dzīvi ir daudz produktīvāks nekā pastāvīga čīkstēšana,” saka kādreizējais kuldīdznieks, izglītības un klīniskais psihologs ĢIRTS BUIVIDS.

Kas pamudināja kļūt par psihologu?

Pēc vidusskolas beigšanas nebija skaidras idejas, ko darīt tālāk. Pamēģināju studēt uzņēmējdarbību Ventspils Augstskolā, bet tā neinteresēja, un studijas pametu. Iekāpu lidmašīnā un aizlidoju uz Lielbritāniju. Tas nebija pēc vecāku ieteikuma – drīzāk pretēji, jo viņi vēlējās, lai augstskolu pabeidzu Latvijā. Sākumā strādāju dažādus darbus, kuriem augstāko izglītību nevajadzēja. Tā pagāja pusotrs vai divi gadi, un sapratu, ka ar rokām pelnīt maizīti negribas, tāpēc Anglijā iestājos koledžā, lai pēc tam var studēt labā augstskolā. Anglijā par Latvijas vidusskolas diplomu neviens sajūsmā krēslus nelauž. Faktiski viņu izglītības sistēmai tas neder, tāpēc nācās ātrā režīmā vēlreiz iziet vidusskolas līmeni. Pēc tam Šefīldas universitātē studēju psiholoģiju.

Vai tā tiek uzskatīta par prestižu augstskolu?

Tā ir viena no tā sauktajām sarkano ķieģelīšu universitātēm un pieder Russel grupai. Tajā ietilpst 20 augstskolas, kas pasaulē ir topa simtniekā. Šī grupa nav specializēta konkrētā zinātņu virzienā – galvenā ir akadēmiskā izcilība. Šefīldā studēju sociālās zinātnes un pabeidzu ar bakalaura grādu psiholoģijā. Man paveicās, jo biju mācījies Anglijas koledžā un kvalificējos kā britu students. Tas deva tiesības no valsts saņemt studiju maksas aizdevumu. Bija nosacījumi, kad nauda jāatdod, bet notika breksits*, kas mani no šīs nastas atbrīvoja. Nelielu daļu atdevu, bet pārējā tika dzēsta. Tagad situācija Lielbritānijā ir citāda.

Diemžēl pēc breksita Eiropas Savienības studenti vairs nevar kvalificēties kā vietējie, un ārzemniekiem valsts naudu neaizdod. Studēt Anglijā nav tikai bagātnieku privilēģija – ir dažādi ceļi, tikai jāizvēlas pareizais sākumpunkts. Mans ieteikums ir iestāties koledžā, jo tad var pretendēt uz studiju maksas aizdevumu.

Pabeidzāt universitāti un…

Atbraucu mājās, un krustmāte, uzņēmēja Baiba Mikāla paņēma savā uzņēmumā Amazone, kas saistīts ne ar manu specialitāti, bet ar tirdzniecību. Kādu laiku pastrādāju Amazonē, pēc tam citos uzņēmumos. Pārdošanā kopā ap desmit gadu.

Vai psihologa diploms tikmēr gulēja aizkrāsnē?

Nolēmu, ka vienlaikus ar darbu jāturpina studēt, jo psiholoģijā ar bakalaura grādu vien nevar tālu tikt un praktizēt. Pabeidzu Latvijas Universitāti un esmu pilntiesīgs psihologs izglītības un arī klīniskās psiholoģijas jomā. Latvijā atgriezos 2016. gadā, bet divus gadus vēlāk tika pieņemts Psihologu likums, kas šai profesijai noteica izglītības prasības, atbildību, ētiku un citas lietas. Nozare vēl bija bērna autiņos, un, manuprāt, tā ir joprojām. No autiņiem varbūt esam ārā, bet darāmā vēl daudz. Tomēr gan aizbraukšana, gan atgriešanās man bija ļoti pozitīva pieredze. Domāju, ka katram ir vērtīgi aizbraukt, lai uz Latviju paskatītos no malas, jo tikai tad var patiesi novērtēt to, kas mums ir, – skaisto dabu, tās daudzveidību un dzīves telpu, ko citur Eiropā tik viegli nesastapsi.

Vienā mazā valstī tik dažādas pasaules! Lielbritānijā ir pārapdzīvotība, bet mums ir daudz vietu, kur izpausties. To nenovērtējam, kamēr neesam kā siļķes mucā padzīvojuši bezgalīgās rindu mājās. Pēc laika prombūtnē var arī labāk redzēt, kāda ir tā mūsu tautas personība. Liekas, ka esam paši foršākie, bet īstenībā latvietis ir diezgan vēss, atturīgs. Dabas izlutināts.

Vai interesējaties, kas notiek valstī?

Fragmentāri. Dažreiz paskatos televīziju vai pārlasu, kas Latvijā aktuāls, bet ne katru dienu. Sabiedriskajā telpā bieži dominē negatīvas ziņas. Pirmais jautājums: kam tas ir izdevīgi. Sabiedrības viedoklis tiek vadīts noteiktā virzienā, ko var saukt arī par sava veida propagandu.

No psiholoģijas viedokļa pozitīvi skatīties uz dzīvi ir daudz produktīvāk nekā čīkstēt un šausmināties par slikto, jo tas taču uz priekšu nevirza. Tikai skatoties uz izaugsmi un savu spēku, varam ko sasniegt kā tauta. Kā teica mūsu eksprezidente (Vaira Vīķe-Freiberga – aut.): „Mēs esam stipri, mēs es diženi!” Jādomā, kā viens pret otru izturamies, kādus vārdus lietojam, jāizvairās no tukšas enerģijas dedzināšanas ap negācijām, kas neko nesniedz. Jākoncentrējas uz lietām, kurām ir reāls labums un kas var ko mainīt. Ir ļoti svarīgi sevi un apkārtējos uzturēt pozitīvā tonusā. Pierādījums mūsu varēšanai un krietns pozitīvais lādiņš bija kaut vai nesenās olimpiskās spēles. Un arī tam, ka tautai aug prasības. Mīlestība un prasības vienlaikus.

Kādas ir spilgtākās atmiņas no skolas gaitām Kuldīgā?

Mācījos Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolā. Tas laiks bija lielisks – sava komūna, sava pasaule. Jau tāpēc vien, ka Kuldīga ir ļoti skaista un latviska pilsētiņa ar aktīvu kultūras dzīvi. Mēs dziedājām, dejojām, spēlējām teātri. Jāpiemin izcilie skolotāji un kultūras darbinieki Zita Serdante, Daiga Pirtniece un citi, kuri veicināja radošumu. Mums bija grupa, kurā spēlēju ģitāru. Krustvecāki atbalstīja ar mēģinājumu telpām un aparatūru. Tad vēl neapzinājāmies, ka dzīvojam Latvijas skaistākajā pilsētā. To sapratām tikai tad, kad aizbraucām. Bija arī savi izaicinājumi. Bieži notika kautiņi, īpaši ar humanitārās skolas skolēniem, jo mūs uzskatīja par tādiem kā ciema dīvainīšiem. Nezinu, kāpēc tagad to atceros, bet tā nu tas bija.

Vai gaisotne mazpilsētu un lauku skolās atšķiras no tās, kas ir lielpilsētās?

Salīdzinot ar Rīgu vai citām lielajām pilsētām, mazpilsētu skolas izceļas ar draudzīgumu. Praksē biju Indriķa Zeberiņa Kuldīgas pamatskolā. Skolotāji un skolēni viens otru pazīst, ir sapratne, empātija, skolēns var skolotājai pieiet un pajokot, saņemt atbalstu. Bet ir arī noteikumi – bez tiem nevar. Un tie tiek veidoti kopā ar bērniem, lai viņi saprastu, kāpēc tādi nepieciešami. Tas ir pirmais solis bērnu izpratnē par sabiedrību. Rīgā, protams, arī ir ļoti labi piemēri. Mans dēls mācās Valda Zālīša sākumskolā, kur ir liela kārtība un patriotisms.

Tomēr visur problēmas rada viedierīču un sociālo mediju pandēmija. Bērni kļūst agresīvi, vecāki arī. Padomju laikos bija normatīvi – valsts deva vadlīnijas, kā bērnus audzināt. Pēc neatkarības atgūšanas tā vairs nav, tagad visa atbildība ir vecākiem, bet viņiem bieži trūkst zināšanu, informācija ir izkliedēta, dažkārt maldinoša. Skolu tiesības bērnus audzināt ir ierobežotas, tāpēc veidojas ļoti sarežģītas situācijas, īpaši pilsētās.

Kur tagad strādājat?

Mārupes novada Skultes sākumskolā, kur ir gan parastā plūsma, gan bērni ar pielāgotajām mācību programmām. Otrā darbavieta ir Rīgas pašvaldības pirmsskolas izglītības iestāde Annele. Papildus man ir privātprakse, un esmu arī zinātniskais asistents Latvijas Universitātē. Tur strādāju pie dažādiem pētījumiem, īpaši pievēršos viedierīču lietošanas paradumiem un ietekmei uz mentālo veselību.

Jūsu mamma Guntra savulaik Kuldīgā bija skolas direktore, kuru bērni iesauca par Buividmammu. Kā to izjutāt?

Pedagogu bērni noteikti izjūt pašaizliedzīgā darba sekas, īpaši, ja vecāki savu darbu dara ar sirdsdegsmi. Tagad ar pieaugušā acīm izvērtēju šīs profesijas negatīvo pusi, par kuru daļēji atbildība jāuzņemas valdībai, jo skolotāju trūkst un viņi strādā līdz izdegšanai…

Mūsu humanitārā skola zināmā mērā bija eksperimentāla, tā bija arī viena no pirmajām, kur izmantoja Montesori pieeju. Skolotāja vai direktora darbs ir nevis profesija, bet aicinājums, kas prasa milzīgu atdevi. Tāpēc mēs ar brāli Kalvi reizēm mammas trūkumu izjutām. Skatoties ar pieauguša cilvēka acīm, esmu ļoti pateicīgs gan par labo, gan par grūtībām, kas man bijušas. Nav bijis viegli, ģimenē bija arī zaudējumi. Kad zaudējām tēvu, mammai nācās visu vilkt vienai. Tagad novērtēju, cik daudz viņa devusi ne tikai man, bet daudziem citiem bērniem un vecākiem Kuldīgā. Viss, kas ar mums noticis, izveidojis mūs tādus, kādi esam.

Pastāstiet par savu ģimeni!

Man ir divi bērni: dēls Kārlis mācās 1. klasē, meitai Marlēnai ir četri gadi. Sievai ir mazais uzņēmums – viņa vada matu kopšanas salonu. Es kā tētis cenšos mācīties no sava tēva kļūdām un būt klātesošs, iecietīgs, bērnos ieklausīties. Mūsu ģimenē ir skaidri noteikumi: balsi nepaceļam, visas lietas izrunājam un neesam sodīšanas piekritēji. Ja bērnam skolā ir problēma, cenšamies saprast, kas noticis, meklēt iemeslus, nevis steidzam sodīt.

Pirms psiholoģijas man bija darbs Āfrikā, ik pa laikam biju prom vairākas nedēļas, un dēls to ļoti pārdzīvoja, sāka parādīties problēmas. Sapratu, ka nevaru tādu darbu darīt, jo ģimene cieš. Cenšamies bērniem veltīt daudz laika, jo apzinos – laiks ātri paskrien, tāpēc tagad ar viņiem jāizbauda katrs mirklis.

Dzīvojat Rīgā. Vai vēl jūtat piederību Kuldīgai?

Kuldīga un vispār Kurzeme man ir kā reģionāla reliģija, dzīves pieredze un arī humora izjūta – mums, kurzemniekiem, ir asprātīgs humors, kas atšķiras no vidzemnieku uztveres (mana sieva ir no Cēsīm). Mājās smejamies, ka esam kā Romeo un Džuljeta, jo pārstāvam divas skaistākās Latvijas pilsētas. Lai gan Rīgā dzīvoju vairākus gadus un arī Anglijā nodzīvoju desmit, kuldīdznieka piederība man ir ļoti dzīva. Vienmēr atgriežos dzimtajās mājās, apciemoju mammu un radus. Pilsētas svētki man ir obligāti – tos nekad neizlaižu. Ja vaicā, no kurienes esmu, vienmēr saku – no Kuldīgas, jo kuldīdznieka identitāte ir manā sirdī neatkarīgi no tā, kur dzīvoju.

* Brexit – Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības