Jātnieces palēnām gatavojas sacensībām

Jātnieku centrā Lilachorses Īvandē pie Kuldīgas–Alsungas ceļa pie Annas Raksas uz izjādi dodas jaunās jātnieces no dažādām apkārtnes vietām. Pašlaik te ir seši zirgi, tostarp ponijs vārdā Konča.

Jaunākais – iespējams, trīs gadus vecais Kenzo – atvests maijā: „Tas ir poļu koniks, kas pēc šķirnes skaitās savvaļas zirgs. Pirku kā trīsgadnieku, taču kā jau savvaļniekam vecums īsti nav zināms. Kad paņēmām, tas bija pilnībā neapmācīts. Tos parasti sadzen aplokos, ieved treilerī, ved mājās un mēģina socializēt, jo saskarē ar cilvēku tie nav bijuši. Ar šo zirgu mums paveicies – tam ir ideāls, nosvērts raksturs. Lielāks vairs neaugs, skaitās kā palielāks ponijs,” stāsta A.Raksa.

Izjādes notiek ar visiem sešiem, un katram dots savs vārds: brūnie ir Dokačo un Gucci Lady, gaišie – Della un Mistika. Vispieredzējušākais ir Dokačo, kas ir seniors – šogad apritējuši 18 gadi: „Viņš ir ļoti prātīgs. Pārējie vēl mazi – trīs četrus gadus veci.”

Ved kāzās, kristībās, mācās lēkt

Izjāde notiek ceļa otrajā pusē: „Gribam uz to pusi pilnībā pārvākties, izveidot tur inventāra māju, lai viss ir vienuviet, jo, kad sākam ar zirgiem tur dzīvoties, darām to visu dienu.” Platība tur ir 1,2 hektāri, apkārt atrodas nomas zemes. Šogad izveidots laukums, salikti mazāki šķēršļi.

Jātnieki gan nākot maz: „Ir tikai meitenes no četriem līdz 18 gadiem. Neesmu paskaitījusi, cik nāk, bet ir tādas, kas šeit ir trīs četras reizes nedēļā. Nāk arī pieaugušie, taču viņi grib nevis trenēties, bet iziet pa mežu. Piedāvājam arī izjādi, vedam kāzās, Kuldīgā nesen vedām kristībās. Pasākumos pagastos bērnus vienmēr vizina Končiņa, pajūgā jūdzam Dokačo un sirmo ķēvi Dellu, kas ir pati lielākā. Tā ir visnosvērtākā.”

Katrai jātniecei ir savs zirgs, kas labāk patīk. Kāda vēl tikai mācās mugurā noturēties, cita palēnām lec pāri maziem šķēršļiem: „Ar piecām meitenēm gribam nākamgad Kurzemē startēt pirmajās konkūra sacensībās (lēkšanā pāri šķēršļiem), iespējams, Saldū vai Ventspilī. Šogad vēl neesam gatavi – ne tik ļoti jātnieces, cik zirgi. Pašlaik esam darbojušies hobijam. Vēl jāmācās. Ja jātnieku klubs Veckuldīgā rīkos treniņsacensības, noteikti aizbrauksim arī tur. Agrāk piedalījos pati, bet mēs ar jātniekiem neesam bijuši.”

Katram jāatrod savs

Viena izjāde ir stundu ilga: „Pusstundu iepriekš saseglo, un dodamies uz laukumu. Ilgāk par divām stundām atkarībā no sagatavotības nestrādās neviens zirgs.” Cik ilgi jātrenējas, lai pārlēktu šķērsli? „Katram tas prasa savu laiku: kāds to var darīt pēc trim mēnešiem, kādam vajag divus. Bet visiem negribas lēkt. Viena no sliktākajām lietām, sākot trenēties, ir vēlme savu progresu salīdzināt ar citiem. Turklāt katram jātniekam jāatrod savs zirgs. Katram nebūs saderība ar visiem. Sastrādāšanās tehnika katram sava, un ar katru zirgu jāatrod tā īstā. Jātniekiem gribas vairāk pielāgoties zirgiem, nevis otrādi, jo viens ir straujš, otrs lēns, kāds sportiskāks, kāds ne tik ļoti.”

Izjādē var doties katru dienu: „Iepriekš tas jāpiesaka, jo katram zirgam sadalu slodzi, skatos, lai nevienam nav par daudz. Ejam jāt gan apvidū, gan pa mežu. Ļoti bieži, braucot Īvandei cauri, piestāj tūristi, lai uz zirgiem paskatītos. Nav bijis tā, ka nāktos kādu dzīt projām vai kāds censtos ko iebarot. Vairāki vaicā, vai ar kādu zirdziņu var izjāt. Daudz ir tādu, kas brauc no Jūrkalnes, arī Rīgas.”

Jāuzrauga veselība un jākopj

Kādas problēmas saimniecībā gadās? „Zirgu jutīgā vieta ir kājas. Ja kalējs nagus apgriež nedaudz par dziļu, tie ir ļoti jutīgi. Tā gadījies arī mums. Divi zirdziņi mums diemžēl nomiruši ar tautā sauktajām kolikām. Viens aizgāja pirms diviem gadiem. Neko nepaspējām vairs izdarīt – saļima rokās. Tas gan bija jau seniors ap 18 gadiem. Otrs dabūja nagu karsoni – ļoti sāka sāpēt kājas. Šis gadījums bija tik smags, ka veterinārārsts ieteica iemidzināt, lai nemokās.”

A.Raksa uzsver – lai zirgi justos labi un neslimotu, tos nedrīkst pārbarot: „To cilvēkiem nākas skaidrot bieži – svešus zirgus barot nedrīkst. Nevar nest pārmērā daudz maizes, ābolus. Tas iepriekš jāsaskaņo. Sevišķi poniji nedrīkst daudz ēst, jo tiem ir lielāka iespēja saslimt ar tā saukto zirgu diabētu.” Par poniju rūpes lielākas: „Tas nedrīkst iet leknās ganībās, tāpēc stāv tādā kā diētas aplociņā, kur nav sētā zālāja. Zāle ir pēc iespējas īsāka. Poniji nedrīkst piekļūt graudiem un spēkbarībai, ko ēd sportiskie zirgi.” Jātnieces gan saviem zirdziņiem ved līdzi gardumus: „Viņas nes speciālos zirgu kārumus, ko var nopirkt vai pasūtīt. Tās ir lielas granulas. Meitenes palīdz zirdziņus arī apkopt – jātnieces dara visu. Zirgus tīrām, novācam no laukuma mēslus.”

Ir jaunas ieceres

Par plāniem A.Raksa stāsta: „Gribu uzrakstīt projektu inventāra mājai. Gribētu arī uzlikt vismaz astoņus līdz desmit šķēršļus, lai sacensībām varam praktizēties tepat. Ir cerība startēt ar Gucci Lady un Mistiku, mazāko sirmo zirgu. Mistikai tiešām ir mistisks raksturs, tāpēc tā esam iesaukuši. Ļoti reti kurš ar viņu var sastrādāties, bet izskatās, ka viens jātnieks var un jau lec pāri diezgan augstiem šķēršļiem. Ķēvei lēkt ļoti patīk, bet tas atkarīgs no garastāvokļa: vienu dienu lēks un citu šķiet, ka neko vairs nepazīst.”