„Ir jākustas. Bezdarbībā dzīvot nevaru”

„Man ir divas dzimtenes: Krimas Jalta un Latvijas Kuldīga. Kad man vairākkārt piedāvāja darbu citās pilsētās, teicu: ja nevaru atgriezties dzimtajā vietā, tad dzīvošu un strādāšu savā otrajā dzimtenē,” saka fizikas skolotājs VLADIMIRS OSMANOVS – leģendārs pedagogs, kurš daudziem jaunajiem kuldīdzniekiem devis pamatus nopietnām zināšanām eksaktajās jomās. Viņam ir 86 gadi, kopējais darba stāžs ir vairāk nekā 70 gadu, no tiem 65 nostrādāti skolās. V.Osmanovs joprojām māca fiziku Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolā, kā arī Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikumā. Pagājušajā gadā novada pašvaldība viņam piešķīra balvu Par mūža ieguldījumu izglītībā.

Pēc tautības esat Krimas tatārs. Kā nokļuvāt Kuldīgā?

Dzimis esmu Jaltā 1938. gada 22. jūnijā – zīmīgā datumā, jo trīs gadus vēlāk sākās Lielais Tēvijas karš, tas ir, Otrā pasaules kara posms, kurā Vācija sāka karot ar PSRS. Skolēniem jokojoties stāstu, ka tas bija šausmīgi sen – dinozauru laikmetā. Man vēl nebija pilni seši gadiņi, kad sākās deportācija. Padomju varas iestādes sāka etnisko tīrīšanu un visus Krimas tatārus no dzimtajām vietām izveda. Neskatījās, vai labie vai sliktie, – deportēja sievietes, bērnus, pat Komunistiskās partijas biedrus un tos, kas cīnījās Sarkanajā armijā. Salika lopu vagonos un veda prom. Vienu daļu, tai skaitā manus brāļus (tā mēs saucām arī brālēnus), aizveda uz Urāliem.

Mamma ar tēvu nebija oficiāli precējusies, uzvārds viņai bija Čerņišova, un pasē rakstīts, ka nākusi no Donas kazakiem. Tā viņa pierādīja, ka nav Krimas tatāriete, un tad kaut kādā stacijā mūs abus palaida. Devāmies kājām uz mammas dzimteni. Šausmīgs gājiens tas bija… Visvairāk atceros to, cik ļoti gribējās ēst. Bija jau ziema, kad nokļuvām līdz mammas vecāku mājām pie Donas. Gandrīz divus gadus tur nodzīvojām. Tikmēr tēvs karoja Sarkanajā armijā. Tāpat arī mani onkuļi, brālēni cīnījās padomju pusē, bet viņus pasludināja par tautas ienaidniekiem un deportēja. Tēvs karoja Kurzemes katlā, pēc tam palika Kuldīgā. 1947. gada februārī pārcēlāmies šurp, un kopš tā laika esmu kuldīdznieks.

Laikam lieki jautāt, vai Kuldīgu iemīļojāt.

Mazs puika biju, kad šeit ierados, un pilsēta tad bērna skatījumā likās liela. Toreiz Gagarina (Piltenes) ielas mikrorajona vēl nebija – tajā vietā bija pļavas, faktiski purvs. Mācījos krievu skolā, kas atradās tagadējās mūzikas skolas ēkā. Pēc tam pabeidzu toreizējo Kuldīgas 1. vidusskolu, kurā krievu un latviešu plūsma bija sapludināta vienā mācību iestādē. Tā ir tagadējā Viļa Plūdoņa Kuldīgas vidusskola, bet tajā laikā nosaukumi un vietas mainījās. Jauno ēku Piltenes ielā pabeidza 1964. gadā un nosauca par Draudzības skolu. Tur sāku darba gaitas pēc Liepājas Pedagoģiskā institūta pabeigšanas.

Vai mācīt fiziku bija mērķtiecīgs nodoms?

Kopš bērnības sapņoju par jūru – dikti gribēju kļūt par jūrnieku, braukāt pa pasauli, uz Āfriku aizkuģot. Tēvs mani pieradināja lasīt grāmatas. Lasīju visu, kas vien gadījās pa rokai. Tā salasījies, sapņoju par pasaules apceļošanu, un tie sapņi vēl šodien saglabājušies. Pabeidzis vidusskolu, iestājos Rīgas jūrskolā. Pusotru mēnesi nomācījos, tad man paziņoja, ka nekas nesanākšot – nav izredžu tikt tālāk. Tēvs pat brauca uz Rīgu skaidroties ar skolas vadību, jo domāja, ka es mānos. Bet tas bija rīkojums no Valsts drošības komitejas, ka nav jēgas mācības turpināt, jo man neviens nedos vīzu uz ārzemēm. Līdz 90. gadiem Krimas tatāri taču skaitījās padomju tautas nodevēji, un tāds fakts bija ierakstīts arī manā biogrāfijā.

No jūrskolas mani atskaitīja, atgriezos Kuldīgā un strādāju Vulkānā. Domāju, ko darīt tālāk. Man bija 17 gadu, tuvojās pilngadība un iesaukšana Padomju armijā. Dienēt negribēju, jo man likās, ka tie trīs četri gadi dienestā ir zemē nosviests laiks. Skolā padevās matemātika, fizika, un skolotājas bija novērojušas, ka no manis sanāktu pedagogs. Tā devos uz Liepājas Pedagoģisko institūtu, noliku iestājeksāmenus un izturēju konkursu Fizikas un matemātikas fakultātē. Pēc pabeigšanas man piedāvāja darbu Liepājā, bet es teicu, ka atgriezīšos Kuldīgā, ja reiz uz dzimto Jaltu atgriezties nav ļauts. Tolaik šeit krievu plūsmā nebija fizikas skolotāja. Pusotru gadu nostrādāju, un tad mani uz trīs gadiem tomēr paķēra armijā.

Arī pedagogiem iesaukšana negāja secen.

Visus tajā laikā ņēma, pat meitenes iesauca sakaru daļā. Vienlaikus ar studijām Liepājā biju izmācījies par ūdenslīdēju un piestrādāju glābšanas stacijā. Domāju, ka iesauks flotē – tur jādienē četri gadi.

Tad būtu piepildījies sapnis tikt jūrā uz kuģa?

Nu, nē. Vēl bija spēkā aizliegums. Dienēju uz sauszemes Baltkrievijas rietumos tajā daļā, kas kādreiz piederēja Polijai. Pēc demobilizācijas piedāvāja strādāt Ventspilī. Bet es atkal teicu: ja uz Jaltu netieku, tad tikai Kuldīgā atgriezīšos. Starp citu, tajā laikā Ventspils bija diezgan švaka pilsēta ar dubļainām ielām. Mums bija bruģētas vai asfaltētas.

Daudzajos gados notikušas vairākas skolu reformas. Kā tās ietekmējušas jūsu profesionālās gaitas?

Sākuma posms bija 1. vidusskolā. Kad krievu plūsmu no tās atdalīja un izveidoja Kuldīgas pamatskolu Ventspils ielā, pārgāju tur un līdz slēgšanai kādus 15 gadus nostrādāju, biju arī direktora vietnieks. Tikmēr Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolā radās fizikas skolotāja vakance. Toreizējā direktore Vija Astaševska izlūdzās, lai eju arī pie viņiem. Nekad nebiju šo priekšmetu mācījis latviešu bērniem.

Runāt latviski iemācījos vienas vasaras laikā. Mani vecāki pat nemanīja un brīnījās: „Volodja, ti po latišski razgovarivaješ?”* Bet kā gan citādi, ja apkārt latviešu puikas? Bija arī smieklīgi, jo viņi man iemācīja bezkaunīgus vārdus, kuru nozīmi nezināju. Gāju mājās no veikala, vienu tādu dziesmiņu dziedādams. Tantiņa paņēma pie rokas un aizrādīja: „Bērniņ, šito nedziedi! Tie ir bezkaunīgi vārdi!” (Smejas.)

Sarunvaloda ir viena lieta, bet ar fizikas terminiem nav tik vienkārši. Taču skolēni bija saprotoši, pretimnākoši. Atceros, ka humanitārajā skolā mācījās Oskars Lange: sēdēja pirmajā solā un tulkoja. Kad Kuldīgas pamatskolu slēdza, paliku humanitārajā skolā pavisam. Tur man rit pēdējais mācību gads, jo vidusskolu reformēs par pamatskolu. Kādu brīdi arī Centra vidusskolā biju, tagad vēl piestrādāju tehnikumā. Mācību priekšmeta pasniegšanu reformas nevar ietekmēt. Vienīgi slodze vairākās skolās vienlaikus man kļūst par grūtu.

Jūs jau sen varējāt iet pelnītā atpūtā. Kāpēc to neizmantojat?

Nevaru apstāties. Ja nekustēšos, tad pēc pusgada mani varēs vest uz Jāņkalnu (smejas). Kas man tagad nekait! Slodze ir tikai divas stundas dienā. Ir iemesls izkustēties, regulāri uzturēt sevi kārtībā. Varu apgrozīties sabiedrībā: ar dažādiem cilvēkiem satikties, ar jauniešiem parunāties. Nav mums slikti skolēni, un viņi nav vainīgi pie haosa izglītībā. Jā, jaunā paaudze gan ir vairāk, kā saka, izlaidusies. Kas tad to visatļautību veicinājis? Ne jau bērni, bet likumi, vecāki, izglītības sistēma. Es kaut kā tieku galā – man šķiet, ka ar jauniešiem saprotos tīri labi. Visi nav un nevar būt vienādi: vieniem padodas humanitārās, citiem eksaktās zinības. Manai jaunākajai meitai ar fiziku gāja diezgan grūti, toties valodas padevās ļoti viegli. Beidzot vidusskolu, kārtoja eksāmenu četrās valodās: latviešu, angļu, krievu un vācu. Papildus arī franču valodu bija mācījusies, iesāka turku valodu, bet neturpināja, jo nebija pasniedzēja.

Kādas profesijas izvēlējušās meitas?

Mana sieva Vineta ar pedagoģiju nav bijusi saistīta, bet meitas gan ievirzīju šajā jomā. Abas ieguvušas augstāko izglītību. Tajā laikā, kad viņas studēja, skolotājas profesija bija sievietēm viena no piemērotākajām. Darbs zem jumta, siltumā un tīrā vidē. Alga arī tīri pieklājīga, protams, vienmēr jau gribas vairāk, taču tad bija grēks sūdzēties. Jautājums, cik nu kuram vajag.

Svarīgi, ka skolotāja profesijā nekad nav garlaicīgi. Pats mācību priekšmets jau nemainās, tomēr skolā gandrīz katru dienu sagaida kaut kas jauns. Vecākā meita Inita tomēr neizturēja – izmācījās informācijas tehnoloģijas, nedaudz skolā pastrādāja, bet aizgāja citur, jo šajā jomā speciālistiem ir plašs piedāvājums. Elīna arī pabeidza Liepājas Universitāti, strādā par angļu un vācu valodas skolotāju. Atšķirībā no citiem mācību priekšmetiem valodas visi bērni grib mācīties, jo saprot, ka tās dzīvē būs ļoti vajadzīgas. Matemātika un fizika tā neinteresē.

Kādreiz nodarbojāties ar akvalangismu, strādājāt glābšanas stacijā. Vai tas bija darbs vai drīzāk vaļasprieks?

Biju audzis ļoti pieticīgos apstākļos, un pirmajā studiju gadā Liepājā vajadzēja ļoti cītīgi mācīties – nekam citam laika neatlika. Otrajā kursā jau varēja uzelpot, un aizgāju piepelnīties glābšanas stacijā. Radās iespēja mācīties akvalangistu kursos. Desmit cilvēki no Latvijas aizbraucām uz Maskavu apgūt jaunu tehniku, jo tādi īsti akvalangi pie mums nebija. Ar tām ierīcēm, kas bija, neko daudz nevarēja – tikai tāpat zem ūdens paplivināties. Jaunā tehnika bija iespaidīga. Tā dabūju instruktora tiesības, vēlāk arī uz Kuldīgu atvedu divus akvalangus un sāku šeit rīkot kursus tiem, kam interesē, kas notiek zem ūdens. Tas kļuva par sportu, veiksmīgi piedalījāmies sacensībās. Tāpat akvalangi noderēja glābšanas darbiem. Tagad tehnika pilnveidojas, bet paliek pamatprincips, ko izgudroja slavenie zemūdens pētnieki Žaks Kusto un Emīls Ganjāns. Man tā zemūdens darbošanās bija gan hobijs, gan iespēja piepelnīties. Kuldīgas glābšanas stacijā biju vecākais ūdenslīdējs un skaitījos tāds kā priekšnieks.

Vai daudz darba glābējiem bija?

Nezinu, kā tagad, bet manā laikā tiešām bija, ko glābt. Galvenokārt darbu sagādāja iebraucēji, kas Ventu nepārzināja. Neprata ūdenī uzvesties: gāja pāri rumbai, gribēja peldētavā līdz lielajam akmenim tikt, bet, sajūtot dziļumu, krita panikā, kaut gan turpat blakus ir seklums. Daudz noslīkušo tajā laikā bija.

Kādas bija izjūtas pēc kārtējās nelaimes?

Bēdīgas. Bet ar laiku pierod. Jau Liepājā sapratu, ka nevar ļaut izjūtām vaļu – glābējam jādarbojas profesionāli. Stacijas priekšnieks pat brīnījās, cik ātri pieradu. Tajā pašā laikā es nevarētu, piemēram, noskatīties ķirurģiskā operācijā. Katram savs. Nu jau gadus 30 par glābēju nestrādāju. Tā ir ļoti smaga nodarbe.

Vai joprojām ir vilinājums būt pie jūras, pie ūdeņiem?

Pēc 1991. gada Krimas tatāri varēja oficiāli atgriezties, un liela daļa to arī izdarīja. Mani onkuļi un tantes tad jau bija miruši, palikuši tikai brāļi un māsas, tas ir, brālēni un māsīcas. Teicu sievai, ka varētu atgriezties Krimā. Viņa atbildēja, ka tā ir mana, nevis viņas un mūsu meitu dzimtene.

Jāņem vērā vecums, pārcelšanās iespējas un tas, ka tur jau neviens mūs nesagaidīs. Vajadzēs sākt visu no jauna, būvēt māju. Bet te mums ir mājvieta, daudz draugu. Līdz kovidam vasarās ar brāli braucām uz Krimu kādu mēnesi padzīvoties.

Kādas ir jūsu pārdomas par Krievijas agresiju Ukrainā, kas faktiski sākās jau pirms vairāk nekā desmit gadiem ar Krimas okupāciju?

Manas pārdomas var nesaprast, jo tas nav populārais viedoklis, kāpēc notiek tā, kā notiek. Tāpēc labāk par to nerunāt. Vēsture ir tik sarežģīta, un Krimas tatāriem atgriešanās bijusi tik grūta. Par daudzām lietām pat neraksta. Es vērtēju pēc tā, ko man stāsta radi. Jau kopš senatnes Krima ir te piedalīta, te atdalīta, piederējusi Turcijas Osmaņu, tad Krievijas impērijai.

Vai ciltskoku neesat pētījis – no kurienes cēlies Osmanovu uzvārds?

(Smejas.) Latvijā vien tāds uzvārds ir tūkstošiem cilvēku. Bet tie nav mani radinieki. Nevar jau neko izpētīt, jo mūs izveda, visi dokumenti palika tur un tika iznīcināti. Latvieši kaut ko vēl var atrast baznīcu grāmatās, bet musulmaņiem tādu nav.

Ko darāt brīvajā laikā?

Kādreiz biju aizrautīgs makšķernieks. Tā bija gandrīz kā veselīga slimība. Jau kopš mazotnes pārsvarā dzīvojos pie Ventas. Nu jau var atzīties, ka šad un tad no stundām pamuku, lai uz upi tiktu. Tagad gadi šo nodarbošanos vairs neatļauj. Ceļot man patīk – Eiropu esmu daudz izbraukājis, bet tā man vairs nepatīk, jo šķiet pārāk sterila, rāmjos ielikta. Reiz nedēļu Vācijā nodzīvoju vāciešu ģimenē, kas atgriezusies no Kazahstānas. Pasēdējām, parunājāmies. Viņi atzinās, ka pietrūkstot cilvēcisko attiecību un sirsnīguma, kāds bijis agrākajā vidē. Ja kādam nedienas vai bēdas, tad paņēma polšiņu, gāja pie drauga izrunāties, sieviņa maizītes uztaisīja. Pasēdēja, parunājās, un palika vieglāk. Tagad kaimiņš kaimiņu nepazīst, nesarunājas. Tiklīdz kas notiek, tā skrien pie psihologa, maksā lielu naudu, lai svešam cilvēkam sirdi izkratītu, bet liela labuma jau nav.

Tagad ik gadu braucu atpūsties Turcijā. Agrāk, kad varēja, tad ar brāļadēlu braucām pāri Krievijai līdz Melnajai jūrai. Brālis bija par mani deviņus gadus jaunāks un piedzima Kuldīgā, kad ar mammu jau bijām pie tēva šeit pārcēlušies. Diemžēl ļauna slimība viņu pieveica. Agrāk Krieviju biju skatījis maz: tik vien divas audzināmās klases uz Ļeņingradu (Sanktpēterburgu) aizvedis, kā arī ar pašdarbniekiem šur tur pabraukājis.

Vai darbojāties kādā amatiermākslas kolektīvā?

Pats ne dejoju, ne dziedāju, ne teātri spēlēju. Ķimerējos ar tehniskām lietām un apskaņoju pasākumus. Šajā jomā mani ievilka bijušais klasesbiedrs Ivars Kasparovičs – viņš spēlēja saksofonu kultūras nama orķestrī. Sāka parādīties mikrofoni, pastiprinātāji, un nolēmām pamēģināt, kas sanāks. Tolaik kultūras nama direktors bija Edgars Goldmanis, labs draugs Raimondam Paulam. Tā man tajos gados ar Maestro un vēl citiem slaveniem mūziķiem iznāca diezgan daudz kafijas kopā izdzert. Apskaņošanu vajadzēja arī Tautas deju kolektīvam Venta, Raimonda Kugrēna teātrim, Irēnas Taubes ansamblim, diskotēkai Lāse un citiem.

Kāda mūzika jums patīk?

Dažāda – klausos pēc garastāvokļa. Kad strādāju, fonā vienmēr kas skan. Patīk vecais labais džezs, popmūzika, bet tāda miermīlīga. Latviešu mūzikas ierakstus kolekcionēju, jo internetā viss ātri pazūd. Ar jaunajām tehnoloģijām pārāk neaizraujos, tikai cenšos iet laikam līdzi, citādi kļūšu skolēniem garlaicīgs – nebūs, par ko ar viņiem parunāties. Gadās, ka atnāk pie manis uz stundu tādi noguruši, īpaši tad, ja pirms tam bijusi matemātika. Tad jāizdomā kas interesants, lai pamodinātu.

Žēl, ka jaunā paaudze vairs nelasa grāmatas. Manā skolas laikā patiešām šausmīgi ar lasīšanu aizrāvāmies, uz skolu grāmatas stiepām līdzi, naktīs mājās zem segas lasījām, lai vecāki neredz. Biju pilsētas bibliotēkā vai visas izlasījis. Tad tēvs aizveda uz partijas bibliotēku tagadējās domes ēkā. Kad redzēju, cik tur daudz grāmatu, man kā puišelim acis tā iemirdzējās, it kā konfekšu kalnus būtu ieraudzījis! Nezināju, kad atkal tikšu, tāpēc paņēmu visbiezāko – Tolstoja Karu un mieru. Bibliotekāre neticēja, ka izlasīšu, bet diezgan ātri tiku galā. Tā bija kādreiz, bet visam savs laiks.

* Volodja, vai tu runā latviski? (krievu val.)

Kā jūs īsumā pabeigtu teikumu „Vladimirs Osmanovs ir…”?

Elīna Osmanova, meita:

– Viena no mūsu ģimenes klintīm. Tēti uzlūkoju kā savu iedvesmu, paraugu un atbalstu. Viņš vienmēr mudina nepadoties, nepārstāt mācīties, ieraudzīt iespējas, ko dzīve sniedz. Arvien atgādina mums būt stiprām, ar biezu ādu, vienlaikus saglabājot iejūtību un cilvēcību, kas, viņaprāt, kļūst arvien retāk sastopamas. Arī profesionālajā ziņā apbrīnoju viņa entuziasmu un prasmi skolēnus aizraut. Tētis noteikti ir Skolotājs ar lielo burtu.

Valda Gaure, Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolas kādreizējā direktore:

– Kolēģis, uz kuru varēja paļauties, ar ko labi saprasties un pārrunāt problēmas, jo jaunumiem izglītībā viņš sekoja līdzi. Labestīgs un atsaucīgs pedagogs – bērniem viņš ļoti patīk. Apbrīnojamas ir Vladimira darba spējas. Arī citiem mācīja, ka jākustas – jāiet un jāstrādā.

Irēna Taube, bijusī kolēģe pedagoģijā un kultūrā:

– Brīnišķīgs cilvēks: atsaucīgs, saprotošs, atbalstošs. Inteliģents, ar labu humora izjūtu. Esam daudz kopā kultūras namā strādājuši, pa Latviju koncertējuši un uz citām valstīm braukuši, arī uz viņa dzimto Krimu. Nekad politiku iekšā nav jaucis. Ir pamācījis, kā labāk darīt, bet tie bijuši padomi no sirds.