Grūtības labi iemāca dzīvot

Kuldīgas novadnieka, ārsta DAIŅA KALNA vārds daudziem visbiežāk saistās ar Opermūzikas svētkiem Siguldā, kuru idejas autors, patrons un organizētājs viņš ir jau kopš 90. gadu sākuma. Nenoliedzami tas kļuvis par vienu no prestižākajiem notikumiem Latvijas kultūras dzīvē. Taču D.Kalna darbības loks ir daudz plašāks – nozīmīga vieta viņa dzīvē ir arī sportam, vēsturei, rakstniecībai, dabai. Tikko nosvinējis 80. jubileju, sirmais, be t joprojām enerģiskais kungs turpina kaldināt ieceres un dzimtajā pusē ir biežs viesis.

Radošums no Segļiem

Intervijās D.Kalns ne reizi vien atzinis, ka pēc būtības ir zemnieks: lai arī dzīves ceļš no zemkopības aizvedis citās jomās, darbošanās motīvs saglabājies. Proti, jāstrādā tā, lai darbam redzētu augļus. Tāpat viņš allaž uzsvēris, ka nācis no Kurmāles pagasta Segļiem, kur augušas un atvases dzinušas daudzas radošas personības. 19. gadsimta otrajā pusē Segļus no muižkunga izpircis Daiņa vecaistēvs, kuram auguši divi dēli. Mārtiņš pēc Kuldīgas ģimnāzijas pabeidzis virsnieku kursus, bijis pilsētas valdes sekretārs, bet kara laikā spiests emigrēt uz Vāciju. Dzimtas mājās saimniekot palicis Daiņa tēvs Alberts, kurš apprecējis kurmālnieci Līzi Bērziņu, un viņiem piedzimuši pieci bērni: Guntis, Vilnis, Dainis, Tāle un Varis.

Dainis Kalns

• Dzimis 1944. gada 10. novembrī Kurmāles pagasta Segļos piecu bērnu ģimenē.
• Mācījies Kuldīgas 1. vidusskolā, kur nodarbojies ar sportu un sācis interesēties par skatuves mākslu.
• Beidzis Latvijas Medicīnas institūtu, septiņus gadus strādājis Ventspilī, trīs Rīgā, 22 gadus Siguldas slimnīcā, kur ilgus gadus vadījis ķirurģijas nodaļu. Pēc tam līdz 67 gadu vecumam bijis dežurējošais ķirurgs.
• Kopš 1993. gada Siguldā rīko Opermūzikas svētkus.
• 1996. gadā saņēmis Spīdolas balvu kultūrā, kas Latvijā piešķirta tikai dažiem cilvēkiem.
• 1997. gadā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni.
• Precējies ar aktrisi Lolitu Cauku, viņam ir dēls Kristaps un trīs mazbērni.

Starta kapitāls

Lai gan Dainis ir trešais dēls, viņam pareģots kļūt par saimnieku, tomēr liktenis aizvirzījis pa citu ceļu, un viņš tāpat kā lielie brāļi devies uz Rīgu studēt. Taču vispirms gan lauku mājās, gan Kuldīgā iegūts pamatīgs nemateriāls starta kapitāls. Bērnība nav bijusi viegla, jo tēvs izsūtīts uz Sibīriju un mātei vienai nācies smagi strādāt no rīta līdz vēlam vakaram, lai piecus bērnus paēdinātu. Arī puikas cītīgi gājuši lauku darbos. Tas norūdījis un devis dzīvesziņu. Padomju okupācijas vara Kalniem atņēmusi lopus, tehniku un zemi, taču no mājām nav izdzinusi. Grūtos pēckara gadus novadnieks piemin starp citu, jo daudz svarīgākas jau tolaik bijušas garīgās vērtības.

Zīmīga epizode

„Segļos bija tāda ģenētiska tieksme uz kultūru un mākslu. Pie mums citādi bija kā jau lauku sētā, bet netipiski, ka māja pilna ar grāmatām. Mammai patika lasīt. Tēvs aizrāvās ar glezniecību, beidza Jaņa Rozentāla mākslas skolu, mācījās kopā ar tādu radošu personību kā Boriss Bērziņš. Diemžēl Sibīrija visu pārtrauca, bet, par laimi, viņš atgriezās.

Atceros zīmīgu epizodi no bērnības. Reiz ienāca skursteņslauķis, mamma strādāja fermā, mājās bijām tikai mēs, bērni, un sunītis Lācis – parasti ļoti dusmīgs, uz visiem nikni rēja. Svešais vīrs prasīja, kur tēvs. Teicām, ka lēģerī. Viņš noglaudīja sunīti, kas brīnumainā kārtā bija absolūti mierīgs, un teica, lai neuztraucamies: tēvs drīz būšot mājās. Tā arī notika – pēc pusgada, kad Staļins nomira, tēvs atgriezās. Izrādās, ka tas vīrs bija Heino Lāms, kurš vēlāk kļuva pazīstams kā pirmās cilvēktiesību aizstāvības grupas Helsinki 86 dalībnieks, piedalījās 14. jūnija gājienā pie Brīvības pieminekļa, bet pēc tam pazuda. Kas zina – varbūt tiešām ne bez čekas ziņas.”

Čeka gribēja savaņģot

Arī Dainis studiju gados nonācis Valsts drošības komitejas redzeslokā, bet no savervēšanas un iekļūšanas čekas maisos izdevies izvairīties, pateicoties labiem cilvēkiem. „Bija briesmīgs iemesls mani savaņģot! Pabeidzu otro kursu Medicīnas institūtā un atbraucu uz balli, iedzēru aliņu un steidzos uz tualeti. Skrienot garām milicim, kurš plūcās ar vienu jaunu vīrieti, aizķēru viņa furažku (formas cepuri – red.), un tā aizlidoja pa gaisu. Pēc tam mani arestēja un ielika pie sutkiniekiem (tie atsēž diennaktis – red.). Tos aizsūtīja strādāt, bet mani atstāja. Otrajā dienā ieradās kungs no Rīgas, no drošības komitejas. Teica, ka neko lielu jau neesot izdarījis, tomēr studijas būšot pagalam. Pirmie divi kursi medicīnā ir tie grūtākie, un man likās, ka pusi ceļa jau esmu nogājis. Čekists piedāvāja sadarboties. Taču es neatzinos, un to man bija ieteicis Hūtītis – tāds interesants personāžs Kuldīgā. Daudzi par dīvainu uzskatīja, bet, kad ar viņu satikos, izrādījās sakarīgs cilvēks.”

Labi un drosmīgi cilvēki

„Pēc trīs dienu aresta mani izlaida brīvībā, pateicoties klasesbiedra Pētera Pavļukova brālim Andrejam, kur š toreiz pildīja milicijas priekšnieka pienākumus, kamēr īstais šefs atvaļinājumā. Par Pavļukovu ģimeni man ļoti siltas atmiņas. Ar Pēteri sēdējām vienā solā, es biju no trūcīgas ģimenes, un viņš ņēma līdzi maizītes, kas jau sadalītas uz pusi. Taču Valsts drošības komitejas darbinieki manā personā saskatīja sev izmantojamu kadru un norādīja, ka atbrīvošana bijusi viņu nopelns. Čekisti piedāvāja, kad atgriezīšos Rīgā, piezvanīt pa telefona numuru 64646. Vēl tagad to atceros, jo pierakstīt jau nedrīkstēja. Izstāstīju vecākajam brālim Guntim, viņš teica, lai nekādā gadījumā nezvanu.

Pēc diviem mēnešiem manā dzimšanas dienā, 10. novembrī, institūtā mani izsauca pie specdaļas vadītāja, lai izstāstu Kuldīgā sastrādātos grēkus. Atzinos, motivēdams, ka tam bija savi iemesli. Tālāk tas tika nodots rektoram Korzānam, kurš ar tam laikam neierastu drosmi ne tik vien mani neatskaitīja, bet pat atstāja grupas vecākā amatā. Tā ar to lielo biedēšanu čekistiem nekas nesanāca. Bija un ir starp latviešiem daudz labu cilvēku, ko esmu sastapis.”

Sports miesai un garam

Liela nozīme D.Kalna dzīvē ir sportam – vairāk nekā 30 gadu pavadīts svarcelšanā, trenējoties pašam un mācot citiem. Sportošana, kas sākta no mazām dienām laukos, turpināta Kuldīgas 1. vidusskolā, vēlāk institūtā un arī darbā par ķirurgu Ventspils slimnīcā, palīdzējusi uzturēt gan fizisko, gan garīgo veselību. „Kuldīga ir gan romantiska kultūrvieta, gan sportiska. Varu nosaukt veselu plejādi izcilu sportistu – te izauguši čempioni. Vidusskolā mums bija fizkultūras skolotājs Visvaldis Vilce. Strādāja tik aizrautīgi, sameklēja zāli, kur ārpus stundām trenēties. Sākumā trenējos basketbolā, bet kā lauku zēns biju tam par biklu. Tur vajag lielu uzņēmību, bet manī valdīja lauciniecisks kautrīgums. Pārgāju uz vieglatlētiku. Interesantākais, ka vecāki uz to sportu nemaz tā nelaida. Brālim Guntim, kas vēlāk kļuva par profesionālu sportistu, pat konflikts sanāca. Mums jāstrādā lauku darbos, līdz vēlai naktij Sūru pļavās jāvāc siens, tomēr kaut kā pamanījāmies ir futbolu, ir volejbolu uzspēlēt, peldēt gājām, ziemā slēpojām.”

Iedrošināja spilgti paraugi

Kāpēc biklais, bet sportiskais lauku zēns izvēlējies ārsta profesiju? „Medicīna šķita tāls sapnis – ārsti likās pārāki par citiem cilvēkiem. Palaimējās, ka uz Kuldīgu atnāca strādāt tādi ārsti, kas mani iedrošināja. Starp tiem Egons Daugulis, kas vēlāk kopā ar Georgu Andrejevu kļuva par anestēzijas pamatlicēju. Viņa sieva arī bija ārste. Tāds brīnišķīgs pāris, ko Kuldīgā nevarēja neievērot. Man vienmēr bijusi acs uz skaistumu. Sava nozīme profesijas izvēlē bija klases audzinātājai Dzidrai Gailei. Viņa kā piemēru bieži minēja savu audzēkni Valdemāru Brūnu no iepriekšējā izlaiduma, kurš iestājās Medicīnas institūtā un kļuva par izcilu ķirurgu. Es viņu jau biju ievērojis kā volejbola komandas kapteini. Tā ietekmējos un devos studēt medicīnu, lai gan citi, arī ģimenes locekļi, teica, ka diez vai kas tur sanākšot. Arī vēlāk visādi skauģi un nelabvēļi bijuši: „Kas nu tas par dakteri, kam galvā tikai opermūzika un svētku rīkošana?” Bet bija otrādi – Opermūzikas svētkus sāku rīkot tikai tad, kad ķirurģijā biju faktiski sasniedzis griestus.”

Operā nokļūst 8. klasē

Jau vidusskolā parādījušies Daiņa organizatora dotumi. Puisis uzaicināts piedalīties teātrī, kad kultūras namā iestudēta Ventas Vīgantes luga Palmas zaļo vienmēr. Ar izrādi braukājuši arī pa lauku klubiem, Dainis organizējis transportu dekorācijām. Vēlāk skolā uzvesta Gunāra Priedes Vikas pirmā balle, kurā viņam jāspēlē negatīvais tēls Zigmārs. Aktiera talantu lauku puika gan sevī nav atklājis, tomēr raisījusies interese par skatuves mākslu. 8. klasē pirmoreiz nokļuvis operā. Aizbraucis uz fizikas olimpiādi, un brālis Vilnis, kurš studējis Rīgas Politehniskā institūta Celtniecības fakultātē, aizvedis uz izrādi Rigoleto. Vēl šodien Dainis atceras solistus Pēteri Grāveli, Izraēlu Feigelsonu un Veroniku Pilāni.

Zentas Mauriņas skolnieks

„Interese radās vēl agrāk, jo faktiski mani audzināja Latvijas Radio. Mammai jāstrādā fermā, un es klausījos aktrises Mudītes Šneideres vadīto raidījumu Mūzikas pasaulē un vēl citus. Esmu teicis, ka bez sievietēm kādu laiku varu iztikt, bet bez radio nevienu dienu. Liela loma ir arī rakstniecei Zentai Mauriņai – esmu no viņas daudz mācījies. Vēl pirms Opermūzikas svētkiem Atmodas laikā Siguldā izveidojām Garīguma liceju, kopējot Mauriņas tautskolas idejas. Aicinājām rakstniekus Albertu Belu, Andu Līci, Regīnu Ezeru, profesoru Jāni Stradiņu, arī mūziķus. Četros gados licejā pabija viss Latvijas inteliģences zieds. Ar laiku domāju, kā attīstīties.

Toreiz operdziedātāji Inese Galante, Egils Siliņš, Ingus Pētersons dziedāja ārzemēs, jo mūsu operas namā notika remontdarbi. Tā 1993. gadā sākām izklīdušos māksliniekus pulcēt. Domāju, ka organizēšanu pārņems opera, bet tā nenotika, tāpēc turpināju pats. Būtībā sākām kopā ar sievu Lolitu Cauku (aktrisi – red.), bet vēlāk viņai vairs nebija laika. Ik gadu šie svētki kļuva arvien augstvērtīgāki. Esmu pulcējis pasaules pirmā lieluma operas zvaigznes, lai mūsu mūzikas cienītāji redzētu viņu sniegumu. Ne viens vien tagad izcils Latvijas mākslinieks, tai skaitā Maija Kovaļevska un Elīna Garanča, karjeru sāka tieši tur.”

Kļūdīties nedrīkstēja

„Opermūzika bija papildus, bet tā lika ļoti daudz un rūpīgi strādāt. Nedrīkstēju kļūdīties ne par mata tiesu! Slimnīcā biju nodaļas vadītājs, katru sestdienu un svētdienu pavadīju tur, jo nevarēju justies mierīgs, ja pēc operācijas ik dienu savus slimniekus nepārbaudīju. Daudz jāstrādā tāpēc, ka tās bija manas personīgās finansiālās garantijas, lai svētkos uzstātos izcili mākslinieki. Tāpēc nav pareizi teikt, ka tas ir Siguldas pasākums. Turklāt svētkus esmu rīkojis arī Kuldīgā, Ventspilī, Liepājā un citur. Iestudētas 47 operas, notikuši 63 koncerti ar simfonisko orķestri un vēl tikpat citu koncertu 12 vietās Latvijā. Iztrūkumu, pat lielas summas, sedzu no savas kabatas.”

Nelaime nes arī laimi

„Neesmu bagāts, gluži trūcīgs arī ne, taču esmu iemācījies dzīvot pieticīgi. Rīgā ir dzīvoklis, savulaik par 1500 rubļiem nopirku lauku īpašumu starp Siguldu un Cēsīm, un, pārrēķinot latos, tā ir nieka summa. Pašvaldība palīdzējusi tikai pēdējos gados, iepriekš – gluži otrādi – visādus šķēršļus likusi. Es pat teiktu, ka bija emocionālā vardarbība. Drūmi laiki bijuši – lielos mīnusos ir sanācis būt. Taču nelaime vienmēr nes arī laimi. Pieticīgā bērnība dzīvi izveidojusi tā, ka man daudz nevajag. Iztieku bez restorāniem, kafejnīcām un visādām lepnībām. Esmu nopelnījis ap 1500 eiro pensiju, dienā varu iztikt ar pusotru eiro un, nomaksājot obligātos rēķinus, varu iekrāt, lai svētkus sarīkotu citiem.”