Gardākā maize top Kuldīgā

„Kuldīgas maize ir unikāla – tā top pēc senām, rūpīgi glabātām receptēm. Tā ir Latvijas lepnums, un man ir gods to tirgot! Bez asarām acīs nevaru par to runāt,” saka LANA KULBERGA, kura Kuldīgas maizes ceptuvē ir ne tikai pārdošanas daļas menedžere, bet arī koordinatore, sabiedrisko attiecību un mārketinga speciāliste, klientu un loģistikas debitoru menedžere. Pērnvasar atjaunotajā uzņēmumā ir teju 60 darbinieku.

Cik gadu strādājat tirdzniecībā?

Kopš 2000. gada. Sākumā strādāju SIA Kuldīgas RPB veikalā, ko tagad visi pazīst kā Sarmu. Pirms tam mazliet pastrādāju veikalā Kosmoss. 2001. gadā piedzima meita Monta. Pēc bērna kopšanas atvaļinājuma man ierādīja darbu veikalā Vējiņš – tas strādāja visu diennakti, bija arī nakts maiņa. Patiesībā man patīk visa pārdošana, patīk ieteikt klientam, ko labāk pirkt. Patīkami bija no pircējiem saņemt pozitīvas atsauksmes: „Cik labi – jūs šodien strādājat!” Sapratu, ka tirdzniecība man padodas, un meklēju darbu, kas vairs nav tikai aiz letes: gribējās veikaliem piedāvāt produkciju.

Pirmā pieredze, kas pārauga 14 gadu darbā, bija firmā Baltā bura. Kā nepārtikas preču tirdzniecības pārstāve piedāvāju no aptiekas lietām un precēm bērniem līdz celtniecības materiāliem. Kad iegāju veikalā, meitenes jau sacīja, ka nu būs jāņem ne tikai šampūns un dezodorants, bet arī matu eļļiņas un serumi.

Kad pieredze uzkrāta, prasījās ko citu, jo tur sevi biju pierādījusi. Reizēm Baltajā burā palūdza tirgot arī pārtikas aģentu preces. Tie ir ātrās aprites produkti, tāpēc šķita interesanti, kā tirgot to, kam derīguma termiņš ir divas trīs dienas. Sāku lūkoties, kur vēl sevi piepildīt pārdošanā. Latvijas maiznieks meklēja reģionālo vadītāju – mani paņēma. Ražotne ir Daugavpilī, bet regulāras sapulces notika ofisā Rīgā. Lai gan darbs man patika, bija nogurdinoši tik daudz braukāt, jo pārcelties uz galvaspilsētu nevēlējos – gribēju dzīvot Kuldīgā. Pēc divarpus gadiem Kuldīgas maizes ceptuve meklēja menedžeri.

Vai pieteicāties?

Protams! Uzņēmums ir tepat, ar šo produkciju esmu uzaugusi. Tā sākās mans ceļš Kuldīgas maizes ceptuvē. Pāris gadu nostrādāju pie iepriekšējā saimnieka. Tad sāka braukt potenciālie uzņēmuma pircēji, sākās likvidācija. Sirds sažņaudzās… Tas bija satraukums visai Kuldīgai – cilvēki sašutuši. Kuldīgas maizes ceptuve kopš 1966. gada darbojās bez apstājas! Tā ir pazīstama ar unikālu tehnoloģiju, jo tuvu 100% ir roku darbs. Iekārtas gan nav modernizētas, bet tiek uzturētas un koptas, lai ilgāk kalpo. Iespēju robežās tiek mainītas, bet visu modernizēt negribam, lai saglabātos tehnika, receptūra un īpašā maizes garša.

Vai tolaik izeju redzējāt?

Biju pazīstama ar ceptuves tagadējo saimnieku Gati Rozenfeldu, jo kopā mācījāmies skolā Ēdolē. Viņam bija doma uzņēmumu pārņemt. Gatis jautāja: „Lana, es darīšu visu, lai maize būtu, bet vai tu spēsi nodrošināt pircējus un ēdājus?” Mana atbilde bija: „Būs!” Lēnām izveidojās komanda. Darbinieki, uzzinot, ka ceptuve darbu atsāks, priecīgi sauca urrā! Jā, daļu zaudējām gan no vadības gala, gan ražošanas cehiem un konditorejas – tādus, kuriem ir pieredze un stāžs. Bet prieks, ka lielākā daļa pieredzējušo meistaru turpina Kuldīgas maizīti cept.

Cik ilgi pēc pārtraukuma darbojaties?

Ceptuvi aizvēra 2023. gada 9. jūnijā, un darbību atsākām tā paša gada 31. jūlijā – tad izvedām pirmos kukulīšus. Nesen bija gada jubileja.

Uzņēmējdarbībā svarīgas inovatīvas lietas. Ceptuvei tiek izstrādāta mājaslapa, cenšamies būt feisbukā. Kad atnācu, bija tikai novecojuši katalogi: tas neder. Šodien visu sortimentu gribas redzēt internetā. Kopā ar kolēģi esam izveidojuši jaunu katalogu gan elektroniski, gan uz papīra.

(Sarunā iesaistās saimnieciskās daļas vadītājs Uģis Martinsens: „Varu izstāstīt Kuldīgas maizes labāko reklāmu. Mājās man ir pīles: no rīta dodu maizi, bet tās neēd. Puikam prasu: „Kā tā?” Viņš atbild, ka esmu iedevis nepareizo, jo pīles ēd tikai Kuldīgas maizi.”)

Bieži šādi stāsti par dzīvniekiem dzirdēti. Kādai pircējai vajag Pēcīti (kliju maizi ar rozīnēm – aut.), jo viņas vilku sunim tas ļoti garšojot. Maizīti cenšamies cept no dabiskām izejvielām, tāpēc termiņš nav ilgs. Saldskābajai maizei četras piecas dienas, rudzu maizei – piecas līdz septiņas, konditorejai – divas trīs.

Kā bija sākt darbu pēc pārtraukuma?

Ļoti grūti. Visgrūtāk bija pārējiem rādīt emocionālo noturību – ļoti valdīju asaras. Uzņēmumam viss jāsāk no sākuma. Maizi jau var izcept, bet kam tālāk dosi? Visi līgumi jāpārslēdz. Liels atbalsts bija no pašiem kuldīdzniekiem, un vienkārši nedrīkstējām izgāzties. 31. jūlijā, kad izcepām pirmos kukulīšus, pati palīdzēju gan iesaiņot, gan salikt. Tad bira prieka asaras, bet bija arī uztraukums, vai maizīte garšos, jo pircējs gaida to, ko gadiem iecienījis.

Savus pārdzīvojumus centos nevienam neizrādīt. Sākumā bija arī lietas, kas nesanāca: kritām un cēlāmies. Gads pagājis. Kā teicienā, ka sunim esam pārkāpuši, atlikusi aste. Kad tiksim pāri arī tai, būs tā sauktais suņa kopšanas un mīlēšanas periods – mīlēsim procesu. Vēl slēdzam līgumus. Tikām veikalā Rimi, ar veikalu Maxima pagaidām sadarbības nav, bet varbūt izdosies. Mums sevi jāpierāda, lai lielajiem būtu interesanti. Loģistiku esam attīstījuši: mūsu maizi var iegādāties gandrīz visā Latvijā.

Cik plašs piedāvājums gada laikā tapis?

Ļoti plašs. Visiecienītākā ir Kuldīgas baltmaize, saldskābmaize, rupjmaize un rudzu maize, pieprasīta arī maize ar sēkliņām, klijām un citas. Uzlabojām Rīgas radziņu: liekam klāt sviestu, virspusē ir lieli sāls kristāli un daudz ķimeņu. Pircēji saka: esot tikpat labs kā senāk. Sākām cept tostermaizi, kuras sortimentā nebija. Vecajam ķieģeļu tiltam nupat nosvinēta 150. gadskārta. Piedāvāju cept pusķieģeli, jo veselu visi nevar apēst. Pagājušajā rudenī atsākām ražot saldās maizes. Tā radās Kuldīgas Odziņa un Puķīte. Par tām ir stāsts. Menedžeri, vedot jaunos produktus degustācijai, saka: „Meitenes, nākam pie jums ar ziediem – ar trīs Puķītēm.” Pārdevējas smejas un, pasūtot maizīti, saka, lai ieliekot arī Puķītes.

Esam aktīvi feisbukā. Ziemā taisījām reklāmu bezē cepumiem Bučiņas – tas piedzīvojums patika gan pašiem, gan citiem. Var teikt, ka tirgojam Latvijas produktus: maizes kukulīšus un bučiņas (smejas). Cenšamies sortimentu nevis paplašināt, bet noturēt. Mārketinga firmas iesaka mainīt etiķetes, jo tās esot vecas. Mana atbilde: mēs ar tām lepojamies, tā ir mūsu atpazīstamības zīme. Varbūt nokrāsu pamainām, citu neko.

Kur ir tālākā vieta, kur Kuldīgas maize nopērkama?

Varam aizvest, kur vien vajag: Balvos, Daugavpilī, Rēzeknē, Valmierā. Esam nevis mazajos veikalos, bet lielajos. Bet līgumus paplašināsim. Visiem, kuri vēlas, esam sasniedzami. Top videoklips ar šādu saukli.

Vai konkurence liela?

Ļoti liela, un katram jau ir savs favorīts. Pēdējā laikā maizi cep daudzi privātie un sāk to vest apkārt. Arī pie mums ir bijuši: nopērkam, pamēģinām. Arī viņiem ir garšīga. Bet lepojamies ar savējo: tā ir unikāla un vienkārša. Mums piemīt latviešu sīkstums. Ar to no pārējiem atšķiramies.

Vai tiesa, ka esat iegādājušies slaveno Kuldīgas veikalu Dārziņš?

Īpašnieku Vilni Beņķi pazinu kopš laikiem, kad strādāju Baltajā burā, un viņam pārtikas veikalā uzradās stūrītis ar saimniecības precēm (smejas). Pavasarī Vilnis piedāvāja, jo zināja, ka vēlamies maizīti tirgot pilsētā. Viņš biznesu pārdeva. Uzņēmums pieder mums, bet telpas īrējam, un tām vajadzīgs remonts. Bet aiz cieņas pret to, ka Viļņa vairs nav, nogaidīsim. Viņš Kuldīgas novadā un varbūt ne tikai tur bija ļoti populārs.

Kas ikdienā dod spēku?

Klientu atsauksmes. Un es nevaru padoties. Cilvēki zvana un ne tikai saka paldies par produkciju, bet arī stāsta par sevi. Raksta feisbukā. Kāda sieviete rakstīja, ka vīrs greizsirdīgs, jo viņai tagad jauns mīļākais – Rīgas radziņš ar sviestu (smejas). Cilvēki pasūta rudzu maizi, lai vestu uz ārzemēm. Saņemam arī kritiku. Ieklausāmies katrā, jo gribam būt godīgi: ja ejam Latvijas tirgū, citādi nevar. Jābūt arī apzinīgiem.

Kur gūstat iedvesmu?

Man patīk radošas lietas. Mājās tām atvēlēta viena istaba, un dzīvesbiedrs Mārtiņš (Terliņš – aut.) saka: tajā ir radošais bardaks. Tā ir: šuju, zīmēju, daru daudz citu lietu. Zīmēšana gan ir amatieru līmenī. Uzņēmumam feisbukā bija reklāma, ka meklējam jaunus kolēģus. Izmantojām manis zīmētos kolēģu portretus.