Gandarījumu darbā dod audzēkņu sasniegumi

No mācībām Dānijā atgriezusies Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikuma ēdināšanas nodaļas skolotāja DACE ŠĒNA. Viņas moto: mācīties pašai un zināšanas nodot audzēkņiem. Pedagoģe to arī dara, mācot pavārus, konditorus, maizniekus, pārtikas produktu ražošanas tehniķus un viesmīļus, lai viņi apgūtu ne tikai tehniskas iemaņas, bet arī izpratni par darba kultūru, komandas garu un uzņēmējdarbības būtību.

Kas jūsu darbā ir pats aktuālākais?

Kā jebkuram pedagogam – kvalitatīvi sagatavot mācību procesu, lai tas būtu radošs, atraktīvs, interesants, aizraujošs, lai varu strādāt ar audzēkņiem. Tas ir darbs pēc stundām, jo darba laikā to nevar izdarīt. Jaunā mācību kārtība – moduļi – ir sava veida izaicinājums.

Cik gadu tehnikumā strādājat?

Pieredze tehnikumā man ir no 2011. gada. Es neesmu pedagoģe pēc papīriem. Ir apgūtas daudzas lietas, kas šim darbam vajadzīgas, esmu gājusi pedagoģiskajos kursos. Īstenībā esmu cilvēks no ražošanas: inženiere ar bakalaura grādu, pēc izglītības – pārtikas tehnoloģe. Ilgus gadus strādāju Kuldīgas rajona patērētāju biedrībā. Tā bija pirmā ar šo profesiju saistītā darbavieta. Saldus maizniekā biju ražošanas vadītāja. Pēc tam nokļuvu šeit, skolā. Pirms tam mācību centrā Buts vadīju kursus konditoriem, pavāriem, veikalniekiem. Agrāk sacīju, ka skolotāja negribētu būt. Te nu vietā teiciens Nekad nesaki nekad. Tas vienmēr piepildās. Laikam vārds nekad pievelk kā magnēts. Re, kur nu esmu! Skolotājas darbs ir interesants. Visu laiku jūties jauns, jo iekšā ir dzinulis, kas liek strādāt radoši – nedrīkst iesīkstēt. Man šķiet: ja kādā darbā iesīksti, tas jāmaina. Esmu ļoti radošs cilvēks – man patīk visu laiku ko papildināt, veidot tā, lai mācību stundas ar jauniešiem nav vienmuļas.

Vai darbā ienākušas jaunas tehnoloģijas? Kā tās vērtējat?

Izglītības iestādē tiek iegādāts jauns inventārs, iekārtas. Vairāk to jūtam Michelin jomā. Mainās ēdiena pagatavošanas tehnika, pasniegšanas maniere, jo viss ir augstākajā līmenī. Tā arī ir restorāna būtība. Skolotājam jāseko šīm tendencēm līdzi.

Saprotam, ka visi nestrādās restorānos, nebūs zvaigznes. Bet jāļauj domāt, ka kādā jomā viņš tomēr var būt zvaigzne. Jauniešiem jāļauj darboties pašiem: meklēt, radīt. Protams, jāiemācās pamati – bez tiem nekas nenotiks. Nevar visu laiku sēdēt un rakstīt – jārada kas tāds, lai veidojas vizuālais priekšstats. Zinām, ka mūsu jaunieši nav rakstnieki. Viņi ir skatītāji, ekrāna vērotāji un skrullētāji. Viņiem jāmāca elementāras lietas – reizēm nezina, kā olu izcept vai tēju izvārīt. Strādājot viesmīlībā, reizēm nezina, kā gludināt drēbes. Jaunietis ar gludekli nav darbojies, jo visu izdara vecāki. Nesaku, ka tā ir bieži, bet tādi gadījumi ir.

Minējāt, ka ļaujat jauniešiem izmēģināt jaunu tehniku, metodes. Vai pirms tam jūs tās izmēģināt pati?

Ne visu, bet tur, kur saredzu, ka līmenis ir sarežģītāks, izmēģinu. Kā lai iemāca, ja pats neesi darījis? Interneta videorecepte ne vienmēr atbilst patiesībai. Bieži sanāk greizi. Pašai jāizmēģina, lai varu mācīt tālāk.

Vai paredzat, ka nākotnes virziens ir bioloģiskā un ilgtspējīgā pārtika?

Ir tādas lietas, kuras varam izmantot pilnībā, lietderīgi pārstrādāt. Bet jāatceras, ka dzīvojam citos platuma grādos. Mums vajadzīga gaļa, zivis, olbaltumvielas un ar citām uzturvielām bagāti produkti. Pākšaugi ir mūsu nākotne – tos izaudzēt vieglāk. No labām garšām nevajag atteikties.

Daudz tiek runāts, cik tas ir humāni: dzīvniekus audzēt, nokaut un pārstrādāt. Līdz šim tas viss ir noticis. Mēs esam viens no barības ķēdes posmiem. Vai pilnībā šos produktus izskaust? Mēs neesam orientēti pilnībā pāriet uz augu valsts produktiem. Mums ir aukstas ziemas, vēsi rudeņi, vajadzīgas uzturvielas. Tāpēc es to vēl neredzu. Varbūt reizēm nelietderīgi daudz iepērkam, pirms tam neparēķinot, un lieko vēlāk nākas izmest. Nemākam aprēķināt ekonomiski, īpaši veikalā iepērkoties. Arī man tā reizēm ir problēma. Varbūt mēs kā padomju laika cilvēki atceramies to laiku, kad neko nevarēja dabūt – stāvējām garās rindās pēc vienas zilas vistas vai garas doktordesas. Mums grūti pārorientēties. Varbūt jaunieši domās citādi. Nomainīsies paaudzes, un būs citi principi.

Kas ēdienā ir populārākais?

Latvijā ļoti daudz ienāk austrumnieciskās garšas. Tās pārņem – mēs to jūtam. Tās ir ne vien sāļajos, bet arī saldajos ēdienos, tiek pievienotas pikantas garšvielas. Populāri ir suši, kebabi, dažādi girosi. Diemžēl.

Kādēļ diemžēl?

Nav jau sliktas, bet man šķiet, ka zūd nacionālās vērtības. Latviešiem virtuve nav bagātīga – tā ir diezgan vienmuļa. Vēsturiski vairāk esam ietekmējušies no baltvāciešu virtuves. Mums ir cūkas stilbs ar sautētiem kāpostiem, cepeši. Arī no padomju ēras: borščs, skābu kāpostu zupa, kāpostu tīteņi.

Maizes svētkos Vārmē žūrijā vērtējāt saimnieču veikumu. Vai arī jūs mājās maizi cepat?

Maiznieka meistares diplomu ieguvu pirms diviem gadiem. Ikdienā cept maizi iznāk kopā ar audzēkņiem. Savu reizi arī mājās uzcepu. Man ļoti patīk to darīt maizes plītī – tad ir cita garša. Prieks, ka attīstās mājražotāji ar maizes tradīcijām.

Diemžēl rudzu maizes patēriņš katru gadu krītas. Jauniešiem garšo dažādas baltās maizes, jo tās ir vieglāk sagremojamas. Bet tiem, kuri strādā smagāku darbu, rudzu maize uzturā nepieciešama. Sāta sajūta rodas, apēdot vienu rudzu maizes šķēli, nevis trīs baltmaizes šķēles. Taču laiki mainās, un to apturēt mēs nevaram.

Kuras ir svarīgākās prasmes, kas jāiemāca audzēkņiem?

Man ir trīs saukļi: attieksme, griba un ieinteresētība. Šīs ir pašas svarīgākās lietas, jo pārējo var iemācīties, protams, ja vien grib.

Kādas darbā ir lielākās grūtības?

Noturēt uzmanību. Audzēkņiem ir dažāds raksturs un dažāda attieksme.

Vai jums ir kādi motivējoši paņēmieni?

Tehnikumos laba motivācija ir tā, ka atzīmes ir pakārtotas stipendijai. Parasti audzēkņiem saku, ka viņi šeit ir darbā, jo ar mācīšanos pelna atzīmes un pēc tām tiek rēķināta stipendija. Tā ir viņu vislielākā motivācija.

Jauniešiem vienmēr saku: „Zināšanas neviens nevar atņemt. Tās ir tikai un vienīgi tavējās.” Var atņemt naudu, bet ne zināšanas. Kā tās virza tālāk, tā jau ir katra paša atbildība.

Vai sekojat līdzi audzēkņu profesionālajam gājumam?

Man vienmēr prieks, ka kāds aiziet tālāk. Lepojos ar Martu Lindi, viņas izaugsmi – viņa studē maģistrantūrā. Ancei Mediņai audzinātāja nebiju, bet palīdzēju ar dažnedažādām konkursu lietām viesmīlībā. Prieks par Edīti Kajaku, kura tikko pabeidza Latvijas Universitāti. Visus nenosaukšu, bet vislielākais gandarījums ir par audzēkņu sasniegumiem.

Vai iecere par mācību restorānu tehnikumā ir jūsu?

Es teiktu, ka tas ir visa kolektīva darbs, – par tādu bijām sapņojuši sen. Mācību restorāns jauniešiem ir kolosāla pieredze. Vairākas reizes jau ir notikušas tematiskas vakariņas. Tad var reāli izbaudīt darbu: tur nav savējie, tur ieradušies sveši cilvēki, un jaunietis spēj ielēkt arī nestandarta situācijās. Visi ir redzējuši Gordona Remzija raidījumu Elles virtuve. Mums ir tuvu tam, tikai mēs nevienam nemetam ar pannu. Bet gadās arī pa skarbākam vārdam. Šis ir process, kurā audzēknim jāsaņemas.

Vai jums patīk būt skolotājai?

Mani šis darbs aizrauj. Tas liek būtu možai, radošai, aizrauj arī jauniešu azarts. Man savulaik nebija skolotāja – padomdevēja. Es teiktu, ka mani vairāk izaudzinājusi un skolojusi ražošanas pasaule. Tāpēc varbūt skatos citādi nekā tipisks pedagogs.

Kādēļ savulaik izvēlējāties studēt inženierzinātnes?

Tolaik bija tāda programma – pēc tās varēju strādāt kā pārtikas tehnoloģe, plus vēl inženiere – varēju nodarboties ar rasēšanu. Tā gan mani tik ļoti neinteresēja, jo vairāk patika tehnoloģiskais process – kaut ko radīt. Taču bērnībā teicu, ka mācīšos par mediķi vai veterinārārsti. Vidusskolā biju izvēlējusies ķīmijas un bioloģijas virzienu. Tas šīm profesijām derēja. Beigās izvēlējos pārtikas tehnoloģes specialitāti. Pat nezinu, kādēļ pēkšņi bija tāda izvēle par 180 grādiem.

Vai bērnībā pati virtuvē rosījāties?

Es daudz gatavoju ēst, jo vecāki bija aizņemti darbos. Man patika eksperimentēt. Domāju, ka tas man no vecmammas, jo viņa taisīja ļoti garšīgus ēdienus. Atceros: gāju ciemos, un, ja koridors smaržoja pēc kanēļa, bija skaidrs – cepta biezpienmaize un ābolu rausis. Tie bija tik gardi! Arī man vajag kārtīgu ēdienu. Sestdienas un svētdienas mums ir izēšanās dienas. Reizēm saku, ka šīs dienas jāizskauž un virtuve jāaizslēdz, jo saražoju ļoti daudz un brīžiem to visu nevar apēst. Bērni atbrauc un saka: pie manis ir mājas restorāns.

Vai ļaujat saviem mīļajiem sevi arī palutināt?

Jā, viņi mani aizved uz restorānu. Tad izbaudu ne tikai ēdienu, bet arī atmosfēru, cilvēkus apkārt, to, kā viesmīlis apkalpo, cik viņš uzmanīgs, zinošs un atvērts. Man patīk redzēt, ko restorāns vai kafejnīca piedāvā. Bērni saka – mēs esam gardēžu ģimene, jo mums vienmēr patīk kaut kur būt un ēst to, kas raksturīgs tajā valstī.

Izmantošu slaveno teicienu par ēdienu gatavošanu: „Ja mājās nekā nav, no ledusskapja paņemiet lasi!” Kuriem trim produktiem noteikti jābūt jūsējā?

Laša manējā nav! (Smejas.) Ledusskapī vienmēr jābūt olām, jo brokastīs man patīk olu ēdieni dažādās kombinācijās. Tad jābūt arī sieram un pienam. Saldētavā ir daudz ogu, jo tās esmu vasarā cītīgi savākusi dārzā un mežā. Bieži neparēķinu, un vienmēr to ir par daudz, bet daļu esmu jau izdāļājusi. Tāpat ir ar konserviem, ievārījumiem. Vienmēr saku, ka šogad vārīšu mazāk… Lai gan saka – tagad visu var nopirkt veikalā, pašu gatavotajam ir cita enerģija un pievienotā vērtība.

Ko esat novērojusi, ka cilvēki ikdienā dara nepareizi?

Domāju, ka nepareizu lietu nav, jo katrs pielāgojas saviem apstākļiem. Vienīgais, ko brīžiem nesaprotu: kāpēc no rītiem jāiet bulciņas, salātus un kafiju pirkt veikalā, ja ietaupot brokastis var pagatavot mājās? Var uzvārīt auzu pārslu putru, ēst ceptu olu vai desiņas, ja vajadzīgs sātīgāks uzturs. Vecmāmiņa vienmēr sacīja, ka ar tukšu vēderu no mājas nedrīkst iziet. Labāk izeju paēdis un laimīgs nekā ar tukšu, kurkstošu vēderu un mokos ar to, ka ļoti gribas ēst. Cilvēkiem nav jābaidās eksperimentēt, variēt. Ir tik daudz kolosālu produktu!

Man šķiet, ka vajag dažādību, un nevajag baidīties ēst gatavot mājās. Kāds varbūt teiks, ka tas iznāk dārgi. Varbūt tad, ja dzīvo viens. Taču ģimenei var zupu vai sautējumu uztaisīt divām dienām.

Vai esat kuldīdzniece?

Ienācēja. Kuldīgā ierados 1995. gadā. Esmu meitene no Nākotnes – tā man vienmēr patīk teikt. Savulaik bija kolhozs ar šādu nosaukumu. Beidzu augstskolu un biju pārdomās, ko darīt tālāk. Mani šurp aicināja Rudīte Losāne. Nolēmu uzaicinājumu pieņemt un sāku strādāt Kuldīgas rajona patērētāju biedrībā – atbildēju par sabiedrisko ēdināšanu.

Kāda bija pirmā satikšanās ar Kuldīgu?

Pilsēta bez luksoforiem ar ļoti daudzām līkumainām ieliņām. Kuldīga šķita tāda savdabīga, cilvēki – lepni. Atceros ceļu šurp: braucu toreiz no Saldus, un Vārmes ceļš tad vēl nebija asfaltēts – tas bija grantēts un diezgan līkumains. Sākumā nodomāju: diezin vai šeit iedzīvošos. Savukārt šodien es Kuldīgu nemainītu pret ko citu. Pilsētai ir šarms – vecās ēkas ar daudziem lodziņiem un skaistām durvīm. Varu tās vērot.

Vai arī meitas izvēlējušās ar pārtiku saistītu profesiju?

Nē. Vecākā meita Anete ir farmaceite. Jaunākā meita Evelīna vēl studē Rīgas Tehniskajā universitātē un strādā Rīgā par muitnieci. Abas dzīvo galvaspilsētā. Meitas ir lieliskas palīdzes vasarā – mājas kafejnīcā pie Līgas Jāvaldes viņas ir viesmīles. Anete izmācījusies arī par baristu*.

Vislabāk ir draudzēties ar medniekiem un makšķerniekiem, jo tad vienmēr būs gaļa un zivis. Manu vīru Egilu aizrauj abi šie vaļasprieki. Reizēm arī es aizeju līdzi medībās. Pastaiga pa mežu ir laba relaksācija. Izbaudu svaigo gaisu, meža skaistumu.

Kā vēl pavadāt brīvdienas?

Vienmēr braucu uz lauku mājām, kas ir tuvu jūrai. Man patīk pastaigas gar jūru, patīk izbaudīt tās spēku jebkuros laikapstākļos. Vēl patīk darbs dārzā. Nezinu, kas tas ir par zemes pievilkšanas spēku, bet acīmredzot maniem pirkstiem gribas ieurbties zemē. Varbūt tā es novadu stresu. Patīk tās brīvdienas, kad ir skaists laiks. Saule – tā ir mana planēta. Protams, neiztrūkstoši ir kultūras pasākumi – teātra izrādes, koncerti Kuldīgā, Liepājā. Vēl viena aizraušanās ir ceļošana. Tā mēs daudz ko apskatām, vērojam un izgaršojam, tā veidojam savu priekšstatu par cilvēkiem, valstīm. Daudz arī lasu ceļojumu grāmatas.

* Barista – kafijas speciāliste

Ja jums īsi jāpabeidz teikums „Dace Šēna ir…”, ko jūs teiktu?

● Haralds Kārlis Šternbergs, vecākās meitas Anetes draugs:

„Ļoti čakla, vienmēr viņai padomā kāda ideja, ko realizēt, vai darbiņš, kas jāizdara. Varu tikai nobrīnīties, cik daudz Dace paspēj. Ir gādīga, mīlestības pilna, rūpējas par ģimeni, lai visiem viss būtu un, galvenais, lai visi ir paēduši. Piecu gadu laikā, kopš Daci iepazinu, vienmēr gribu atgriezties ciemos, jo tur mani sagaida kā mājās, priecājas redzēt – sagaida ar mājas restorānu. Prot ne tikai plānoti, bet arī neplānoti no tā, kas ledusskapī, pagatavot ko izcili garšīgu tā kā restorānā. Man ļoti paveicies, ka esmu iepazinis tādu cilvēku.”

● Evelīna Šēna, jaunākā meita:

„Mana iedvesma, mana supervarone, vislabākā draudzene. Mīloša mamma, kas gatava bērniem dot visu. Neatlaidīga skolotāja, kas gatava mācīt citus un mācīties pati. Vienreizēji gatavo ēst: katra maltīte kā no restorāna. Ir dārzniece. Cilvēks, kuram enerģija nebeidzas, – tās viņai ir vairāk nekā man 21 gada vecumā. Dažreiz esmu šokā, cik daudz viņa izdara, jo viņai patīk šiverēties. Var būt skarba un tieši pateikt, ko domā, bet par sevi pārliecinātam cilvēkam tādam jābūt. Cauri kāpumiem un kritumiem katrā dzīves solī viņa tur manu roku un iedrošina. Viņa ir vienreizēja – jūt līdzi, mīl un atbalsta.”

● Egils Šēns, vīrs: „Ļoti gādīga sieva. Ļoti strādīga – visu laiku ko dara, māja spīd un laistās. Laukos sievai patīk būt dārzā. Visur mums ir puķes: ik pa laikam jautā, vai te kādu atkal nevajadzētu. Saku labi un izroku bedri. Sirsnīga un draudzīga. Esam atraduši kopīgu valodu un laulībā esam 23 gadus.”