Gadiem ejot, saglabāt pārsteiguma izjūtu

Ir tādi cilvēki: atvērti, vienkārši, sirsnīgi. Man tādu laimējās satikt Rudbāržu bibliotēkā, kur DAGNIJA GRUNDBERGA strādā ceturto gadu.

Pa kādiem ceļiem esat nonākusi bibliotēkas vadītājas amatā?

Ja vārdu bibliotēka lietojam plašākā nozīmē, tad es šai jomā strādāju jau vairāk nekā 30 gadus. Pēc pirmās izglītības esmu daiļdārzniece. Kad pabeidzu Bulduru sovhoztehnikumu, atnācu uz padomju saimniecību Rudbārži par daiļdārznieci. Vienlaikus pildīju arī dārznieces pienākumus skolā, kur veidojām augļu dārzu, un kādā brīdī mani pārformēja par dārznieci bibliotekāri. Kad ieguvu arī sākumskolas skolotājas izglītību, kļuvu par skolotāju bibliotekāri. Bet 2018. gadā Rudbāržu pamatskola tika likvidēta, un bija jāsāk skatīties pēc citas darbavietas. Mazu brīdi pastrādāju bāriņtiesā. Un, kad iepriekšējā bibliotekāre Mārīte Krūze devās pelnītā atpūtā, viņa uzrunāja mani, jo bibliotēkā biju strādājusi, man tur patika un šo jomu pārzināju. Tā tie ceļi mani 2020. gadā atveda līdz pagasta bibliotēkai.

Klausoties jūsu stāstīto, liekas, ka esat īsta rudbāržniece. Kāda nozīme pagastā ir bibliotēkai?

Esmu dzimusi un visu skolas laiku pavadījusi Aizputē. Tad aizgāju mācīties Bulduros. Bet pēc tam atnācu uz Rudbāržiem, apprecējos un nu jau gandrīz 40 gadus esmu te. Domāju, ka tas ir pietiekami ilgs laiks, lai sauktu sevi par rudbāržnieci.

Bibliotēkai pagastā nozīme ir ļoti liela. Ir jau vēl arī kultūras darbinieks. Bet apstākļos, kad darbavietas zūd, skolas nav, jaunie cilvēki meklē citu dzīvesvietu un liekas, ka viss izplēn, tādai kultūras vietai, kas satur kopā vietējo kopienu, noteikti jābūt. Viena no tādām ir bibliotēka, kur cilvēkus apvienot, radīt viņos interesi par ko vairāk, ne tikai maksājumiem. Te piedāvātās grāmatas, izstādes, pasākumi palīdz cilvēkiem izrauties no ierastās vides un ikdienas darbiem, kas jāpadara.

Vai šīs iestādes nozīme pamainījusies?

Varbūt nevis bibliotēkas nozīme, bet gan piedāvājums. Kādreiz, kad vēl nebija mobilo telefonu un datoru, cilvēki informāciju vairāk meklēja bibliotēkās, tagad katrs to var atrast savā viedierīcē. Lai kaut ko uzzinātu, visbiežāk uz bibliotēku nav vairs jānāk. Protams, vecāka gadagājuma cilvēkus joprojām apmācām datorprasmēs, lai viņi spēj ikdienā nepieciešamo paveikt. Cilvēki lasa – tā nevar teikt, ka nelasa. Lai gan arvien vairāk cilvēku izvēlas izmantot sociālos tīklus un televīziju, jo tā ir vieglāk, joprojām ir tādi lasītāji, kuri vēlas turēt grāmatu rokā un pāršķirt lapas. Diemžēl lasīšanas ieradums nepieaug.

Kura pašai ir mīļākā grāmata vai tuvākais literatūras žanrs?

Es atklāju, ka man patīk stāsti. Bet tas varbūt vairāk saistīts ar rakstnieci Janu Egli, kura spēj tos savīt vienā veselumā. Patīk filozofiskas grāmatas, sevis meklējumu literatūra. Dzeja man patīk – Imants Ziedonis, augstu vērtēju arī liepājnieci Maiju Kalniņu.

Kā nonācāt līdz kaislībai fotografēt?

Tā ir sena patikšana. Sāku jau pamatskolas 7. klasē, jo Aizputes vidusskolā darbojos fotopulciņā. Tagad desmit gadus esmu Kuldīgas fotoklubā Divas upes, kas ir domubiedru pulciņš, kurā var pārrunāt vienu tēmu, dot padomus, priecāties par veikumu. Tas dod pārliecību, ka ar to savu vaļasprieku neesi viens.

Fotogrāfs ir tas, kas ar acīm meklē interesanto un skaisto. Bez fotoaparāta varu ikdienišķi iet un domāt savas domas, bet ar fotoaparātu brīnumus un interesanto dzīvē var ieraudzīt daudz vairāk. Neesmu tendēta uz publicitāti, bet uz savu 60 gadu jubileju, apkārtējo mudināta, izveidoju izstādi Mana meditācija, kurā ir gan fotogrāfijas, gan darbi kolāžas tehnikā. Izstāde ceļo pa bibliotēkām.

Kas jūs dzīvē pārsteidz?

Gadiem ejot, saglabāt pārsteiguma izjūtu ir ļoti nepieciešami. Mani pārsteidz daba, tās vienreizība. Arī cilvēki, kuri spēj saskatīt pozitīvo, vienmēr būt patiesi, dāsni un labestīgi.

Jūs liekaties ļoti mierīga. Vai tā patiesi ir? Vai kaut kas tomēr spēj sakaitināt?

Es to mieru mācos. Tas ir vienīgais glābiņš no dzīves riteņa. Dažādu pagriezienu dēļ esmu kļuvusi mierīgāka un cenšos nesatraukties par to, kas ir ikdienišķs. Bet ir, protams, tādas lietas, kas var mani izsist no sliedēm.

Ko esat mantojusi no vecākiem? Un ko vēlaties nodot bērniem?

Mana mammīte bija ļoti radošs cilvēks: auda, bija daiļamata meistare. Neskatoties uz to, ka dzīve nebija viegla, man atmiņā palicis viņas miers, viedums, spēja ieraudzīt gaišo pusi. Un, manuprāt, tas miers, dabas mīlestība un tāda filozofiska dzīves uztvere man ir no viņas. To saskatu arī savās meitās. Arī viņām patīk radoši darboties ar mākslinieciskām lietām.

Kuri svētki jums īpaši tuvi?

Nevaru minēt kādus konkrēti. Tā kā viena meita ar vīru un mazdēliņu dzīvo Norvēģijā, man svētki ir tad, kad mēs visi – abas meitas ar ģimenēm – sanākam kopā. Arī diena, kad varu staigāt pa mežu un fotografēt, man ir svētki.

Vai jums ir kāda mīļa vieta?

Tas ir Rudbāržu parks, kas ir aizsargājamais dabas objekts un vilina ar mazliet mežonīgo, naturālo vidi. Tā kā pēc izglītības esmu daiļdārzniece, ļoti tuvs man arī dārzs. Un kā gandrīz katram latvietim – jūra.

Kā ikdienā rūpējaties par savu labsajūtu?

Ai, kā pie tā vajadzētu piestrādāt! No rīta pamostoties, vajadzētu apzināties, ka mūsu diena ir jauka, ja vien veselība un kādi īpaši apstākļi netraucē. Man ir darbs, kurp doties un kas man patīk, varu darboties radoši un skatīties uz visu pozitīvi. Katrs rīts piedāvā izvēli, un es cenšos domāt tā, lai diena ir jauka. Šogad labsajūtas uzlabošanai man vajadzētu biežāk iet staigāt, doties dabā.

Ko vēl gribat iemācīties?

Man gribas iemācīties labāk fotografēt, veidot video. Gribas katru darbiņu darīt ar sajūtu, ka tas rada gandarījumu. Tās vairāk ir tādas izjūtu lietas. Es gribu laiku veltīt tām lietām, kas man sagādā prieku, un tās es gribētu attīstīt labākā kvalitātē.

Ko gaidāt no šī gada?

Es negaidu. Saka jau, ka mums nepieder ne vakardiena, ne rītdiena. Ir tikai šis mirklis un šī diena. Un, ja to varu pavadīt pilnvērtīgi, tas ir daudz. Es varu piepildīt šo dienu ar ko jauku. Un, ja tā paietu gads, vai tas nebūtu brīnišķīgi? Ir, protams, lietas, kas jāplāno, bet es atļaujos iet maziem solīšiem. Vai nu gadu skaita, vai dzīves notikumu dēļ man nav lielu gaidu par to, kādus kalnus pieveikšu.