„Jādzied dziesma, ko zini”

Septembra beigās kuldīdzniekiem vēlreiz bija iespēja kinoteātrī noskatīties Dzintras Gekas-Vaskas jaunāko dokumentālo filmu Haralds Sīmanis. Dziesminieks un jumiķis. Uz tikšanos ar skatītājiem atbrauca pati režisore, nedaudz laika veltot sarunai arī ar Kurzemnieku.

Pēc filmas teicāt, ka neesot viegli runāt. Bet jūsu bagātīgajā kinobiogrāfijā ir daudz emocionāli spēcīgu dokumentālo stāstu. Un būs taču vēl?

Jau ļoti sen, 1999. gadā, man radās iecere par triptihu Sibīrijas bērni, Trimdas bērni un Padomju bērni, lai parādītu pagātnes mantojumu, lai vēsturi iemūžinātu uzskatāmā veidā. Par Sibīrijas filmēšanu interese bija ļoti liela – intervējām simtiem cilvēku, braucām ekspedīcijās. Ilgus gadus šo tēmu turpinājām, bet pēc 2019. gada uz Sibīriju vairs nebraucam un, cerams, nevienam arī nebūs jābrauc. Dieva putniņos (filmā par Otrā pasaules kara bēgļu nometnēm – aut.) izgaismojās 30 skaudri latviešu stāsti trimdā, bija arī liela atsaucība. Tas lika saprast, ka jāturpina – jātaisa trešā daļa par tiem bērniem, kuri 50. gados piedzima Padomju Latvijā. Vēlāk nosaukumu mainījām uz Pēckara bērniem. Izvēlējos 14 cilvēkus, savus laikabiedrus, un gribēju salikt kopā vienā filmā, lai caur viņu portretiem izgaismotu šo periodu. Taču nesaņēmu nekādu atbalstu ne Valsts kultūrkapitāla fondā, ne Nacionālajā kinocentrā, ne citur.

Tomēr neatlaidāties, jo trīs filmas jau ir gatavas.

Tā pagāja gads, divi, trīs. Sapratu, ka paliekam vecāki – es, mana filmēšanas grupa, izvēlētie varoņi. Vajadzēja turpināt, filmējām, meklējām, un tad nolēmu Pēckara bērnus sadalīt portretos. Tā tapa filma par mākslinieku Juri Jurjānu, tad par aktieri Mārtiņu Vilsonu, kas arī ir Sibīrijas bērns, un tagad par Haraldu Sīmani. Kā es jokojot stāstu, vēl palikuši vienpadsmit, bet nezinu, vai visas filmas varēsim uztaisīt. Varbūt ideja realizēsies pa tādiem gabaliņiem, kad kādas paaudzes likteni izstāsta vairāki. Katram ir epizodes, ko zina tikai viņš. Jau iepriekšējās filmās bijis tā, ka liela daļa safilmētā sasummējas ilgākā periodā. Tie likteņi ir ļoti interesanti un atšķirīgi. Ir filmas, kurām safilmēts mazāk, bet citām varam izmantot tikai daļu no dokumentētā, jo ir noteikts formāts.

Kas izvēlēto varoņu sarakstā nosaka prioritātes? Vai viņus labi pazināt?

To man jautā bieži. Jādzied tā dziesma, ko zini. Padomju laikā taisījām noteiktas filmas, jo tās bija kinostudijas vai televīzijas plānā. Par kādu virpotāju vai citas nozares sociālistiskā darba varoni. Tagad tā ir autoru brīva izvēle. Nav tā, ka man tiek atnests scenārijs, teiksim, par kādu Jāni Bērziņu, lai taisu filmu. Pati esmu producente, mums ir studija, un paši izvēlamies. Par saviem filmu bērniem izvēlējos ļoti atšķirīgus cilvēkus, kuriem ir kaut kāda saite. Lielākoties no radošās vides, kurus esmu iepazinusi jau jaunībā. Varbūt negāju ar viņiem tusēt, bet vismaz sasveicinājāmies, pāris vārdu par dzīvi pārmijām.

Kad strādāju Rīgas kinostudijas montāžā, bija jaunatnes radošās nometnes, un viena tāda notika Cēsīs. Tur pirmoreiz satikos ar Haraldu Sīmani. Viņš dziedāja, un, klausoties viņa unikālajā balsī, varēja pilnībā aizmirsties. Mana paaudze jaunībā vairāk dzīvoja sapņos un neizteiktos vārdos, jo nedrīkstējām teikt, ko domājam. Tā ir mana paaudze, man pazīstama vide. Protams, mani interesē arī citu profesiju cilvēki – mediķi, piemēram, Valdis Zatlers. Kad strādāju kinostudijā, filmējām Traumatoloģijas institūtu, un tā arī to vidi nedaudz iepazinu.

Par Haralda Sīmaņa filmu teikts, ka tas nav tikai neatkārtojamas balss īpašnieka un sistēmās neiekļaujamas personības portrets – tā ir poētiska aizgājušā laikposma un brīvības alku retrospekcija.

Daudzi teikuši, ka šī filma jāskatās vairākas reizes. Arī Kuldīgas kinozālē domāju, kāpēc tā. Filmējām divus gadus, un Haralds negaidot aizgāja mūžībā, kad filma vēl nebija samontēta. Viņš ļoti daudz stāstīja arī par Kuldīgu, bet visu jau parādīt nevar. Viens no unikālajiem kadriem ir pie ērģelēm Svētās Annas baznīcā 80. gadu beigās. Iespējams, ka viņa paša būtībā atspoguļojas daudz vairāk, nekā varam uzreiz aptvert. Jā, tas ir vesels laika posms mūsu dzīvē, Latvijas vēsturē. Jauni cilvēki teikuši, ka gribētu tajā laikā pabūt. Viņiem tā ir ilgošanās pēc izjūtas, kad dari to, kas nav atļauts, kaut tā ir tikai dziesma.

Kad Haralds jau bija aizgājis, sāku meklēt iepriekšējos gados amatieru safilmēto. Imants Pulkstenis, Ingvars Leitis uzticēja unikālus kadrus no Vides aizsardzības kluba pasākumiem, no baznīcām, torņu remonta. Tagad jau viss ir iespējams, bet padomju gados baznīcas bija aizliegta tēma. Tā bija liela uzdrīkstēšanās: labot jumtu, tur dziedāt. Reiz ar kinooperatoru Aivaru Lubānieti aizbraucām uz Saulkrastu baznīcu, jo vienai filmai vajadzēja Ziemassvētku noskaņu kadrus. Pēc tam mūs gandrīz no darba atlaida.

Teicāt, ka jūsu varoņu dzīvesstāsti ir atšķirīgi. Kā ar katru trāpīt uz īstā viļņa?

Reizēm smejoties salīdzinu: kad tu aud gobelēnu, tev ir tādas un tādas dzijas, krāsas, materiāli un iedvesma no tā brīža. Tāpat veidojas portretfilma. Protams, katrs režisors to veido citādāk. Man ar laikabiedriem ir vieglāk, jo varu kā drēbes uzvilkt mugurā un dzīvot kopā. Mūziķiem, gleznotājiem varbūt ir citādi. Filmēšanā, arī montāžā es dzīvoju tādu kā dubultu dzīvi – ne tikai savu, bet arī iemiesojoties, iedzīvojoties otrā. Tad var gandrīz fiziski tvert tā cilvēka garīgos viļņus. Kādreiz man ir teikts, ka varēja jau citādāk. Tad atbildu, ka par vienu cilvēku var uztaisīt kaut četras piecas filmas un katra būs citādāka. Katrs režisors filmā ieliek arī kaut ko no sevis. Kā jebkurā radošā darbā: mūzikā, dejā, grāmatā. Tas varonis, portretējamais tēls, par kura gaitām stāsti, ir kā ābola serde. Latviski šis vārds neskan tik labi, bet serde ir vidusdaļa, ap kuru tu vij visu apkārt, līdz darbs sanāk. Garainis, kas veicina vārīšanos. Režisoram nevajag piekārt mēli pie ekrāna, bet jāatzīst, ka katrā filmā ieliekam arī to, kas pašu izsāpēts, pārdzīvots.

Vai turpināt dzīvot līdzi tām filmām, kas pasaulē jau palaistas?

Jā. Kad filma gatava, braucu tikties ar skatītājiem kinoteātros, kur to rāda. Ar Sibīrijas bērniem braukāju daudz. Dieva putniņus gribēja redzēt daudzviet Eiropā, arī pa Turciju braukājām. Pēkšņi bija pamodusies interese, ka arī Baltijas valstis taču smagi skāris bēgļu jautājums. Ir jau prieks, ka skatītājs atzinīgi novērtē darbu, kurā tik daudz ieguldīts gandrīz nepārtrauktā režīmā. Un beigās uz ekrāna ir tikai stunda un 40 minūtes. Bet, ja, tiekoties ar skatītājiem, jūtu, ka ir trāpīts, ka notiek viļņošanās, tad saprotu, ka bijis tā vērts. Tad es vairs neskumstu, ka man nedod naudu, lai filmētu Pēckara bērnus, un sadalu portretu filmās. Cilvēkiem ir interese par personiskiem stāstiem, un tas pamudina meklēt iespējas.

Haraldu sākām filmēt īsi pirms kovida. Pandēmijas laikā nevarējām kā parasti, kad operators dzīvo līdzās tā, ka cilvēks viņu pat nemana. Bijām safilmējuši ļoti garas epizodes, lai Haraldu parādītu pēc iespējas vairāk, bet 2022. gada decembrī viņš pēkšņi aizgāja. Tas bija sāpīgs brīdis. Ne vienmēr tas, kas iecerēts, tieši tā nonāk rezultātā. Nolēmām, ka pavasarī tomēr jāturpina, jo paliek dzīvesbiedre Gita, kurai jādzīvo tālāk. Tāpat Māris (aktiera Gundara Āboliņa brālis – aut.), ko nedziedināmas slimības laikā viņa aprūpēja. Pēdējoreiz Haraldu filmējām koncertā Ziemeļblāzmā (kultūras pilī – red.). augustā vai septembrī. Viņam bija grūti uzkāpt uz skatuves, tomēr viņš līdz pēdējam kalpoja savai misijai. Tā ir dzīves jēga, ko vajag novēlēt jaunajai paaudzei: mīlēt to, ko darāt. Sākumā Gitas klātbūtne filmā tik daudz nebija iecerēta. Haralds kalpoja tautai, Gita bija vienlaikus sieva, mīļākā, kalpone, kā pati kādā epizodē saka. Tad tie kadri, kā Māris ratiņkrēslā aizslīd… Arī dokumentālā filma ir dzīvs organisms – tai ir savs liktenis.

Vai laikmeta filmas dažādas paaudzes uztver atšķirīgi?

Vecākā paaudze uztver jūtīgāk, bet Haralda filma kaut kā aizgāja tieši jaunajiem. Kad Jaunā Rīgas teātra aktieris Gerds Lapoška uztaisīja muzikālu izrādi ar Frederiko Garsijas Lorkas dzeju un Haralda mūziku, visas izrādes Hanzas peronā bija izpirktas. Atceros, ka Gerds stāstīja, cik ļoti viņu uzrunājusi Haralda mūzika, arī filma aizkustinājusi. Un tā viņi – neko daudz nedomājot, arī bez naudas, bez nekā – nolēma uztaisīt izrādi.

Mēdz teikt, ka mākslas darbos ir kaut kāds kods. Mēs daudz radām intuitīvi, un izdodas kas tāds, kas cilvēkus ļoti ievelk, bet viņi nezina, kāpēc. Visi grib redzēt Monu Lizu (Leonardo da Vinči gleznu – red.). Mēs ar vīru Pēteri (komponistu Pēteri Vasku – red.) sasmējāmies, ka jābrauc arī mums skatīties. Aizbraucām uz Parīzi, aizgājām uz Luvras muzeju. Kad gleznu ieraudzīju, tad sapratu. Tā ir dzīva. Kad skaties, jūti neizprotamu enerģijas apmaiņu. Nemāku par to gudri filozofēt. Bet arī filmās, tas ir, jomā, ko pārzinu labāk, reizēm ir laikmeta kods, kas neizskaidrojami aiziet tālāk. Tās ir filmas par aizejošām paaudzēm. Tāda kā nostalģija uzrodas. Skatoties arī man pašai beigās gribas filmu apturēt – negribu no viņiem šķirties, gribas vēl brīdi pabūt kopā.

Kā tiek novērtēts dokumentālais aspekts, jo filma ir acīmredzama laikmeta liecība, kas palīdz vēsturi ne tikai izzināt, bet arī labāk izprast?

Kad taisīju Sibīrijas filmas, dažs kolēģis aizrādīja, ko es velti tērēju enerģiju, jo tas laiks sen aizgājis. Teicu: jā, šodien tās filmas varbūt nav vajadzīgas, bet nākotnē gan. Nezinu, kāpēc tā teicu, jo tad vēl nebija ne jausmas par karu Ukrainā. Man likās ļoti svarīgi iemūžināt to, ko vēl varēja, runāt par to laiku un to paaudzi. Liela daļa cilvēku jau ir aiz mākoņiem – mēs te viņus sastapt nevaram. Bet filmā viņi un viņu stāsts ir un būs dzīvs. Paskatoties šīs filmas tagad, pārsteidz, ka tās tomēr ir tik laikmetīgas. Redzot tos cilvēkus, atkal pārņem emocijas. Vēl jau viņi dzīvo paaudžu atmiņā, bet iedarbīgāk ir dokumentēt.

Visas intervijas nav iespējams ielikt filmā, tāpēc jāraksta grāmatās. Taisu nevis literārus stāstus, bet tieši tā, kā cilvēki atceras, nemēģinot kaut ko izņemt, izskaistināt. Jo tā ir vēsture. Mēs arī daudz braukājam pa skolām. Un vai zināt – bērniem acis un mute vaļā, šos stāstus klausoties.

Daina Tāfelberga Dzintras Gekas-Vaskas, Kaspara Jumiķa arhīva un autores foto