„Cilvēkam vajag arī to it kā nieka puķīti”

Vēl pirms tam, kad floristi LĪGU PIRTNIECI uzrunāju sarunai par dzīvi, jau iepriekš zināju, ka viņa uzsmaidīs savu labsirdīgo un mazliet šķelmīgo smaidu, piekritīs un tomēr teiks, ka nav jau slavenība, lai grozītos publiskajā telpā. Zinu, jo esam pazīstamas kopš 1. klases, arī vienā skolas solā sēdējušas, gadiem ilgi saglabājot sirsnīgu draudzību ar visiem klasesbiedriem.

„Jāizdzīvo šodiena, kāda tā ir tagad. Protams, ir piedzīvots daudz skaista, lai veldzētos jaukās atmiņās, bet tam līdzi nāk arī sāpīgi pārdzīvojumi. Tāpēc nevajag tos lieki cilāt – jāļauj dzīvei ritēt uz priekšu,” saka Līga.

Kas tavā skatījumā ir personības – cilvēki, no kuriem tu mācies, ņem vērā teikto, iedvesmojies?

Noteikti tādi, kas dzīvē kaut ko sasnieguši. Kritērijs nav augsts amats vai nez kādi apbalvojumi. Personības ir cilvēki, kas sevi patiesi pierādījuši, nebaidās darīt, lai kādas ir grūtības. Varbūt neveicas biznesā, likstas radušās ģimenē vai citā jomā. Bet cilvēks nepadodas un nevaino visus citus. Pakrīt, ceļas augšā, iet un dara. No tādiem iedvesmojos. Un noteikti tie ir inteliģenti cilvēki. Konkrētus vārdus nevaru nosaukt. Skaties, klausies, lasi un sajūti – lūk, tie ir tavējie.

Vai tāda kā enerģētiskā saderība?

Kādreiz pasmaidīju par tādiem ekstrasensu jociņiem, taču savas izjūtas nevaram noliegt. Ar vieniem vari saprasties no pusvārda – sarunas rit pašas no sevis. Ar citiem, kas nebūt nav slikti cilvēki, kontakts neveidojas pat ar lielu piepūli. Es arī necenšos to panākt, jo ar visiem nevar būt vienādi, un tas ir normāli.

Nedaudz paskatīsimies atpakaļ, jo mūsu paaudze piedzīvojusi diezgan atšķirīgus laikus: skolojāmies padomju sistēmā, tad nāca Atmoda – radikālas politiskas, ekonomiskas un sabiedriskas pārmaiņas. Kurš posms tev bijis nozīmīgākais?

Jā, tiešām, ne katrai paaudzei tik daudz pārmaiņu laimējies piedzīvot. Katrā posmā bijis kas labs. Esam, kā saka, padomju produkti. Vidusskolu beidzām 80. gadu pirmajā pusē – tad tik šausmīgas pelēcības un noslēgtības no pasaules vairs nebija, tomēr stagnācija turējās. Visvairāk izjutu to, ka nav viegli pieņemt visas pārmaiņas sabiedrībā, arī ekonomikā, lai ietu laikam līdzi, citādi nevari būt apritē. Kaut vai sociālie mediji un citas reklāmas iespējas. Mēs bijām audzināti, ka nevajag uzbāzties: sēdi rāms, dari savu darbu un nevienam neko nestāsti! Brīžiem šķiet, ka nevajag man ar tām floristikas meistarklasēm publiskajā telpā tā ņemties: kas gribēs, atnāks tāpat. Bet tā vairs nav. Informācijas plūsma tik milzīga, ka pat tad, ja ziņa pamanīta, tā ātri aizmirstas, jo nāk cita. Tāpēc nākas regulāri par sevi atgādināt.

Vai arī tev liekas, ka laiks skrien ātrāk?

(Pasmaida.) Tā liekas gan. Mēnesis tikko sācies, kad jau iet uz beigām. Droši vien tādu šķietamību rada informācijas daudzums, nemitīgās pārmaiņas. Kāpēc izbeidzās mans puķu lauciņš? (SIA Oāze-LP ziedu tirdzniecība – aut.) Tāpēc, ka cilvēki un ieradumi mainās. Savulaik pasūtījām pušķus, pirkām puķes svētkos, kaut vai ciemos pie draugiem ejot. Mūsdienu paaudzei tas mazsvarīgi – biežāk nopērk augļus vai saldumus, un ziediem nav lielas nozīmes. Šādu domāšanas un paradumu maiņu redzu arī dēlos. Manā acu priekšā auguši, nav vairs zaļi jaunieši, bet paaudžu atšķirības jūtamas.

Kā to izjūti, ja runā ne par biznesu, bet par nemantisko vērtību maiņu?

Savā ziņā nostalģija ir. Puķei nav taustāmas vērtības, un dāvanās tagad dominē praktisks lietojums. Bet tik un tā cilvēkam vajag arī to īslaicīgo skaistumu, to it kā nieka puķīti vai svecīti, ko iedegt mājīgumam, dvēseles labsajūtai. Es joprojām esmu izjūtu cilvēks.

Pēc vidusskolas aizgāji uz Rīgas kultūras darbinieku tehnikumu. Kāpēc?

Klasesbiedrene Daiga (kādreizējā jauniešu teātra Focus režisore Daiga Gobzeme – aut.) pavilka mani līdzi. Tolaik man nebija izteiktas vēlmes, kurā jomā studēt. Kāds ieteica, lai eju uz Bulduru dārzkopības tehnikumu, uz augkopjiem. Tajā laikā? Pasarg, Dievs! Es un puķkopība? Ko par mani padomās! (Smejas.) Aizgāju uz Rīgu mācīties par teātra kolektīva vadītāju. Tas bija skaists laiks, un joma man tiešām patika, taču maz iznāca strādāt. Pēc tehnikuma atgriezos Kuldīgā, pastrādāju kādreizējās Lauktehnikas klubā. Tolaik lielajiem uzņēmumiem bija daudz pašdarbības kolektīvu, regulāri notika kultūras pasākumi. Aizgāju uz kultūras namu par mākslinieciskās daļas vadītāju, iestājos konservatorijā. Bet tad apprecējos, pieteicās dēliņš, un paņēmu akadēmisko gadu, kas ievilcies vēl līdz šai dienai, jo dokumentus neesmu izņēmusi.

Vai nav radusies doma pamēģināt vēlreiz?

Dokumenti droši vien sen kādam arhīvam atdoti. Bet mūžizglītība tagad modē – ir iespējas papildināt vai apgūt ko jaunu.

Kas tevī uztur dzīvesprieku? Arī starp puķēm kāda nebalta diena taču gadās.

Bez rūpēm un raizēm neviens neiztiek. Visvairāk dzīvesprieku uztur ģimene, dēli, kas biksta un mudina darīt. Lielu enerģiju dod ceļojumi. Reizes divas gadā kaut kur tālāk izbraucu. Ar vīru Guntaru šajā ziņā gaume īsti nesaskan, jo viņam patīk eksotiskās zemes. Tanzānija, Papua-Jaungvineja, Indija – kaut kas tāds. Saprotu, ka interesanti tur ir, bet kultūršoks nav domāts manai mentalitātei. Gribētos redzēt citu kontinentu, bet civilizētāku. Man vajag radnieciskas izjūtas – izprast un izbaudīt to zemi, uz kuru esmu aizbraukusi. Dabu, arhitektūru, cilvēkus. Ar ļoti labu draudzeni Sandru ceļojam pārsvarā pa Eiropu. Itālija, Šveice, Spānija, Portugāle, Francija un citas tādas zemes mums ir pievilcīgākas.

Vai varētu tur palikt?

Reizēm esmu domājusi, kur gribētu dzīvot, ja mana zeme nebūtu Latvija. Droši vien Itālijā, kur visvairāk jūtu nesteidzīgo dzīves ritmu – saule, miers, vieglums, it kā nebūtu nekādu raižu. Tā šķiet tūristam, kas no pelēcīgās, visādu negāciju māktās Latvijas aizbrauc uz desmit dienām. Gan jau arī itāļiem savas raizes ir – mēs to nezinām, negribam arī iedziļināties, jo braucam atpūsties, uzņemt vitamīnus. Tāpēc Itālijā man patiktu, bet manas mājas ir šeit.

Vai esi māju cilvēks?

Man vajag līdzsvaru. Nevaru ne ilgi uz vietas sēdēt, ne prom būt. Divas reizes gadā varu aizbraukt tālāk, ik pa laikam arī pa Latviju patīk pabraukāt, bet ne nepārtraukti. Savu tiesu mājās vajag: virtuvē rosīties, kūkas cept, pa dārzu ņemties. Bet tad, ja mājas dzīve paņem par daudz, atkal vajag izrauties. To kompensē kultūra, īpaši teātris. Bieži pietiek ar to, ka vienkārši izbraucu kaut kur uz dullo. Citiem vajag maršrutu ar konkrētiem mērķiem. Man tā nav. Braucu uz Rēzekni, ieraugu ceļa malā brūno tūrisma norādi un dodos skatīt.

Skolas laikā ideju par dārzkopību noraidīji, bet vēlāk tieši šajā lauciņā plūci laurus.

Nekad nesaki nekad, vai ne? Ir jāpasmaida. Es tiešām aizgāju uz daiļdārzniecības kursiem Bulduros, bet krietni vēlāk. Tā, ar ko nodarbojos tagad, ir cita virziena daiļdārzniecība, floristika. Vecākais dēls Klāvs piedzima 1990. gadā, viņš ir viens no pirmajiem neatkarīgās Latvijas bērniem mūspusē. Mārcis ir 11 mēnešus jaunāks. Dažus gadus ar abiem sēdēju mājās, kādu brīdi strādāju veikalā. Tad attīstījās floristika, ne tikai ziedu tirdzniecība. Žurnālos rakstīja par ziedu kārtošanas mākslu, dekorēšanu. Tas mani pavilka. Laikam tā slāpētā interese sāka līst laukā!

Kā ziedu salona Oāze īpašniece saņēmi Kuldīgas novada uzņēmēju gada balvu. Vai jūties kā biznesa sieviete?

Mazā uzņēmējdarbība jau tā bija, un bizness man visu laiku grozījies līdzās: vīram Padurē ir galdniecības uzņēmums Laimdotas, ko tagad pārņem dēli. Bet es neesmu biznesa sieviete – man tāds formulējums nepatīk. Kā Guntars saka, biznesa cilvēkam jābūt talantam un intuīcijai šajā virzienā. Man hobijs savienojās ar ienākumu gūšanu, kas ir pakārtota patīkamajam vaļaspriekam. Tāpēc vēl ilgi turējos, kad ziedu tirdzniecība vairs negāja. Biznesā jābūt lielam optimismam un gribasspēkam. Tiešām – brīžiem ceļš jāizlauž ar elkoņiem. Līdz zināmam brīdim. Var jau turpināt, bet, kad jūti, ka tālāk ceļa nav, ka tevi jau smacē nost, tad jābeidz. Nekāda lielā peļņa ar ziediem nevar iznākt, un man tas nebija galvenais. Man svarīgi, lai zieds ir skaists, dzīvs, pilnīgs, nevis kā lielveikalos masveidā par lētu naudu nopērkamie. Manu hobiju atbalstīja ģimene, priecājās, ka mammai ir darbs, kas patīk.

Vai meklēji citu iespēju?

Ģimene arī bija tā, kas stingri pielika punktu: pietiek tā mocīties! Sākumā bija traki. Puņķi un asaras! Šausminājos, ka vairs neesmu nevienam vajadzīga, ka jāsēž mājās kā vecai lauku sievai. Visādās domās nomocījos. Vienlaikus nemaz tik daudz laika domāšanai neiznāca, jo Oāzes klienti palika man uzticīgi un pasūtījumus turpināja. Radās ideja par meistarklasēm – būtībā dēli ierosināja. Es atkal šaubījos: „Kurš gan brauks uz laukiem mācīties?” Dēli turpināja bakstīt, vedekla Anna piebalsoja. Lai tiktu no viņiem vaļā, nolēmu pamēģināt. Vīrs ar dēliem sakārtoja neizmantoto telpu saimniecības ēkas augšstāvā, uztaisīja lielo galdu, krēslus, vedekla palīdzēja ar reklāmu. „Labi, labi, nu tik būs meistarklases!” es šaubīgi nosmīnēju. Taču jau pirmajā dienā pieteicās 12 cilvēku! Vairāk vienā grupā nevaru pieņemt un Annai teicu, lai ņem reklāmu ārā.

Vai tas nozīmē, ka materiālisms nav guvis uzvaru pār skaistuma izjūtu?

Meistarklases nav tikai ziedu kārtošanas māksla. Tajās ir daudz vairāk: nesteidzīgums, relaksācija, sarunas, pozitīvas enerģijas apmaiņa. Cilvēks atbrauc – ne par ko nav jādomā, jo viss sagatavots: materiāli, darbarīki, ēdieni un dzērieni. Viņš izbauda patīkamu pēcpusdienu un saņem pievienoto vērtību, apgūstot ko jaunu, uz mājām aizvedot skaistu, paša veidotu darbu. Protams, šurp brauc dāmas, bet paaudzes un profesijas ir dažādas. Jābūt interesei par ziediem, tomēr tā ir iespēja izrauties no rutīnas. Ieguvums ir abpusējs – arī es mācos un gūstu pozitīvas emocijas. Tagad meistarklases jeb meditācijas notiek regulāri, izņemot vasaru, kad telpās nevienam negribas, jo atpūsties var dārzā vai pie jūras. Tagad sāk pieteikties kolektīvi – saliedēšanās pasākumam. Turklāt Guntars beidzis pirtnieku skolu, un piedāvājam arī šo relaksāciju.

Tad jau tev ir īsts pirtnieks ne tikai pēc uzvārda vien!

Jā, jā! Atšķirībā no manis Guntars ir uzņēmējs, bet tas nenozīmē, ka domā tikai par biznesu. Arī viņam svarīgas garīgās vērtības, un faktiski tas iet roku rokā.

Kuras puķes tev vismīļākās?

Nav īpaši mīļas šķirnes vai krāsas. Katrai puķei savs skaistums. Kad veidoju pušķi, domāju, kam tas paredzēts, kādiem svētkiem. Lauku puķes man ļoti patīk.

Esi lauku meitene.

Lielāko dzīves daļu esmu laukos. Pilsētas četrkantīgajā kastītē tagad grūti būtu mani iesprostot, lai gan bija laiks, kad tādā dzīvoklī nomocījos. Man vajag svaigu gaisu, dārzu. Ne jau burkānu dobes – to gan ne! Padure skaitās piepilsēta, līdz Kuldīgai var aiziet kājām, tomēr te ir īsti lauki. Ne tādi dziļi, kur nav ne elektrības, ne citas civilizācijas. Tādos nevarētu, jo savu komfortu vajag. Kad televīzijā Provincē rāda jaunu ģimeni, kas no Rīgas pārcēlusies uz dziļiem laukiem, no malas jau izskatās, ka viņiem tur diezgan jauki. Nē, tāda jaunības dulluma manī nav.

Ar ko nodarbojas dēli?

Pamazām pārņem tēva galdniecības biznesu. Guntars ar to ļoti lepojas, ka viņiem patīk, ka viņi turpina ģimenes uzņēmumu, ko tēvs izveidojis. Klāvs pabeidza būvinženierus, pastrādāja Rīgā un atgriezās. Mārcis mācījās celtniecības koledžā, tad iestājās arhitektos, bet arī viņu dzimtā puse atvilka šurp.

Ja ne floristika, kurā citā jomā tu strādātu?

Teātrī. Ne tieši uz skatuves, bet tajā vidē. Jaunībā spēlēju Kuldīgas Tautas teātrī, un no skatuves mākslām teātris joprojām vistuvākais. Vienīgi ar gadiem esmu kļuvusi izvēlīgāka – uz kuru katru izrādi vairs neskrienu tikai tāpēc, ka tā noteikti jāredz. Neesmu arī no tiem, kas izrādes laikā iet ārā, ja kaut kas nepatīk. Mēģinu atrast kaut ko saistošu scenogrāfijā, mūzikā, aktierspēlē. Izvēle kritiskāka kļuvusi tāpēc, ka žēl velti iztērētā laika. Skumji, ka vairs nav klasiskā teātra. Nevēlos iet uz teātri lauzīt smadzenes, mēģinot saprast, kas izrādē vispār domāts. Man gribas izdzīvot to, kas uz skatuves, un mājās braukt bagātinātai, nevis nomocītai un sadusmotai. Labāk būtu kādu grāmatu izlasījusi. Diemžēl tādu izrāžu nav daudz. Pieļauju, ka atkal darbojas vērtību maiņa. Nav svarīgi, vai tā komēdija vai drāma. Klasiskā Elizabete, Anglijas karaliene bija ļoti smaga izrāde, ja nemaldos, gandrīz piecas stundas. Bet laiks paskrēja kā mirklis, jo biju iekšā ar visām maņām.

Kādas tev tagad attiecības ar baznīcu, kristietību?

Atceros klasesbiedrenes Gitas vīra, dziesminieka Haralda Sīmaņa teikto, ka baznīca ir katra sirsniņā. Tas bija ļoti sen, bet tik viedi. Bija laiks, kad ar Guntaru aktīvi darbojāmies Katrīnas draudzē un joprojām tajā skaitāmies. Bet draudze ir arī atšķirīgu cilvēku kolektīvs. Ārēja aktivitāte mums ar laiku atmira. Sapratu, ka tā fiziskā telpa nav svarīga. Ja gribu parunāties ar ko augstākstāvošu, vienlīdz labi to varu izdarīt dabā un savās domās.