Svētdiena, 16. februāris
Vārda dienas: Jūlija,  Džuljeta

Brīvprātīgie atbalsta Ukrainu

Raksta autors: Kristīne Pabērza, Rainas Bogužas arhīva un autores foto

08:00 - 13.02.2023

1
„Man ļoti nepatīk, ka latvieši saka: „Cik tad mēs varam dot?” Bet pie mums nekrīt bumbas, te neslepkavo, te nepazūd cilvēki! Patieso kara upuru skaitu uzzināsim tikai pēc daudziem gadiem,” saka Ezeres pagasta biedrības Mūsu ligzda vadītāja Raina Boguža, kura organizē palīdzību Ukrainas civiliedzīvotājiem un armijai.

„Gribu dzīvot brīvā valstī. Vēlos, lai arī mana audžutēva valsts – Ukraina – būtu brīva. Katru reizi, kad no turienes atgriežos, daļa manis paliek tur pie svešiem cilvēkiem, kur vārdam demokrātija ir nozīme,” uzsver Saldus novada Ezeres pagasta biedrības Mūsu ligzda vadītāja RAINA BOGUŽA.

Viņa ir mamma pieciem bērniem, vecmāmiņa pieciem mazbērniem un darbojas kā brīvprātīgā. Iepriekš biedrība palīdzējusi Saldus novada maznodrošinātajiem, bet pēc Krievijas sāktā kara Ukrainā – arī ukraiņu bēgļiem. R.Boguža kļuvusi par koordinatori, organizējot cilvēku atvešanu uz Latviju, vēlāk sākusi rīkot braucienus uz Ukrainu, vedot humāno palīdzību, automašīnas un citu nepieciešamo gan civiliedzīvotājiem, gan karavīriem. Kurzemnieks ar biedrības vadītāju tiekas dažas dienas pēc viņas atgriešanās no turienes.

Jādara viss iespējamais

Faktiski Raina ukraiņiem sākusi palīdzēt jau 2014. gadā pēc tam, kad Krievija okupēja Krimu, taču kopš pagājušā gada 28. februāra tas tiek darīts intensīvi. „Pirmā kara diena (24. februāris) pagāja tikai raudot, sakārtojot emocijas un galvu. 25. datumā jau zināju, ka no raudāšanas nav jēgas. Bija jādara viss iespējamais. Visi pirmoreiz dzīvē nonācām tādā situācijā, kad karš mūs skar reāli.” R.Bogužai Ukrainā dzīvo radi, ukrainis bijis arī patēvs, kurš viņu izaudzinājis. Palīdzību valstij, kuru plosa karš, brīvprātīgā neuzskata par pienākumu: „Tas ir kas vairāk – tā ir apziņa, ka varu palīdzēt, tikai jāatrod veids, kā to darīt.”


Arī karadarbības zonā
Pēdējais ceļš uz Ukrainu bijis visilgākais un vistālākais, kas ievedis pat karadarbības zonā. No Ezeres aizbraukusi līdz Kauņas aplim, pārsēdusies citā automašīnā, ar ko pēc tam nokļuvusi Ļvivā. „Nakšņojām pie sadarbības partneriem Ļvivas bērnu pieskatīšanas centrā, kas darbojas privāti un pastāv jau 22 gadus. Tas ir kā dienas centrs bērniem, kuriem citos apstākļos vispār nebūtu nākotnes. Tur mīt gan bēgļu, gan narkomānu, dzērāju, pilsētas viszemāko sociālo slāņu cilvēku bērni. Tas pastāv bez valsts atbalsta, tikai no ziedojumiem. Arī mēs esam vieni no ziedotājiem. Centrs uzņem visus šoferus un konvojus, kas dodas kopā ar mani. Tur tiekam gan laipni uzņemti, gan paēdināti.”
Tālāk ceļš vedis uz Kijivu, lai divu mašīnu kravu nogādātu pie Andrija Sidelova starptautiskajam labdarības fondam Help Ukraine (Palīdzi Ukrainai), kura Baltijas filiāle atrodas Kuldīgā. Raina stāsta, ka Andrijs viņu pirms kāda laika uzrunājis, lūdzot palīdzību karavīriem. „Man svarīgi saņemt atskaites. Ja tās saņemu, redzu reālo situāciju un sūtījumu saņem karavīri, tad palīdzība nonākusi tur, kur tā vajadzīga.” Bieži vien nepieciešamas lietas no higiēnas precēm līdz pat specifiskiem medikamentiem, iekārtām un citām vajadzībām.

Ved ģeneratoru hospitālim
11. janvārī konvojā uz Ukrainu devušās astoņas mašīnas, devītā izbraukusi divas dienas agrāk. Latvijā atgriezušies 17. janvārī. „Lai cik rūpīgi visu sarēķinātu, vienmēr jābūt ļoti lielai elastībai – papildus jāierēķina aptuveni divas dienas turp un atpakaļ,” piebilst R.Boguža.
Kad kravu nodevuši Kijivā, tālāk devušies uz Dnipro, iebraucot tur vēlu naktī. „Mašīnas, kas izbrauca diennakti agrāk par mani, bija lielākās, smagākās. Vedām tonnāžas ziņā apjomīgu kravu, kā arī ļoti vērtīgu. Divas mašīnas ar treileriem. Uz viena atradās 3,5 tonnas smags strāvas ģenerators Zaporižjas kara hospitālim, uz otra – kvadricikls, ko Mārtiņš Lazdāns no Jēkabpils ziedoja Ukrainas armijai.”

Konvojā Raina parasti dodas kopā ar partneriem: biedrību Laime saimē un Vidusdaugavas NVO centru. Daudzus gadus viņa sadarbojas ar fondu Ziedot.lv. „Tur viss ir zvana attālumā, un kopīgiem spēkiem mašīnas tiek piepildītas ar visu, kas prasīts. Uz maniem pleciem ir ievērot visas likumu normas un sagatavot dokumentāciju. Ukraiņu kolēģi ir oficiāli partneri, jo tā vieglāk strādāt. Dokumentus vajag gan no mūsu, gan viņu puses. Līdzko ir sadarbības līgumi, vieglāk šķērsot robežu un darboties.” Divas konvoja mašīnas palikušas Ukrainā – tās aizvestas armijas vajadzībām un nav pirmās ukraiņiem nodotās.Vienu no tām kara vajadzībām iedevis Tviterkonvojs, ko vada Reinis Pozņaks, bet degvielu, šoferi un transportēšanu līdz Dnipro organizējusi Raina.

Balta lapa dod zaļo gaismu
Vietās, kur karadarbības nav, Ukrainā sadzīve rit tieši tāpat kā Latvijā. Tur viss esot kā civilizētā valstī ar labiem ceļiem, dokumentu pārbaudi un policistiem, kuri par pārkāpumiem soda. R.Boguža atzīst, ka konvojos gadījies saņemt sodu par ātruma pārsniegšanu, jo daudz ko nav zinājuši, bet no kļūdām mācījušies. „Sākotnēji nezinājām, ka balta lapa logā blakussēdētāja pusē augšējā stūrī nozīmē, ka tiek vesta humānā palīdzība armijai. Ja logā ir sarkans krusts, tiek vesta palīdzība civilajiem iedzīvotājiem. Tikai balta A4 lapa dod zaļo gaismu absolūti visur. Esmu to pārbaudījusi divas reizes, ukraiņu teiktajam uzticoties. Ne reizes netikām apstādināti vai pārbaudīti pie blokpostiem, kuru ir daudz: pie katras pilsētas gan iebraucot, gan izbraucot, uz ceļiem, pie apdzīvotām vietām un lieliem krustojumiem. Jo tuvāk karadarbības zonai, jo vairāk blokpostu. Braucam lielā ātrumā, pārkāpjam noteikumus, kaut Eiropas Savienībā mēs neatļautos to darīt. Ukrainā ļoti daudz mašīnu, ieraugot logā balto zīmi, dod ceļu un nobrauc malā. Respektējam armijas pārvietošanos un jebko, kas notiek uz ceļa, bet esam arī ļoti pateicīgi, ka respektē mūs.”


Partnerus pārbauda
Latvijas atbalsts Ukrainā tiekot ļoti novērtēts – to Raina izbaudījusi vairākkārt. No citiem dzirdēts arī daudz neglītu lietu, bet pašai nav gadījies, ka sūtītās kravas būtu aizgājušas pa kreisi – tirdzniecībā vai citur: „Visu esmu uzticējusi pareizajiem cilvēkiem, kuri ir pārbaudīti. Ja jūtu, ka man kas nepatīk, uz turieni vairs nevedu.”
Pašā sākumā bijis piedāvājums no vienas Dnipro organizācijas, ko uzgājuši caur Norvēģiju, taču R.Boguža jutusi, ka kaut kas nav labi. „Man nepatika ieraksti feisbukā un viņu sociālā dzīve. Tā nenotiek, ka man paprasa palīdzību un es akli skrienu. Ja kāds ko lūdz, es par viņu uzzinu visu iespējamo – cilvēks pat nenojauš, no kā un kādiem dienestiem. Par fondiem Ukrainā uzzinu no policijas un citām iekšlietu struktūrām. Tie ir pašu ukraiņu pārbaudīti fondi. Viņi dod zaļo gaismu, ja tas viss, ko stāstu un prasu, atbilst patiesībai. Ja kaut kas neatbilst, ar tiem netiek strādāts. Gan Andrijs Sidelovs, gan Bogdans Špaks
Dnipro tika pārbaudīti.”


Palīdz armijai
Sadarbība ar Ukrainas starptautisko atbalsta fondu Dnipro aizsākusies pavisam nejauši vienā konvojā uz Ļvivu. Braukuši ar lielu, piekrautu automašīnu. Dolhobuzovā pāri robežai palaisti vieglie auto un transporta busiņi, bet lielā mašīna ne. Robežpunkti sakārtoti pēc kravnesības, tāpēc diviem šoferiem ar vissmagāko autobusu bija jādodas uz Hrebennes un Rava-Ruskas robežpunktu, lai mēģinātu šķērsot robežu tur.
„Ar dokumentāciju un rokas somiņu iesēdos mašīnā, un devāmies citur. Pie robežas, kā jau tas bieži notiek, vīrieši ņem iniciatīvu savās rokās. Pateica, lai pasēžu mašīnā, un aizgāja kārtot lietas.
Uz robežas mēdz aprunāties brīvprātīgie no dažādām valstīm. Pie manis pienāca ukrainis: „Raina, es gribu ar tevi parunāt. Vai vari mums palīdzēt?”
Tā sākās stāsts par palīdzību Ukrainas armijas daļai ar nosaukumu Austrumi, kas atrodas tiešas karadarbības zonā Luhanskā, Dnipro, Sumos. Visai karadarbības zonai palīdz Ukrainas starptautiskais atbalsta fonds. Ar tā brīvprātīgo Bogdanu Špaku sazināmies katru dienu. Toreiz teicu – esmu brīvprātīgā, kas palīdz civiliedzīvotājiem, neko nesaprotu no armijas, nezinu par tās vajadzībām. Bogdans apsolīja palīdzēt, ja piekritīšu. Neko nesolīju, toreiz tikai noteicu: „Kā Dievs būs lēmis, tā būs.” Arī viņš ir brīvprātīgais. Varu tikai apbrīnot. Es strādāju 15 gadus, Bogdans tikai kara laiku. Viņš ir biznesmenis, kurš dzīvojis Polijā, dzimis un audzis Dnipro, kur dzīvo vecāki. Bogdans Polijā atstāja savu biznesu un jau nākamajā kara dienā atgriezās dzimtenē, lai būtu brīvprātīgais armijā.Šaut varam iemācīties visi, bet par
brīvprātīgajiem visi nevar būt.”


Pielāgo kara vajadzībām
Sadarbība sākusies, taču uzreiz netika sniegta palīdzība armijai – atbalstīti civiliedzīvotāji. Vienā dienā Bogdans piezvanījis, ka vajadzīgas 4×4 mašīnas – autobusi un ātrās palīdzības mašīnas, kas no ierakumu zonas vestu ārā ievainotos. Viena no pirmajām nopirkta Latvijā, otra – Igaunijā. R.Boguža stāsta, ka mašīnas ukraiņi pārtaisa divu dienu laikā. Tās iegūst pilnīgi citu izskatu, jo ir nomaskētas un ar bruņām. „Nesaprotu, kāpēc Tviterkonvojā latvieši kādam maksā 2500 eiro par viena auto pārkrāsošanu, iztērējot tik grūti ziedojumos savākto naudu. Ukrainā tas maksā nepilnus 500 eiro – tā ir milzīga atšķirība. Mums ar Bogdanu ir vienošanās, ka mašīnas nopērkam šeit. Man ir vieglāk savākt naudu un iedot to viņam, lai visu izdara tur. Ukraiņu strādāšanas ātrums ir apbrīnojams.
Mēs, ziemeļnieki, lēni domājam un darām – esam izlaisti. Te nav kara, un liela daļa no mums ir atslābusi. Ukrainā daudzi iet ikdienas gaitās un paļaujas uz Dievu, jo nav cita, uz ko paļauties. Viņiem atliek vien paļauties, ka tie fanātiķi, kuri karo, frontes līniju noturēs.” Cilvēki tur dzīvo neziņā, jo nav iespējams paredzēt, kurā brīdī elektrība būs un kurā ne. Bet viņi pieraduši un ķer mirkli, jo te tā parādās, te atkal pazūd.


Raķete izposta 236 dzīvokļus
Raina stāsta, ka Dnipro bijusi tajā dienā, kad uzspridzināta daudzdzīvokļu māja. „No rīta devāmies uzšautuvi. Pēc tam lielo ģeneratoru vedām karaspēka hospitālim uz Zaporižju. Dnipro nav pārāk tālu – apmēram 90 kilometru. Krava bija smaga. Izkraut busu nedrīkstēja, jo ar tukšu tik smagu treileri nav iespējams pavilkt. Ar pilnu kravu mašīnā devāmies uz Zaporižju un atpakaļ braucām ar tukšu treileri. Brīdī, kad devāmies ārā no Dnipro, notika sprādziens. Krievu raidīta raķete izpostīja 236 dzīvokļus.

Ukrainas starptautisko atbalsta fondu dibinājuši četri cilvēki, viens ir Bogdans Špaks. Arī fonda direktors dzīvoja šajā ēkas daļā. Tīras sagadīšanās pēc viņš ar sievu un meitu izbraucis uz noliktavu, kurā atstājām kravu. Vecā jaungada dienā, kas ir pareizticīgajiem svētku diena, šai ģimenei paveicās nebūt mājās. Vakarā, kad apskatījām Zaporižju, kara hospitālī tikāmies ar ievainotajiem karavīriem. Mums bija ļauts iziet cauri telpām. Normāls kara hospitālis. Ēdām tumsā, jo tajā brīdī nebija elektrības, bet ēdiens sataupīts silts. Tas nav silts mūsu izpratnē – kad esi tur, var domās just, ka tas ir silts, jo faktiski remdens.” Raina norāda, ka laiks tur neeksistē: tas peld, un cilvēks tajā peld, darot visu, ko var. Svarīgs tikai galapunkts, kurā jānokļūst, bet precīzu laiku nav iespējams pateikt, jo nevar zināt, kas notiks pa ceļam. Virsnieka pavadībā devušies tālāk iekšā Zaporižjā, kur redzami pilsētas postījumi un sabombardētās mājas. „Zaporižjas atomelektrostacija vēl joprojām ir krievu varā. Tuvākā vieta, kur bijām, ir 22 kilometri no nulles
pozīcijām – vietas, kur stāv karaspēks pret karaspēku. Tas ir šāviena attālumā. Viss ir cilvēka galvā, kā viņš to uztver. Vari būt histērisks, bet tas neglābs. Var uzvilkt bruņuvesti, kā daži to darīja, bet tā vajadzīga frontes līnijā. Es no tās kategoriski atteicos. Man mājās ir bruņuveste – ļoti smaga, tajā nevar elpot. Tajā ir plāksne ar divām bedrītēm – tajā trāpot, lode sabirst putekļos. Trieciens saņemts, bet cilvēks paliek dzīvs. Ne man, ne Bogdanam bruņuvestes nebija, citiem bija. Viņš tā arī pateica: „Savu lodi tu nedzirdēsi un nejutīsi.” Ja uz mums šaus, tā ir 100% garantija, ka nošaus. Cilvēks vienkārši šo domu pieņem. Es vienmēr atsmeju: ja tā ir lode, lai ir, – galvenais, lai negriež pa centimetram ar skalpeli, jo tas būs sāpīgāk.”

Austrumu armijas medaļa
Par drosmi un īpašiem nopelniem Ukrainas karavīru atbalstīšanā Raina nesen apbalvota ar Austrumu armijas komandsastāva medaļu, ko saņēmusi no 128. bataljona zemessargiem, kas armijai piesaistīti un karo kopā. „Cilvēks viens pats nevar medaļu nopelnīt. Katrs konvojs ir atšķirīgs, jo sastāvs mainās. Šī medaļa ir daudzu cilvēku nopelns. Tas nekas, ka tos organizēju es. Ja nebūtu atbalsta, to nevarētu izdarīt.” Viņa jau sen dzīvojot ar pārliecību, ka nekas nenotiek nejauši un cilvēki satiekas tāpēc, ka tā jābūt. „Katrs satiktais kaut ko dod: viens iemāca, otrs lauž, trešais noliek pie vietas, bet ceturtajam pats kaut ko iemāci. Visur notiek sintēze. Esam nepieciešami cits citam kā gaiss un ūdens.”

R.Boguža lūdz sabiedrību neatslābt, atteikties no kādas kafijas tases kafejnīcā un atbalstīt noziedojot. „Arī ukraiņi mums pārskaita naudu, lai mēs varētu visu nopirkt. Svarīgākais ir sniegt to atbalstu, ko viņiem vajag, nevis to, ko mēs, dzīvojot miera apstākļos, domājam kā labu esam. Meklēju, ko man prasa. Tie, ar kuriem strādāju, kuri atrodas tur un karo, zina, kas vajadzīgs.”

Atbildēt