Atrast savu ceļu un cilvēkus

Kādreizējais kuldīdznieks MADARS POLIS-ĀBOLIŅŠ kopš 2018. gada veido dokumentālās filmas, ir motobraucienu Race of the Chopper organizators un sācis filmēt arī mūzikas videoklipus. Pirms septiņiem gadiem radījis savu apģērba līniju Rokenrols, mazā. Strādā pie dokumentālās filmas Vīrs bez robežām.

Darbs televīzijā un pirmā filma

Madars dzimis Kuldīgā, dzīvojis Priedainē, pamatskolu beidzis Kuldīgas 2. vidusskolā un iestājies Rīgas Uzņēmējdarbības tehniskajā vidusskolā: „Sāku mācīties programmēšanu, bet pēc diviem gadiem sapratu, ka datori nav mana lieta – nepatika cauru dienu pie ekrāna sēdēt, tāpēc aizgāju atpakaļ uz vidusskolu un pabeidzu Viļa Plūdoņa Kuldīgas ģimnāziju. Klasesbiedrs gāja uz Latvijas Kultūras koledžu. Paskatījos, ka tur matemātiku nevajag – tā man īsti nepadevās –, un arī devos studēt mediju producēšanu. Aizņēmos kameras un pamazām sāku filmēt. Agrāk braucu ar BMX – tā bija ierasta vide, kurā justies ērti. Braucu uz Kuldīgu, filmēju draugus, kas ar to nodarbojās. Koledžu gan pametu, jo praktiski darboties nevarējām tikpat kā nemaz. Sāku strādāt, darīju citas lietas, taču video filmēšana vienmēr bija fonā – mazus klipus par BMX un skeitbordu taisīju. Pēc tam mēģināju uztaisīt savu biznesu ar apģērbu, bet kā jau pirmais tas izgāzās. Padzīvoju Kuldīgā pie vecākiem, bet aizbraucu atpakaļ uz Rīgu un strādāju celtniecībā, pēc tam tiku televīzijā TV24. Stājos darbā kā videooperators, bet tiku videomontāžā.

Sapratu, ka esmu pareizajā vietā: tā ir mana vide, mani cilvēki. Līdz tam nebija nojausmas, ka varētu un gribētu kaut ko darīt ar dokumentālo kino. Man nebija ne piemērota datora, ne citas tehnikas. Visu pirku pamazām. Režisoram Sandijam Semjonovam sāku veidot raidījumu Ceļotājam pa pēdām.

Vienu dienu viņš jautāja, vai nevēlos samontēt dokumentālo filmu Dāvids un Goliāts par diviem Kuldīgas brāļiem – Kristu un Kristapu Kaņukiem. Filma tika iesniegta Lielajam Kristapam. Brāļus pazīstu jau sen, bet montēt bija grūti, jo videomateriālā bija arī tādi skati, kuros Kristapam ratiņkrēslā nav viegli. Taču tas man iemācīja vienu labu lietu: filmas varoņus nevajag žēlot. Filmā jārāda tā, kā tas ir, bez kādas samākslotības. Šī bija pirmā, kam esmu montāžas režisors, un arī pirmā, kas tapa mērkaķa ātrumā – divu trīs mēnešu laikā, pēdējā brīdī… Sandijs brauca pie manis, un mēs pa naktīm līdz četriem rītā montējām. Atnācu mājās no darba septiņos, pāris stundu pagulēju un pa nakti ķēros pie montēšanas, tad vēl stundiņu līdz rītam pagulēju un gāju uz darbu. Sapratu, ka man tas patīk. Sāku meklēt interesantus cilvēkus, par kuriem veidot filmas, vienlaikus strādājot TV24. Dokumentālā kino process gan ir lēns, bet tas man tieši patīk: varu iepazīt daudz jaunu cilvēku, līdz filmēšanai jākļūst par draugiem, lai otrs būtu atvērts, uzticētos laist mani savās mājās. Divus gadus savu ceļu dokumentālajā kino esmu sācis iet nopietnāk. Materiālu esmu iekrājis – atliek samontēt un nopublicēt.”

Ja meklē, eksotika ir tepat

Pirms mēneša Madars vietnē YouTube publicēja dokumentālo filmu A4 Format par alternatīvās mūzikas kultūru – par kādu klubu Rīgā, Ādmiņu ielā 4, tā vēsturi, cilvēkiem, kas to apmeklē: „Tas bija pirmais mēģinājums izveidot pašam no nulles.” Instagramā un jūtūbē Madars vairāk pazīstams kā cilvēks, kurš filmē motociklu izbraukumus skaistās un arī visai ekstrēmās vietās Latvijā. „Draugs reiz pateica, ka Imantā ir tāda garāža Spaceship, kur taisa čopera* stila motociklus. Tas bija ap 2018. gadu. Tur iepazinos ar tiem, kurus šī lieta interesē. Viens bija Lauris Deinats, kurš mudināja, lai taisām videofilmu Race of the Chopper (Čoperu sacīkstes) par motobraucējiem. Lauris parādīja klipus, kādus taisa kaimiņu valstīs. Nodomāju, ka es taču tā nemācēšu: videolietās biju amatieris. Taču nu šie klipi mums močkultūras vidē izauguši – esam ar saviem braucieniem kļuvuši pazīstami. Jau sešus gadus braucam pa dažādiem maršrutiem, mēģinām atrast ceļus, kuros vēl neesam bijuši: nost no šosejām, pa ainaviskām vietām. Uz Ērgļiem Madonas novadā ir skaisti. Patīk grants ceļi – tie ir kā mežonīgie rietumi Latvijā, vienmēr var ieraudzīt ko jaunu. Ļoti skaisti man, kurzemniekam, šķiet Latgalē – kā cita pasaule.

Septembrī organizēju trīs dienu braucienu kopā ar Dāvidu Ševčenko. Pagājušogad viņš palīdzēja filmēt un veda mani uz sava moča. Kulminācija ir kalnā braukšana: ar paštaisītajiem, pa detaļām salipinātajiem motocikliem Harley-Davidson laižam augšā. Pirmā pieturvieta šogad – Gūdu klintis pie Gaujas, kur paliekam pirmo nakti, tad braucam pāri Gaujai ar Līgatnes pārceltuvi, tad uz augšu pa Līgatni caur Brenguļiem, Cēsīm, Vecpiebalgu līdz Briežkalnam. Pirms tam ar Dāvidu maršrutu izbraucam, kartē pameklējam močiem piekļūstamas vietas tālāk no civilizācijas. Ja vajag maksāt vai atļauja jāsaskaņo ar īpašniekiem, to izdaru. Šie braucieni ir bez budžeta. Dārgākā parasti ir kalna īre: visi cepurītē sametam naudu un paši sevi sponsorējam. Parasti ap 300 eiro. Uz vietas izdomājam atrakcijas, stafetes, lai nebūtu tupi jāgaida svētdiena, kad braucam kalnā.”

Svarīga ir mūzika

Augustā festivālā Wheels and Tattoos bija pirmizrāde filmai par pērno braucienu. Tad izvēlēts pamests slēpošanas kalns Mežezers Aizkraukles novadā. Šogad visi braukuši uz Briežkalnu Ērgļos: „Gribētu braucienu izplest tālāk, lai par mums uzzina citās Eiropas valstīs, pilsētās. Trešā gada filmiņai bija vairāk nekā 20 tūkstoši skatījumu, komentāros daudzi rakstīja: nezināja, ka Latvijā kas tāds notiek. Citi no ārvalstīm pajautāja: „Kas ir Latvija?” Daudziem izšāvām korķus, ka tādā mazā valstī taisām tādus brīnumus.”

Filmiņām Madars subtitrus veido angļu valodā: „Mēģinu, bet tas ir ļoti liels darbs. Filma top veselu gadu. Laikietilpīgākais ir piemeklēt mūziku, lai skatītājam iedotu tās emocijas, kuras braucienos jūtam paši. Jebkurai filmai pareizi piemeklēta mūzika dod lielu daļu no uzvaras. Braucot neko citu bez motora neklausāmies – kaifojam no vēja, ainavām, atmosfēras.”

Latvijā tādu cilvēku, kuri savu braucamo taisītu paši, esot ļoti maz: „Gribētāju ir daudz, taču mums ir strikts kodekss – ļaujam braukt tikai ar Harley-Davidson modeļiem. Un, ja tāds ir, obligāti jāpiedalās kalna braucienā un citās aktivitātēs. Mēs sevi dēvējam par motohipijiem. Šogad esam 16 no 30 līdz 50 gadiem. Piedalās arī braucēji no Lietuvas un Igaunijas, citreiz pievienojas daži Anglijas latvieši. Baltijas valstīs esam vienīgie, kas rīko tik ekstremālus braucienus pa mežiem, kalniem, bezceļiem ar dragreisu** uz tiltiem.”

Gandrīz vai smaga avārija

Lai gan Madars, kā pats saka, močkultūrā iekšā ir dziļi, pašam sava moča vēl neesot: „Tiesības jau kārtoju. Viss ir procesā, taču, ja es braukšu, kurš tad filmēs? (Smejas.) Protams, gribas arī pašam. Latvijas mototirgus ir ļoti dārgs – šeit moci pirkt neceļas roka. Lētāk ir Amerikā, taču ar visu sūtīšanu summa iznāk liela. Vienmēr var kaut ko atpirkt no čomiem.”

Kur viņi pirkuši savus hārlijus? „Katram savs stāsts: kāds uzbūvē garāžā no tā, kas apkārt, cits pasūta no Amerikas, citam mocis bijis desmit gadus, bet detaļās.”

Vaicāts par filmēšanu, Madars stāsta: „Pirmajā gadā bija vieglā automašīna – filmēju, izkāries no loga. Sapratām, ka tas ir pārāk bīstami, tāpēc otrajā gadā bija busiņš Chevy G30 Sportvan, kam izņēmām durvis. Ir bijis, ka, ķerot kadru, gandrīz iebraucam grāvī. Vienu gadu bija džips Ford F150 Pickup, tad braucēju bija visvairāk – kādi 20. Gribēju paspēt nofilmēt visu karavānu brīdī, kad šoferis ar džipu iebrauc tai pa vidu. Bet bija līkums, un pretī nāca mašīna. Mums nebija, kur palikt: no abām pusēm bijām moču ielenkti, ar pretī braucošo purns pret purnu… Strauji sabremzējām. Tas ir trakākais, kas piedzīvots. Kopš tās reizes ar mašīnām vairs līdzi nebraucam.

Nākamajā gadā sēdēju tricikla aizmugurē, pagājušogad – vienkārši mocim piestiprinātā aizmugurē. Šogad uz braucēju ķiverēm bija GoPro kameras un braucām līdzi visiem no aizmugures. GoPro Latvia man ir sadarbības partneris. Vienu divas reizes gadā, kad man vajag, viņi iedod.”

Ar tradīcijām

Vai noticis arī kāds negadījums? „Pirmajā gadā viens braucējs nokrita – uzmeta kūleni, un no tās reizes viņu vairs redzējuši neesam (smejas). Mocim kritiens maksāja pāris švīku, un pašam ar veselību viss kārtībā. Tiem, kas kalnā brauc pirmo reizi, tās ir ugunskristības, un viņiem gandrīz vienmēr mocis nokrīt uz sāna. Bet smagāki negadījumi nav bijuši – esam diezgan prātīgi un atļauto ātrumu nepārsniedzam. Trikus filmām nevienam rādīt neprasu.” (Smejas.)

Pēc brauciena katrs saņem balvu – kausu: „Šogad pirmie atbalstītāji Dude Bikes iedeva dāvanu karti un savu krūzīti. Vakarā pie ugunskura koncertu spēlēja mūziķis Father Andy. Noslēgumā vienmēr rīkojam ballīti. Pērn tā notika klubā Zobens un lemess, kur uzstājās grupas. Pati pirmā ballīte un videopirmizrāde bija klubā Local House, jo tā bija vienīgā vieta, kur zināju, ka var brīvi piebraukt vairāki moči.

Otrajā gadā organizēt neļāva kovids, trešajā gadā īrējām kinoteātri K.Suns – man vienmēr gribējies savu filmu redzēt uz ekrāna, un, ja reiz neviens cits tevi tur likt negrib, tas jāizdara pašam. (Smejas.) Šogad tas bija festivālā Wheels and Tattoos Sporta kvartālā. Organizatori mani pazīst caur Rīgas tinti – eju tur tetovēties un esmu domājis dokumentālo filmu taisīt arī par viņiem. Ja izej no mājas nedaudz biežāk nekā vidējais latvietis, saproti, ka Rīga ir ļoti maza. Sevišķi subkultūrās alternatīvu cilvēku nav daudz – viens otru pazīstam un atbalstām.”

„Jē, rokenrols, mazā!”

Vēl viena Madara aizraušanās ir apģērbu dizains: „Varbūt neesmu gribējis būt par dizaineri, drīzāk ar apģērbu izveidot līdzīgi domājošu kopienu. Nosaukums Rokenrols, mazā tapa pasen. Ar čomu mežā kurinājām ugunskuru, cepām desas, un tas atnāca. Vienmēr, kad izdarām ko foršu, ar joku pasakām: „Jē, rokenrols, mazā!” Likās dizainam trāpīgs sauklis. Tolaik nebija nekādas saistības ar motociklu kultūru. Izveidoju dizainu džemperiem un T-krekliem, pārdevu mājaslapā Etsy, tagad tikai instagramā. Ambīcijas jau ir visādas, bet nav vienkārši ko jaunu sākt no nulles. Un vajag lielas finanses.”

Estētiski netīrā stilā

Ar dokumentālajām filmām un klipiem Madars nepelna – to viņš dara kopienas un idejas vārdā: „Braucienos neviens nepiedalās un nefilmējas par naudu. Liela daļa festivālu jau arī tiek rīkota idejas vārdā – vienīgā cerība ir iziet pa nullēm ar labi padarīta darba sajūtu.” Šogad Madars radījis videoklipu latviešu mūziķa Father Andy dziesmai Devil’s Catch: „Iepazinos bārā Munch BBQ Rīgā. Viņš teica, ka gribētu savai dziesmai videoklipu, bet budžeta nav. Aizgāju uz viņa koncertu, un, kad noklausījos dziesmu, man patika. Teicu: „Labi, idejas vārdā uztaisām!” Viņš gribēja stāstu, kurā viņš ir tas ļaunais velns, kas gultā ievilina sievieti. Filmējām vienā studijā krastmalā, divās stundās visu safilmējām. Telpu piepūtām ar dūmiem, lai tiem cauri skaisti krīt saules stari. Viņš ar rezultātu bija ļoti apmierināts, un nākamo klipu taisām vesterna tematikā. Vārdi ir diezgan depresīvi, tāpēc būs atbilstošs videostāsts.

Ar kādu tehniku Madars filmē? „Tas atkarīgs no projekta. Dokumentālā filma A4 Format ir uzņemta ar mazo hibrīdkameru Sony Alfa 6300 ar 50 milimetru anamorfo lēcu, kas fragmu padara nevis apaļu, bet vairāk ovālu. Kamerā bilde ir 1,33 reizes saspiesta, pēcapstrādē to izstiepju, un tādēļ rodas melnās malas, kas parasti filmām ir augšā un apakšā. Un, ja pretī spīdina lukturi, tas vēl dod horizontālas gaismas efektu. Visu esmu apguvis pašmācībā veco laiku jūtūbē. Tagad informācijas ir tik ļoti daudz, ka, sākot filmēt vai montēt, vari pazaudēt savu stilu.”

Kāds tad ir Madara stils? „Estētiski netīrs. Tāda sterila, perfekta bilde man nepatīk. Man tā šķiet nedzīva. Man patīk, ka kadrā ir mazliet par daudz grauda vai saule iespīd ne tā, vai kadrs izskatās drusku nepareizs. Pirms filmēšanas skatos uz gaismu, leņķi, kadrējumu. Vienam mūzikas videoklipam speciāli uztaisīju ķiveri – uzliek galvā, un var piestiprināt kameru.” Pašam patīkot, kāds iznācis videoatskats uz festivāla Positivus Lielvārdes skatuvi.

Meklē trakos un dzīves pilnos

Madaram iznāk būt arī intervētājam. Filmai A4 Format intervējis Ādmiņu ielas kluba apmeklētājus: „Lai uzfilmētu sarunu, mēģinu sagatavoties vai ņemu līdzi kādu ar pavisam citu skatījumu, lai saruna izdodas dzīvāka. Pirms tam ar intervējamo satiekamies un pārrunājam, ko viņš gribētu pastāstīt. Ir bijis arī tā: aizbraucam taisīt dokumentālo filmu un ar galveno varoni, lai viņš varētu atslābināties un mēs sadraudzēties, kopā izdzeram divas kastes alus. Sākumā jau visi stīvi. Stundiņu pirms filmēšanas ļauju visiem sapazīties, atvērties. Vēroju atmosfēru un gaidu īsto brīdi. Esmu guvis atziņu: lai tevi uztvertu nopietni, jābūt pārliecinātam par to, ko dari. Ja kaut kas noiet greizi, jāizliekas, ka viss notiek pēc plāna, lai filmu tas nekādi neietekmētu. Filmēšanas laikā kaut kas greizi aiziet vienmēr.”

Filmu par Ādmiņu ielas klubu Madars taisījis tādēļ, ka dzirdējis baumas – to aizvērs: „Latvijā vairs nav tādas alternatīvas vietas, kur tas notiek ilgus gadus. Gribēju, lai kaut kas paliek mantojumā.” Vaicāts, vai tāda vieta, ko vēlētos iemūžināt, ir arī Kuldīgā, viņš atbild: „Uz Kuldīgu braucu reti. Nesen biju un, staigājot pa Liepājas ielu, pamanīju, ka kebabnīcā Voyage Voyage laukā uz ekrāna rādīja filmu Kriminālās ekselences fonds. Tad dzima ideja atrast interesantu kuldīdznieku, par kuru varētu dokumentālo filmu uztaisīt. Laba doma būtu par Zabadaku.”

Pašlaik Madars strādā pie dokumentālās filmas Vīrs bez robežām: „Manai draudzenei Madonā kaimiņos dzīvo viens vīrs – Rihards Buls, kurš jaunībā taisījis lidmašīnas un ar tām lidojis. Pāris reižu viņš ar tām kritis. Pēc tam nopircis busiņu, saremontējis un ar to apceļojis 38 valstis. Tagad, pensijas gados, esot 1. grupas invalīds, viņš grib pirkt jahtu un doties uz Amazoni. Intervijās esmu savācis astoņas stundas, ir čupa ar kasetēm no viņa ceļojumiem – kopā 40 stundu materiāls. Šo filmu taisu jau divus gadus. ”

* Motocikls ar augstu stūri
** Divu braucamo ātruma sacīkstes