Kuldīgā demokrātiju izrunā, izspēlē un izgaršo

„Demokrātija nav bez diskusijām. Tajās vietās, kur diskusiju nav, ir ļoti lieli jautājumi par demokrātiju,” saka 5. Kuldīgas Demokrātijas festivāla apmeklētāja Ieva Sāmīte-Cērpa no Ventspils. Festivāls šogad notika Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikuma pagalmā. Tie ir pašu radīti svētki, kur piedzīvot, izspēlēt, izrunāt, izdejot un pat pagaršot demokrātiju. Organizators Ģirts Jankovskis atklāšanā minēja, ka festivāls katru gadu atradies citā vietā ar citu motīvu – tas jau noticis bijušajā pienotavā, kapos, uz ielas un citur. Šogad tēma bija mājas ballīte. Festivālu katru gadu veido pati kopiena, un jebkurš varēja iesaistīties ar idejām.

Mācās klausīties un diskutēt

Festivāls katru gadu iesākas ar Demokrātijas kafejnīcu, kurā piedalās apmeklētāji un slepenie viesi. Apmeklētāji reģistrējoties uzzināja, pie kura galdiņa jādodas. Uz lapiņas bija jāuzraksta, par kādu tēmu paši kafejnīcā vēlētos parunāt. Tad katram galdiņam tika izlozēts kāds no slepenajiem viesiem, kurš vadīja sarunu vispirms par paša piedāvātu tēmu, pēc tam par kādu no tām, ko uz lapiņām uzrakstījuši kafejnīcas apmeklētāji. Daļa sarunājās arī angļu valodā.

Ventspilniece I.Sāmīte-Cērpa ar meitu Rasu Cērpu festivālu apmeklēja pirmo reizi. Meita par to uzzināja no mammas, kas vada nevalstisku organizāciju – atbalsta centru ģimenēm un bērniem ar īpašām vajadzībām Cimdiņš. Mamma stāsta: „Ar meitu runāju, ka Ventspilī šādu festivālu varētu noorganizēt, bet pie galdiņiem būtu klusums. Šeit cilvēki, lai gan tikai 60 km attālumā, runā.” R.Cērpa Demokrātijas kafejnīcā piedalījās sarunā pie galdiņa, kur komunikācija notika angļu valodā, un to vadīja Gētes institūta Rīgā direktore Ulrike Virce. „Runājām par kultūru un mākslu – kur tā sākas un beidzas. Esmu vēstures studente, un mana perspektīva ir citādāka nekā pārējiem. Bija interesanti. Labi, ka Kuldīgā šāds festivāls notiek – tas veicina demokrātiju.” Savukārt I.Sāmīte-Cērpa pie Laikmetīgās mākslas centra vadītājas Solvitas Kreses sapratusi, cik ļoti sociālā darba joma var būt saistīta ar mākslu un kultūru.

Pie viena no galdiņiem slepenā viese bija ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna. Viņa pēta ēšanas tradīcijas un to, kāpēc sabiedrība izvēlas to, ko ēd. Viņas sarunas tēma Demokrātijas kafejnīcā bija par bailēm no ēdiena. Pie galdiņa sēdošajiem tika uzdots jautājums, vai viņiem ir bailes no ēdiena. Izskanēja dažādas atbildes, piemēram, bailes no sēnēm, liekā svara, pārēšanās un konkrētām produktu sastāvdaļām. Saruna pie slepenā viesa, biedrības Latvijas Digitālais akselerators valdes locekļa un Liepājas pašvaldības priekšsēža vietnieka Salvja Rogas galda raisījās no kāda apmeklētāja uz lapiņas uzrakstīta jautājuma – precēties vai neprecēties? Diskusija drīz vien paplašinājās, pieskaroties plašākai tēmai – darīt vai nedarīt, uzņemties vai neuzņemties? Katrs dalībnieks dalījās savā pieredzē un pārdomās par to, kāpēc ir uzdrīkstējušies un izvēlējušies tieši savu dzīves ceļu.

Notika arī Eiropas ideju simpozijs – naksnīgas sarunas par demokrātiju un drošību. Antīkajā Grieķijā pēc svētku mielastiem mēdza notikt simpoziji, kuros neformālā gaisotnē tika dzemdinātas visdažādākās idejas, sākot tēmu Demokrātija kā vairogs, pastāstīja filozofs Ģirts Jankovskis.

Demokrātijas kafejnīcas slepenie viesi: Latvijas Lauku foruma vadītāja Anita Seļicka, ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna, Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktore Dagnija Baltiņa, Latvijas Televīzijas žurnālists Guntis Bojārs, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece Ieva Garda-Rozenberga, platformas ManaBalss vadītājs Imants Breidaks, arhitekte un publiciste Indra Ķempe, scenārists, dramaturgs, režisors, pasniedzējs Latvijas Kultūras akadēmijā Ivo Briedis, Kuldīgas novada pašvaldības kultūras nodaļas vadītāja Krista Vīndedze, māksliniece Kristīne Mifsud, Rīgas Apkaimju alianses valdes loceklis Māris Jansons, žurnāliste un mediju eksperte Rita Ruduša, biedrības Latvijas Digitālais akselerators valdes loceklis un Liepājas pašvaldības priekšsēža vietnieks Salvis Roga, Laikmetīgās mākslas centra vadītāja Solvita Krese, Latvijas Vēstures institūta direktors Uldis Neiburgs un Gētes institūta Rīgā direktore Ulrike Virce.

Spriež par sabiedrības rūpēm

Sestdiena tika atklāta ar Vēlo rīta kafiju Viesistabā, diskutējot par vairākām sabiedrībā aktuālām tēmām jeb rūpēm. Pie sešiem galdiem sēdās 14 dažādu organizāciju pārstāvji kopā ar festivāla apmeklētājiem, lai tīklotos un katrs paustu savu viedokli.

Tēmas bija par jauniešu iesaisti, līdzdalību, jaunāko klašu skolēnu drošu un saturīgu brīvā laika pavadīšanu, vietējo iedzīvotāju labklājību, par krīzē nonākušajiem, senioru izglītošanu un pilnvērtīgu dzīvi kopienā, solidaritāti, cilvēku ar ierobežotām iespējām iekļaušanu kolektīvā, vidi un ilgtspēju, brīvprātīgo darbu, labu pārvaldību. Ik pēc 20 minūtēm apmeklētāji galdiņus un arī tēmas mainīja.

Sanākušie atzina – lai arī jaunieši mūsdienās tiek aicināti pie viena galda ar lēmumu pieņēmējiem, viņu viedokli bieži vien neņem vērā kā vienlīdz nozīmīgu. Savukārt pie galda par tēmu Vide un ilgtspēja organizācijas Radi vidi pats valdes loceklis Aleksandrs Vabelis norādīja: „Mūsu attieksme pret vidi ir kā indikators sabiedrības kopējam stāvoklim. Skaidri redzam, ka dabas klātbūtne, mūsu kontakts ar dabu ir ļoti nozīmīgs mentālajai veselībai. Sabiedrība tiek veidota, un brīdī, kad tā ciena vidi, arī paši mentāli jūtamies labāk.” Diskusijas noslēdzot, visi dalībnieki sastājās aplī, un katrs kādam teica paldies par sarunu, kas atstājusi pozitīvu iespaidu vai radījusi dziļāku interesi par konkrēto tēmu.

Audzināt bez vardarbības

„Zinu, ka nedrīkst kliegt, no dusmām ir jāizvairās, bet reizēm uzsprāgstu,” tā festivāla sarunā Ko vajag vecākam, lai varētu audzināt bez vardarbības sacīja kāda dalībniece, divu bērnu māmiņa.

Ikdienā visai bieži dzirdam, ka vajag audzināt ar cieņu un bērns ir jāatbalsta. Taču reti kāds painteresējas, kas nepieciešams vecākiem, lai tas būtu iespējams. Šobrīd tiek īstenots Labklājības ministrijas ESF+ projekts Atbalsta instrumenti vardarbības ģimenē mazināšanai, un tā vecākā eksperte Madara Mazjāne saka: „Projektā viena no centrālajām tēmām šogad ir nevardarbīga audzināšana, runājot gan no vecāku, gan speciālistu skatpunkta. Saruna Ko vajag vecākam, lai varētu audzināt bez vardarbības ir viens no kampaņas elementiem. Dažādās vidēs esam veidojuši un to arī turpināsim, ka pie viena galda kopā apsēžamies gan kā vecāki, gan kā speciālisti un aprunājamies par to, kā mums iet, kā jūtamies, kas ir tie izaicinājumi, ar kuriem ikdienā sastopamies, kādu resursu pietrūkst.” Projekts aizsācies pērn pavasarī, tā mērķis ir novērst un mazināt vardarbību pret bērniem un vardarbību ģimenē, tostarp arī pret partneri un senioru.

Dalībnieces pēc sarunas atzina, ka tā rosina pārdomāt rīcības un ka svarīgi dalīties pieredzē. M.Mazjāne: „Scenāriji un rīcības ir dažādas. Protams, projektā ir lielie aktivitāšu bloki, kas ir pakalpojumi, pētniecība, lielas kampaņas, bet mums svarīgi šķiet arī tas, ka veidojam vidi, kur cilvēki var satikties, tā iegūt ne tikai citu perspektīvu, bet arī veicināt empātijas izjūtu un sajūtu, ka neesam vieni ar savām grūtībām.”

Ēst vegāniski un bez glutēna

„Nav paredzams, kādi cilvēki, ar kādiem uztura ierobežojumiem un vēlmēm pie tevis atnāks. Visbiežāk tas pieprasījums nav tik liels, lai tas atmaksātos. Ēdienkarti uz Intara Busuļa koncertu uzbūvējām, piesaistot deviņus pavārus, bet reāli strādāja tikai trīs. Neticu, ka tad, ja ēdienkartē būtu bijuši arī veģetārie ēdieni, nopelnītu vairāk,” tā festivāla Iekļaujošajā virtuvē atzina restorāna Kopa šefpavārs Žanis Raivo Behmanis.

Tajā tika gan degustēti divi vegāniski, bezglutēna ēdieni, gan runāts par pilnvērtīgu dzīvi ar uztura ierobežojumiem, spriežot, vai tā pašlaik ir mode – būt vegānam vai neēst cukura un glutēna saturošus produktus. Un vai tas tiešām ir veselīgi? Sarunā piedalījās uztura speciāliste Katrīna Spuleniece-Aišpure un šīs aktivitātes iniciatore Aija Puzarele. Bet Ž.R.Behmanis stāstīja, ka tad, ja, piemēram, Rīgā cilvēks restorānā paprasa ko veģetāru, tur viss notiek bez liekiem jautājumiem, ātri un vienkārši. Bet šeit, provincē, esot nedaudz sarežģītāk – ja būs kāda lieta, ko klients, ēdienkartē redzot, nepanes, visticamāk, viņš vienkārši izies ārā. Viņš sācis domāt, ka jāuztaisa ēdienkarte, kur piedevas ir atsevišķi, lai gan pusgada laikā nav saticis nevienu veģetārieti. „Bet pavāriem tā ir arī interesanta un izaicinoša lieta – izveidot kaut ko tādu, kas garšo pašiem un ar ko var lepoties.”

Iejusties pilsoniski aktīva jaunieša kurpēs

Stendā pie Latvijas Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) jauniešu delegātiem varēja uzspēlēt Līdzdalības labirintu – tajā bija jāatrod risinājums dažādām situācijām.

Stāsta viena no aktivitātes vadītājām, Latvijas ANO jauniešu delegātu programmas pārstāve Kristīne Grīnberga: „Piemēram, tavai organizācijai ir sarunātas telpas vienam pasākumam, bet pēdējā brīdī telpās nāk iekšā cita organizācija, kas maksā, bet jūs kā jaunieši par tām nemaksājat. Visas šīs situācijas veidotas no mūsu pašu pieredzes. Kad spēlētāji nokļūst līdz finišam, viņi vairāk saprot, kā jūtas jaunieši, kuri vēlas būt aktīvi. Stāstām arī par to, kas esam, par ANO, starptautiskām institūcijām, kāpēc Latvijai ir svarīgi tajās būt.”

Par ēkām caur cilvēkstāstiem

Arhitektes Indras Ķempes un fotogrāfa Mārtiņa Sīļa grāmatas Cooldig atvēršana notika festivāla laikā Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikuma pagalmā.

Tas ir pētījums par Kuldīgas vecpilsētas telpu un tās iemītniekiem – kā senā telpa ietekmē pilsētniekus, un kā telpu ietekmē tās iedzīvotāji. Grāmatas autore I.Ķempe stāsta, ka ideja un arī izpildījums ir viņas pašas. Braukusi uz Kuldīgu vairākas reizes, staigājusi un meklējusi ēkas, par kuru atjaunotni un pārvērtībām varētu stāstīt. Un tad braukuši abi reizē ar fotogrāfu – intervējusi cilvēkus, veidojot to portretus, bet Mārtiņš visās sarunās bijis klāt un neuzkrītoši fotografējis. Šis izdevums esot kā tāds reģionāls turpinājums abu autoru veidotajām grāmatām Liepājiņa; tās dizainu veidojusi studija H2E.

Grāmatu var nopirkt abās Kuldīgas grāmatnīcās un veikalā Kuuld.

Sadarbojoties izveido dzejoli

Radošajā rakstīšanas darbnīcā Mala, dzīvotne 2025 pie rakstnieces Lindas Skrandas tika meklēta iedvesma, rakstīta dzeja, no kuras piecpadsmit minūšu laikā septiņu cilvēku komandai tapa kopīgs dzejolis.

Sākotnēji katrs uz lapas brīvajā rakstīšanas tehnikā rakstīja vārdus, teikumus par tēmu Mala. No tiem katrs savā tekstā pasvītroja astoņus vārdus, kas vairāk piesaistīja uzmanību. Ar šiem vārdiem katrs no septiņiem dalībniekiem apmainījās – viens paņēma tik daudz, cik otrs, kopā no citiem aizgūstot astoņus, lai pēc tam gan no saviem astoņiem vārdiem, gan citu aizgūtajiem veidotu sešrindes dzeju. No katra izveidotā dzejoļa pēc tam tika paņemta viena rindiņa. Lai to sasaistītu kopā, tika pievienotas vēl citas, un loģiskā tekstā tika izveidots viens kopīgs dzejolis.

Tas skan šādi: 

Katram sava mala šajā dzīves ķīselī Malas, kas nosargā: mans dzīvoklis un es pati zaļāki nekļūstam.

Malās, kas nošķir no zemes iepakojuma Balsis teic: izkļūsti un iedomājies.

Kā pārkāp tuksneša slieksni.

Malās, kur līdzpastāv Mēs katrs dzīvi redzam unikāli Neviens to neredz nepareizi Tā nav māksla – Nebūt ar nevienu Trausla, kā pēc spēriena Atrodu sevi Pie bērnības istabas rakstāmgalda.