Balsis veidojas no katras balss

„Nav labāka veida, kā ar cilvēkiem iepazīties, kā aizbraukt pie viņiem, satikties,” saka jaunā, šogad Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) priekšsēdes amatā ievēlētā KRISTĪNE SAULĪTE.

Viņa, apmeklējot novadus, labprāt iegriežas arī vietējo laikrakstu redakcijās – Kurzemniekā tikāmies augustā, un viese uzreiz atzina, ka jūtoties kā kurzemniece. Izrādās, abi Kristīnes vecāki dzimuši Kuldīgā, un viņai ar šo pusi ir stipras saiknes, kaut arī 30 gadus viņa nodzīvojusi Austrālijā.

CVK vadību K.Saulīte pārņēmusi sarežģītā laikā, kad pār iestādi bija savilkušies drūmi mākoņi saistībā ar iepirkumiem, ar to, ka neveiksmīgi ieviesta informācijas tehnoloģiju sistēma. Nu izveidota tikpat kā jauna komisija, un pirmais pārbaudījums būs nākamvasaras Eiropas Parlamenta vēlēšanas, kam sekos pašvaldību vēlēšanas 2025. gadā un tad jau nākamās Saeimas vēlēšanas 2026. gadā.

Izstāstiet, kāpēc šovasar tik aktīvi braukājat pa novadiem!

Vispirms jāsaka – tas nav nekāds projekts. Tā ir vienkārši vēlme iepazīties ar, es teiktu, vissvarīgākajiem cilvēkiem, un pirmām kārtām tie ir vēlētāji. Tad arī ar vēlēšanu komisiju vadītājiem, darbiniekiem, cik iespējams, ar domju vadību, jo pašvaldība ir ļoti svarīga jau telpu nodrošinājuma ziņā. Iepazīties, satikties, sasveicināties – pēc tam daudz vieglāk šīm komisijām piezvanīt, paprasīt kādus jautājumus.

Kuldīgā tikāmies gan ar domes, gan ar vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju, sekretāri un informācijas tehnoloģiju (IT) speciālistu. Mans mērķis ir problēmas, jautājumus uzzināt tieši no komisijām, jo Rīgā var izdomāt visu ko, bet te var uzzināt, kā ir īstenībā. Un jāsaka, ka attieksme visur bijusi laba, bet pirmais gan parasti ir pārsteigums.

Jums te, Kuldīgā, jau vienmēr ir daudz tūristu, un, ja būs jauks laiks, domāju, Kuldīgas iecirkņos var būt gaidāms liels cilvēku pieplūdums.

Esat jau paguvusi būt arī citur.

Brauksim uz pilnīgi visiem novadiem – uz visām 43 pašvaldību vēlēšanu komisijām. Līdz šim esam bijuši tur, kur cilvēki nav atvaļinājumā, bijām Daugavpilī, Vidzemi jau esam apmeklējuši, arī Kurzemi. Mēs braucam maza komanda. Tā kā esmu no jaunā sasaukuma, man svarīgi iepazīties. Kopā ar mani ir sabiedrisko attiecību vadītāja Madara Boša, mums ir jauns amats sadarbībai ar pašvaldību komisijām, un tas uzticēts Initai Dzenei. Lai komisijām veltītu pienācīgu uzmanību, vajadzīgs viens atslēgas cilvēks.

Nākamgad būs Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Vai būs izmaiņas balsošanas kārtībā? Līdz šim valdījusi liela neziņa par IT sistēmas nodrošinājumu.

– Jā, tās ir tuvākās vēlēšanas – 8. jūnijā. Un šajās pirmo reizi iedzīvotājiem būs iespēja balsot jebkurā sev tīkamā iecirknī. Nu ir zināms, ka to nodrošinās Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, kurai atbalstu sniegs Valsts reģionālās attīstības aģentūra. Jums te, Kuldīgā, jau vienmēr ir daudz tūristu, un, ja būs jauks laiks, domāju, Kuldīgas iecirkņos var būt gaidāms liels cilvēku pieplūdums. Bet kopumā diemžēl jāatzīst, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanās novērojama mazāka aktivitāte nekā Saeimas un pašvaldību vēlēšanās.

Nelielas izmaiņas būs iecirkņu darbalaikā. Mēs arī mēģinām visās vēlēšanās procesu padarīt, cik vien var, līdzīgu, lai iedzīvotājiem ikreiz nav jāmeklē jauna informācija. Bet atšķirībā no pašvaldību un Saeimas vēlēšanām te rezultātus nepaziņo katra Eiropas Savienības valsts atsevišķi. Provizoriskos rezultātus paziņo pēc tam, kad balsošana beigusies visās. Līdz ar to būs vesela diena balsu skaitīšanai.

Pati kā žurnāliste esmu pavadījusi pusnakti vēlēšanu iecirkņos un redzējusi, cik darbs ir nogurdinošs, bet uzmanība jānotur, jābūt precīzam. Vai ir domāts cilvēkiem, kas tajos strādā, palielināt atalgojumu?

Jā, esam iesnieguši ieteikumus par vēlēšanu komisiju darbinieku atalgojuma celšanu.

Un kā ar balsošanu internetā? Vai to Latvijā varēsim sagaidīt?

Tas ir labs un aktuāls jautājums. Vienīgā valsts pasaulē, kas vēlēšanas rīko internetā, ir Igaunija.

Tur nodrošināta balsošana gan klātienē, gan internetā. Ir mazliet Šveicē, Francijā atsevišķa balsošana internetā. Un mēs neesam šaušalīgi iepalikuši, kā varētu šķist. Diezgan bieži politiķi saka – tad aktivitāte būtu lielāka, bet Igaunijas piemērs parāda, ka tā nav. Internets nav tas, kas aktivitāti veicina.

Bet nedrošāks gan.

Jā, tā lielā lieta ir drošības aspekts. Arī lielās valstis tāpēc to nedara. Vēlēšanām jābūt aizklātām, lai nevar izsekot, par ko balss atdota. Tā ir atšķirība no bankām, kurās internetā autorizējamies un kur katrs solis atstāj pēdiņu, lai redzētu kļūmi.

Kā to nodrošināt? Igauņiem prasu, kas vēlēšanas internetā padara iespējamas. Obligāti vajadzīga identifikācijas jeb ID karte un noteikti dators. Tās ir divas taustāmās lietas. Netaustāmā – cik mēs katrs uzticamies valstij, tehnoloģijām. Igauņi saka: ar to lielas problēmas neesot, viņi par to daudz neiespringst. Martā biju tur uz parlamenta vēlēšanām, un vairākas kundzes, kas pārstāvēja kiberdrošības jautājumus, man teica: „Mūsu iedzīvotāji no mums to turpmāk arī sagaida.” Tātad tās ir tomēr ērtības.

Vēl viena lieta, ko visi vēlamies, – lai vairāk iesaistās jaunieši. Igaunijā no 16 gadiem var vēlēt pašvaldību vēlēšanās, un es biju pārliecināta, ka tie noteikti ir tie interneta balsotāji. Nē! Tieši jaunie cilvēki biežāk iet balsot klātienē. To rāda Tartu Universitātes pētījums. Tas man bija pārsteigums. Mēs gribam zelta atslēdziņu, lai vēlētāju plūsmu palielinātu, bet to nevar izdarīt ātri un viegli. Cilvēki iet vēlēt citu iemeslu pēc.

Kas Latvijā aktivitāti veicinātu? Tas, ka politiķi pildītu solījumus, vēlētāji nebūtu vīlušies? Ka būtu uzrunājošākas reklāmas? Ka būtu kādi pētījumi un to rezultāti ņemti vērā? Kas vēl?

Tās ir visas lietas, ko nosaucāt, ieskaitot pētījumus. Mums, Centrālajai vēlēšanu komisijai, jāatbild par praktisko pusi, loģistiku: kur ir iecirknis, kāds izskatās biļetens, kas iecirknī jādara. Bet, nedod Die’s, iet tuvāk politikai! Mēs stāstām tikai par praktisko pusi. Otra lieta, un tā ir pašu politiķu ziņā, ir tā, cik redzami viņi ir, kādi bijuši darbi pret vārdiem, vai cilvēki uzticas.

Bet tā lieta, kurā varam piestrādāt, ir izglītošana – varam skaidrot, cik svarīgi ir balsot. Runāt par vērtībām, ka katra balss ir svarīga. Un apziņa, ka kopā mēs noteikti daudz varam izdarīt. Tās balsis kopā jau veidojas no katras vienas. Mana pārliecība: mums nav tikai tiesības – mums ir arī pienākumi. Arī pret valsti. Un viens no tiem ir nodot savu balsi par savas tautas nākotni.

Vislielākā aktivitāte ir parlamenta vēlēšanās.

Jā, interesanti, ka vislielākā ir Saeimas vēlēšanās. Varētu domāt, kāpēc ne pašvaldību, kur katra bedrīte, katrs koks zināms un kur cilvēks var tiešāk iesaistīties savas vides veidošanā. Man gribētos tā domāt. Un arī par Eiropas Parlamenta vēlēšanām neteikt: „Ko nu mēs…” Ja gribam, lai lietas notiek mūsu labā, pašiem vairāk jāiesaistās, jo esam daļa no Eiropas saimes.

Teicāt par vēlētāju izglītošanu. Vai domājāt skolas, biedrības?

Gan, gan. Tā jau gluži nav, ka pilsoniskā apziņa izveidojas vienā dienā.

Sākas ar ģimeni. Mēs esam uz iecirkni ņēmušas līdzi meitas, lai redz, radinās.

Tieši tā! Viss sākas ar ģimeni. Mazais cilvēks ir daļa no sabiedrības, tā ir nākotne, un bērns redz, kā dara mamma un tētis, kāds ir tas process un ka iesaistāmies visi. Tālāk ir skola, sabiedrība. Esam vairākas skolas jau uzrunājuši, ir ideja tikties ar Izglītības un zinātnes ministriju un, lai skolotājiem vieglāk, izveidot video, kuros jaunieši stāsta jauniešiem. Var būt domrakstu, zīmējumi konkursi, jo tas ir stāsts par ikvienu no mums. Visu šo lietu kopums padara mūs par to, kas esam. Ir svarīgi pašiem nebūt slinkiem un piedalīties.

Interesanti, kā ir Austrālijā.

Austrālijā vēlēšanas ir obligātas. Ja neej, jāmaksā soda nauda gan pašvaldību, gan federālajās vēlēšanās. Bet neviens pat nerunā, ka iet balsot tāpēc, lai sods nebūtu jāmaksā. Tur viss notiek vislabākajā sabiedrības iesaistē, visi par to runājam ar draugiem, lasām, interesējamies. Ir divas lielās partijas – liberāļi un strādnieku partija, ir arī mazākas. Cilvēki runājas, bet visi zinām, kurš par ko balso, jo balso par idejām. Valda apziņa, ka ikvienam jāpiedalās, ka ikviens ir līdzatbildīgs, lai nečīkst pēc tam. Arī sabiedriskajā darbā Austrālijā visi iesaistās – es pat nezinu nevienu draugu, kas kaut kur nedarbotos kā brīvprātīgais. Tā vide mums pašiem jāietekmē. Neviens neatlidos no malas.

Vai tiešām jāmaksā sods?

Tā nav milzīgi liela nauda, bet nav arī pavisam maza. Kad biju Latvijā, man atnāca ziņa, kāpēc nebalsoju, un bija jāiesniedz lidmašīnas biļetes kā attaisnojošs iemesls. Tas nav bieds. Es pat neiedomājos, ka es vēlēt neietu.

Bet kāpēc Latvijā neiet? Saka – nevienam vairs neticot.

Atbildes nav tik vienkāršas. Jā, ir cilvēki, kas procesos vīlušies, bet vienīgais veids, kā to mainīt, ir vēlēt. Nav cita. Tā ir demokrātijas kustība.

Ja vēlētāji varētu atsaukt to deputātu, kurš savus solījumus nav pildījis…

Lai turētu deputātu pie atbildības, ir citi veidi, kā to ietekmēt. Ja neuzticamies, par to vairs nebalsosim. Es kā Kristīne ļoti cītīgi skatos, lasu programmas, klausos, ko cilvēki dara laika gaitā. Man kā vēlētājai ir atbildība sekot līdzi. Arī Austrālijā, es zinu, ir lietas, par kurām cilvēki cīnījušies gadu desmitiem; nav jau burvju nūjiņas. Es zinu, ka varbūt nepatīk to dzirdēt, bet mēs klibojam ar atbildības izjūtu. Demokrātija nav tas, ka varu darīt, ko gribu. Demokrātija uzliek pienākumus.