„Suits esmu bijis vienmēr”

Ar alsundznieku JURI LIPSNI laikraksta Kurzemnieks redakcijā bijām kolēģi aptuveni desmit gadus. Viņam ir arhitekta diploms un zemessarga pieredze. Tagad Juris ne tikai dzied Suitu vīros un vada Suitu dūdeniekus, bet dūdas arī izgatavo un ierāda prasmi citiem. Laulībā ar sievu Aletu nodzīvojis 37 gadus, abi izaudzinājuši trīs bērnus: Jurģi, Annu un Kārli. Ir vecvecāki mazmeitiņai Madarai, kurai šodien aprit gads.

Rakstītais vārds

Kolektīvā joprojām dzīvs ir stāsts par tavu nokļūšanu Kurzemniekā un dienasgrāmatas rakstīšanu. Vai to dari vēl šodien?

Rakstu. No 1991. gada sakrājušās vairāk nekā desmit dienasgrāmatas. Fiksēju praktiskas lietas, kas konkrētajā dienā noticis. Vienā lappusē vienā datumā ir ieraksts par trīs gadiem: varu salīdzināt, kas bija pērn, kas aizpērn. Citos gados ieraksti ir skopi. Par Dziesmu un deju svētkiem vispār nav, jo tur viss gāja kā putenī un dienasgrāmatas nebija līdzi. Šogad prasās pierakstīt detalizēti. Viens ieraksts ir tikpat garš, cik par diviem gadiem kopā. Rokraksts gan kļūst arvien trakāks. Reiz jaunākais dēls Kārlis ko prasīja, un domāju: paskatīšos dienasgrāmatā. Nu, baigais daktera rokraksts! Nojaušu, ko esmu rakstījis, bet izlasīt grūti. Bet šķiet, ka, rakstot tieši ar roku, strādā visas smadzeņu daļas, jo doma vispirms jānoformulē.

Vai neesi domājis izdot grāmatā?

Sieva neliek mieru, ka jāraksta dzimtas vēsture. Līdz tam vēl neesmu izaudzis. Bet man ir paraugs – draugs Grigorijs Rozentāls. Viņš dzimtas vēsturi izpletis ne tikai pa savu dzimtu, bet pa visu apkārtni. Taču Grigorijs ir metodisks, un es tāds neesmu. Man pārāk daudz ko gribas darīt! Visādās jomās lecu iekšā.

Kurzemniekā kopā ar citiem kolēģiem 2015. gadā bijāt nominēti Latvijas Žurnālistu asociācijas Izcilības balvai kategorijā Labākais veikums reģionos par rakstu Traģēdija uz līdzenas vietas.

To biju piemirsis. Runāt ar cilvēkiem nelaimes brīdī nebija mana izvēle, un man tas nepatika. Bet neko nevar darīt, ja redaktors liek. Taču parasti šādās situācijās cilvēki tiešām runāja, jo vajadzēja kādu, kam savu sāpi izstāstīt.

Vai tas žurnālista darbā bija grūtākais?

Jā, bet kādam tas jādara. Vienā brīdī sāka izsmelties tēmas intervijām, kas, manuprāt, tīri labi padevās. Biju nostrādājis vairāk nekā desmit gadus, un likās, ka savu esmu padarījis. Viens gan jāatzīst: tie gadi Kurzemniekā man vēl tagad palīdz ar cilvēkiem sarunāties. Spēju uzdot jautājumus sarunas uzturēšanai arī par to, kas varbūt ne pārāk interesē. Gadās, ka kāds intervē mani, un tad palīdz tas, ka esmu bijis pretējā pusē.

Bet kuri bija gandarījuma brīži?

Viens, kas palicis atmiņā, ir stāsts par Mariju, kura jau mūžībā. Bija jātaisa reportāža no nomales. Sieviete dzīvoja Alsungā aiz Bērzkalniem pie Sakas pagasta robežas. Iebraucu sētā, un viņa bija diezgan neganta – raidīja projām. Mēģināju izstāstīt savu misiju, ka lasītājus interesē tas, kā cilvēki dzīvo mežā. Marija tik: „Tinies projām!” Vienā brīdī aizcērt vārtiņus. Viņa ir žogam vienā pusē, es otrā, bet tas neder – eju līdzi. Marija apsēdās uz ķebļa sētsvidū, es paņēmu malkas kluci, nokratīju gružus, apsēdos pretī, un sākām runāties. Taču ar šausmām sapratu, ka diktofons mašīnā. Biju par 120% pārliecināts: ja tagad piecelšos, atpakaļ varu nenākt. Turpinājām runāt kādas divas stundas. Paspēju arī nobildēt. Beidzot sarunu, ātri ielēcu mašīnā un, pat neieslēdzot radio, nesos uz mājām, un tur, ne ar vienu nesarunājoties, sēdos pie datora rakstīt interviju. Toreiz likās, ka galvā skan Marijas balss. Tas bija viens no īpašiem brīžiem, kad izdevās panākt rezultātu.

Ģimene

Alsungā tu dzīvo senču mājās.

Jā, esmu dzimis Alsungā, dzīvoju mājā, ko cēlis opaps. Vecvectēvam bija prāvs bērnu pulciņš. Meita apprecējusies dzīvoja Alsungas centrā, viens dēls ieprecējās sievas mājā, otrs krita 1. pasaules karā. Atlikušajiem trim vecais Lipšņu Pēteris zemi sadalīja trīs daļās. Mans opaps bija Jānis, bet brālis – vārdā Janis. Opaps uzcēla Sileniekus, Janis – Avotiņus. Trešais un vecākais brālis Jēkabs palika Lipšņos. Lipšņi un Avotiņi ir pie Zvirgzdu ezera, bet mūsu Silenieki – iekšzemē. Mūsu māja ar cilvēkiem bija diezgan pilna. Zem viena jumta dzīvojām mēs ar māsu un vecāki, vēl opaps ar omammu, ilgus gadus te bija arī omammas māsa ar dēlu, viņas mamma un krustmāte. Sadzīvē gāja raibi. No bērnības atceros, ka nebija elektrības – to ierīkoja vēlāk. Mājās dedzināja sveces, petrolejas lampu, omamma vēl aitu taukus, liekas, arī skalu. Ziemas vakaros opaps pie plīts drāza grābekļu zarus, bet omamma adīja. Šodienas skatījumā – tīrā romantika. Man šķiet, ka lopu bija vairāk, nekā toreiz ļauts. Siena padarīšana arī atmiņā no bērnības. No mājām pļava bija tālu. Sienu vedām ratos ar zirgu: mums, bērniem, bija prieks sēdēt uz vezuma. Reizēm opaps ratos snauda, bet zirgs ceļu zināja. Brīnos, ka vecāki mums agrā vecumā ļāva vieniem pašiem iet uz ezeru – ļoti uzticējās, nebaidījās, ka varam sastrādāt muļķības.

Vai skolā biji centīgs? Par ko sapņoji kļūt?

Biju baigais pļāpa. Skolotājas nevarēja izdomāt, ar ko lai mani sasēdina, jo runāju ar visiem. Un man bija talants iekulties sīkās nepatikšanās. Huligānisms tas nebija, bet učukiem manā uzvedībā kaut kas nepatika. Man diezgan ierasta lieta bija stāvēt stūrī – tur jutos kā mājās (smejas). Mācījos gan labi: pirms stundas paskatījos, kas tur ir, un ar to pietika. Līdz skolai septiņi kilometri. Es piedzīvoju tos laikus, kad kājām vairs nevajadzēja iet – braucām ar autobusu. Agri gan jāceļas, jo tas kursēja pēc sešiem rītā.

Viena no profesijām, ko gribēju darīt, bija šoferis. Opaps bija kolhoza būvbrigādes vadītājs. Reizēm ņēma mani līdzi uz galdnieka darbnīcu, kur būvējām laivu. Viņš cēla pirti, un man bija pieci seši gadi. Būvniecība toreiz šķita interesanta. Varbūt bērnībā tas kādu sēklu iesēja, jo pēc vidusskolas iestājos arhitektos.

Pēc piecu gadu studijām sadalē izvēlējos Ventspili. Nostrādāju divus gadus, biju dabūjis dzīvokli. Tolaik Afganistānā bija karš, un krieviem bija virsnieku trūkums. Sāka ķerstīt tos, kas augstskolā izgājuši kara katedru, un to vidū arī es. Pastkastītē pavēstēm uzmanību nepievērsu. Beigās tika iesaistīta sētniece – viņa man to iespieda rokās un lika parakstīties. Uz diviem gadiem mani parāva Padomijas armijā. Paveicās, ka dienēju Tallinā.

Ko darīji pēc dienesta?

Turpināju strādāt Ventspilī. 1987. gadā apprecējos, piedzima Jurģis. Viņam parādījās astmas aizmetņi, bet Ventspils pārkrāva dažādus minerāļus, amonjaku. Vecāki bija iegādājušies māju Alsungas centrā, un ar sievu nolēmām pārvākties uz Sileniekiem. Vecākiem kļuva interesanti – viņi pārvākties nesteidzās, un kādu brīdi dzīvojām kopā trīs paaudzes. Vienā virtuvē divas saimnieces – tas bija pārbaudījums! Vēlāk vecāki tomēr pārcēlās. Palikām vieni, piedzima vēl divi bērni: Anna un Kārlis.

90. gadu sākums bija traks laiks. Pārcēlies uz Alsungu, sāku strādāt par arhitektu kolhozā, bet tas izjuka. Nodarbojos ar zemniecību: man bija astoņi ragulopi, desmit aitas, četras cūkas, stallī stūrī vistas. Pārdevām pienu, sviestu, krējumu, lai varētu nopirkt maizi un degvielu. Alsungā atbrīvojās vieta ugunsdzēsēju postenī, kur nostrādāju vairāk nekā trīs gadus.

Kad pēc neatkarības atjaunošanas sāka dibināties brīvprātīgo kārtības sargu vienības, kas pārauga Zemessardzē, iesaistījos un vēlāk kļuvu zemessargs. 1998. gadā rotas komandieris Juris Jankovskis devās pensijā, un man piedāvāja pāriet uz profesionālo dienestu. Man bija padomju virsnieka pieredze, jo toreiz augstskolā visi dabūjām virsnieka pakāpi, bet Latvijai savu virsnieku vēl nebija. Nodienēju astoņus gadus un 48 gadu vecumā devos izdienas pensijā. Tas bija 2006. gada vasarā, un tūlīt sāku strādāt Kurzemniekā. Bet militārā joma mani saistīja – ja tas būtu tikai pienākums, nebūtu gājis. Prieks, ka dēli izgāja jaunsargus un ir ieguvuši militārās pamatiemaņas.

Kurš ģimenē ir ašāks, bet kurš prot asumiņus nogludināt?

Man nav nekāds puķainais raksturs. Man grūti lietas izrunāt. Ja esmu palicis dusmīgs, tad kādas dienas ar to pastaigāšu, līdz dusmas izplēnēs. Par laimi, Aleta ir pacietīga. Esam atraduši tādu modeli, ka necenšamies visur iet kopā. Aleta pavasarī uz pusotru mēnesi aizbrauca pie meitas Annas uz Austrāliju, pirms dažiem gadiem mēnesi ar Suitu sievām bija Amerikā. Es arī braukāju ar saviem projektiem. Tad viens no otra nenogurst.

Suitu identitāte

Vai par suitiem var teikt, ka mazs cinītis gāž lielu vezumu?

Kopienā visi nekad nebūs aktīvisti. Bet Grigorijs Rozentāls rosināja mūsu identitāti celt saulītē. Viņš arī manu sievu mēģināja sakoļīt, lai iesaistās. Viņa kā ventspilniece nepavilkās, bet ieinteresējos es. Biju procesā, kad gatavojām pieteikumu UNESCO aizsardzībai. Tas bija interesants laiks, reizē pārbaudījums, jo mums teica, ka laukos ko tādu nevar izdarīt – tādu pieteikumu varot uzrakstīt tikai eksperti. Bet mēs paveicām! Suits esmu bijis vienmēr. No suitu dialekta nekad neesmu kautrējies – drīzāk otrādi.

Gatavojot pieteikumu UNESCO, taisījām filmu Nosargāt gadsimtus, ko uzņēma Labvakar! studija. Krustmāte Margrieta Smidrovska, izslavēta apkaklīšu izšuvēja un kreklu šuvēja, mani pierunāja uzšūt suitu bruslaku (vīru svārkus – red.). Andersonu Uldis uzšuva, bet vēl nebiju ne reizi uzvilcis – mājās karājās. Filmas režisore Krista Vāvere, atbraukusi uz mūsu mājām, sacīja, lai uzvelku un parādu, kā izskatās. Sākumā pat nezināju, kā vilkt (smejas). Bruslaku uzvelkot, acīs sariesās asaras – laikam kāda saikne ar senčiem saslēdzās. Acīmredzot vajadzīgi arī simboli. Nospriedām, ka suitiem vajadzīgs vienojošs karogs. Bijām bariņš, kas lauzīja galvu, kādam tam izskatīties. Aizņemoties krāsas no Kurzemes hercogistes, nolēmām, ka augšā būs sarkanais, apakšā baltais. Vajadzēja vēl kādu simbolu. Suitu identitātē viens no pamatiem ir katoļticība. Tieši tolaik kāds bija lūžņos nodevis Alsungas baznīcas veco krustu ar fantastiskiem kalumiem. Lūžņu vecis piezvanīja Grigorijam, tā izglābjot no pārkausēšanas. To kā ticības simbolu arī ielikām karogā.

Senču mantojums jānodod nākamajām paaudzēm.

Noteikti. Cenšos nodot saviem bērniem. 2022. un 2023. gadā dēls Kārlis ar sievu Elīnu uzbūvēja busiņu un desmit mēnešus ceļoja pa Ameriku. Bieži sazinājāmies, jo viņi abi ir arhitekti-tehniķi, kopā strādājam. Reiz Kārlis prasa, kas jādara, lai tiktu uz Dziesmu un deju svētkiem. Elīna dejo Jaunauces kolektīvā un uz svētkiem dosies, un Kārlim arī gribējās. Teicu, ka jāiemācās spēlēt dūdas. Mēneša laikā viņš iemācījās gabalu, ko vajadzēja noslēguma koncertā. No Lipšņu ģimenes Dziesmu un deju svētkos Suitu dūdeniekos bijām trīs: es, Aleta un Kārlis. Tagad viņš vairāk piesit bungas un dūdas spēlē retāk, tomēr atmetis nav.

Mana omamma bija no Pīkšu dzimtas. Viņas ģimeni izveda uz Sibīriju. Atgriezās tikai omammas māte un māsa ar dēlu. Māja bija nacionalizēta: tajā dzīvoja slaucēju ģimenes. Vēlāk to atguvām tukšu, izdemolētu…

Kārlis sacīja, ka gribētu dzīvot laukos, un jautāja, ko ar Pīkšām taisos darīt. Viena mājas daļa bija man, otra – māsīcai, viņas daļu atpirku un māju uzdāvināju Kārlim. Tagad ēkai jau liek jaunu jumtu. Interesi par dzīvi laukos izrādījis arī vecākais dēls Jurģis, kurš ar sievu Adeli un meitiņu Madaru dzīvo Ventspilī.

Meita Anna desmit gadus dzīvo Austrālijā, ir tās valsts pilsone. Ir iedzīvojusies un, domāju, atpakaļ nebrauks. Anna producē mūziku un dīdžejo. Šobrīd meita viesojas pie mums, jo Austrālijā, Melburnā, ir auksts laiks – vienā dienā var būt pat visi četri gadalaiki.

Tu dūdas spēlē vairāk nekā desmit gadu. Kādēļ izvēlējies tās apgūt?

Man tās situācijas gadās tādas, kas iespiež stūrī. Neprasa – vai gribu. Kad taisījām pieteikumu UNESCO, palīdzēja Signe Pujāte – Nacionālā kultūras centra direktore, toreiz kādas nodaļas vadītāja Kultūras ministrijā. Viņa brauca pie mums, uzskaitījām vērtības: kas saglabājušās, kas zudušas, par kurām ir zināšanas. Ejot cauri sarakstam, bija minēta arī dūdu spēlēšana. Tās te, suitos, skanējušas līdz 1945. gadam. Pēc tam viss zuda – nebija ne dūdu, ne spēlētāju, ne instrumentu taisītāju.

2013. gada janvārī no baznīcas sieva atbrauca ar kaut ko lielu, segās satītu. Izveļ uz dīvāna – prāvests Andris Vasiļevskis sūtot dūdas, un man tagad tās jāspēlē. Bet neesmu nevienu instrumentu spēlējis, tikai nedaudz korī dziedājis. Iepūtu, atskanēja kaut kāds kvieciens… Bet sieva, kas konservatorijā klarneti spēlējusi, pamēģināja, un sanāca. Es klāt vairs neķēros, Aleta ņēmās viena pati.

Bet etniskās kultūras centra Suiti vadītāja Dace Martinova uzrakstīja projektu, ka jātaisa dūdas un jārīko mācības. Eduards Klints uztaisīja trīs instrumentus un vadīja meistarklases. Kompānijas pēc aizgāju. Neliels bariņš cītīgi mācījāmies – nesanāca, atkal mācījāmies. Bet Eduards nepadevās, mūs, vīrus, mācot. Biedrības dūdas drīz atdevu, jo bija citi, kuriem spēlēšana veicās labāk. Es kalu plānus, kur dabūt pašam savu instrumentu. Internetā sameklēju bulgāru dūdas, Eduards tās pielāgoja – uztaisīja latviešu stabuli.

Šogad mums, Suitu dūdeniekiem, jau desmitā gadskārta. Par jubilejas datumu uzskatām to, kad pirmo reizi parādījāmies publiski: 2014. gada 27. jūnijā 4. Starptautiskajā burdona festivālā. Mums bija trīs dūdas – Aletai, man un Mārim Laizānam, bet Santis Vanags spēlēja bungas. Koncertā baznīcā es pūtu tikai vienu skaņu, Māris un Aleta veidoja meldiņu.

2016. gadā Čehijā piedalījāmies festivālā Strakonicē, tur bijām kopā ar Eduarda grupu Abra. Redzējām, ka pasaule pilna dūdām un dūdiniekiem! 2017. gadā Drabešos tika rīkota dūdu darbnīca. Mēs ar Santi apguvām pamatus. Tagad varu dūdām uztaisīt apkopi, tās remontēt, protu arī izgatavot. Kādas astoņas jau tapušas. Es teiktu, ka Alsungā tagad ir Kurzemes dūdu centrs.