Būt kopā patiesā mīlestībā

Kuldīdzniece Inta Jūrmale-Šķubure stāsta, kā Adventes laiks tiek pavadīts viņas ģimenē, kā tiek gaidīta Kristus dzimšanas diena.

„Mums Ziemassvētki patīk – tiem ir ļoti īpaša nozīme mūsu ticības dēļ. Bībele ļauj zināt, ka pasauli radījis Dievs, arī cilvēkus, sākot ar Ādamu un Ievu. Viņa plāns bija brīnišķīgs – radīti paša Dieva līdzībā, cilvēki būs Dievam tuvi. Tomēr viss mainījās, kad radītāja un cilvēku starpā iejaucās grēks, kas pārņēma prātu un vēlmes.

Atzīstot Kristu, atzīstam viņa dzimšanas dienas svinības. Ir vienalga, kurš datums tas būtu (kurš gan zina īsto pēc šī laika kalendāra), taču mums tas ir laiks, kad pateicamies Dievam, priecājamies un svinam svētkus par godu glābēja piedzimšanai. Pieaugušajiem tā jau ir personiska izvēle, tikmēr bērniem stāstām par Dievu, praktizējam dzīvi kopā ar Viņu, kopā lasām Bībeli, pavadām laiku lūgšanās. Bērniem sakām, ka viņi savu ceļu varēs izvēlēties, kad būs izauguši un dzīvi veidos paši. Bet, kamēr mazi, mēs kā vecāki vēlamies dot, mūsuprāt, visvērtāko, jo mīlam savus bērnus no visas sirds.

Ja mājās ir bērni, tad decembra kalendārā visu Adventes laiku viens pasākums pārklāj otru. Mēneša pirmajā pusē fokuss ir uz pārbaudes darbiem skolā, programmas apgūšanu mūzikas skolā, treniņiem sporta skolā. Lēnām grafiku pārņem gatavošanās skolu koncertiem, ir arī mēģinājumi draudzes korī, kurā dziedam gandrīz visa ģimenīte. Tad nonākam pie skolu un klašu eglītēm. Un ik gadu es kā mamma domāju: „Kādēļ šīs pāris nedēļas gadā tā jānoslogo? Šo laiku taču mēdzam saukt par mierpilno, kluso Adventi.”

Kļūstot vecākai, man patīk domāt, ka mazāk tiešām ir vairāk. Izvērtējam ģimenes skriešanu un būšanu visur. Protams, labprāt izbaudām kaut ko no svētku pasākumiem mūsu pilsētā, tomēr ļoti svarīgi ir būt kopā. Apzināti vairāmies skraidīt pa veikaliem un tērēt kaudzēm naudas, lai sapirktu pa niekam ar cerību, ka kādam patiks, vai vienkārši tāpēc, ka kaut ko gribas dāvināt. Vēlamies laiku ieguldīt sarunās. Apsēsties un teikt: „Man ir laiks ar tevi padzert kakao un parunāt.” Dažkārt gribētu pat skaļi protestēt pret tiem svētku niekiem, kam veltām tik daudz laika, satraukuma un naudas, kaut arī pret apdāvināšanos neesam. Maldīgi ir domāt, ka tikai dāvanu veidā varam tuvākajiem parādīt mīlestību. Ja varētu, mēs gribētu sasaiņot Dieva mīlestību, kas ne vienmēr ir redzama, bet ar sirdi ir sajūtama.

Adventei sākoties, iededzam gaismas virtenes un sveces. Mazākais, sešgadnieks, gādā, lai atceramies sakarināt zeķes un kāds slepenais rūķis neatnāk velti. Lūkojam pēc savas egles. Cepam piparkūkas un domājam, ko tieši mēs varētu darīt, lai kādam padotu tālāk īpašo Ziemassvētku prieku, glābšanas prieku.

Ziemassvētkos būsim kopā baptistu draudzes pusdienās un svētvakara dievkalpojumā, dziedot korī. Pēc tam – sirsnīgs vakars mājās. Pagatavosim vakariņas, bērni jau domā jautājumus sarunu spēlei. Mazākie atkal medīs lielo zābaku atstātās pēdas mūsu ciemā, jo kāds taču vienmēr atstāj to dāvanu maisu pie mūsu nama. Mierpilnus Ziemassvētkus!”