Cits Rainis un cita vēsture

ARMANDA PUČES pagājušajā gadā iznākusī grāmata Ar baltiem cimdiem bija viena no lasītāju pieprasītākajām un apspriestākajām. Tās galvenais varonis ir neviens cits kā dižais dzejnieks Rainis un viņa līdz šim neafišētie piedzīvojumi pēc došanās emigrācijā uz Šveici. Grāmatā viņš figurē ar savu segvārdu, kas varbūt lielākajai daļai lasītāju ir nezināms, jo otrais grāmatas virsraksts ir Artura Nagliņa brīnišķīgie piedzīvojumi.

„Grāmata ir uzrakstīta, lai cilvēki domātu. Nevajag neko iecirst kā kapakmenī – tā jāpaliek, tā būs! Mums jāskatās mazliet plašāk un jāizkāpj no rāmjiem, kas apkārt. Grāmatas ļauj to darīt. Uz savu pasauli jāskatās tā, ka nav tikai divas krāsas – melna un balta –, bet daudz vairāk,” tā grāmatas autors A.Puče teica Kuldīgas galvenajā bibliotēkā Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītajā pasākumu ciklā Rakstnieks. Literatūra. Lasītājs.

A.Pučes rakstnieka kontā jau ir krietns grāmatu birums – sākot ar slavenu sportistu biogrāfijām, līdz pat romāniem, kuros izvirzītas diezgan pārdrošas autora versijas, piemēram, par aviokatastrofu, kurā aizgāja bojā visa Jaroslavļas Lokomotiv hokeja komanda. Viņš izvirza savus pieņēmumus par notikušo, žonglē ar vēstures faktiem un fantāziju brīvi, ar rūdīta rakstnieka vieglumu.

Ar tādu pašu vieglumu viņš ķēries pie it kā neaizskarama svētuma – Raiņa.

Gaida latviešu rakstītu vēsturi

A.Puče: „Vairākās grāmatās mērķtiecīgi aizskaru pasaules vēsturi. Latviešiem tas ir nepateicīgs darbs. Ja mums vaicā par Latvijas vēsturi, visi esam mācījušies no grāmatām, kurās stāstus atstājuši režīmi, kas mūsu zemei gājuši pāri. Latvieši vēl aizvien mācās rakstīt savu vēsturi. Mēs domājam, ka mums ir bijusi 700 gadu verdzība, bet kurš mums par to stāsta? Vācu mācītāji. Ja atceramies padomju laiku, arī par tiem laikiem mums padomju režīms daudz ko ir sastāstījis, bet tā nav latviešu rakstīta vēsture.

Piemēram, arī par Herbertu Cukuru padomju laikā mums mācīja, ka viņš ir nogalinājis tūkstošiem cilvēku tepat pie Ventas rumbas. Tas nav godīgi ne tikai tāpēc, ka saprotam – tas pat fiziski nav iespējams. Bet mēs maz ko darām, lai stāstītu, ka tie ir meli. Man nepatīk, ka melo, izmantojot savu profesiju, tāpēc cenšos noskaidrot patiesību. Esmu pat saukts uz prokuratūru, lai iztaujātu, kā es zinu par lietām, kas norisinājušās 60. gados. Tikšanās, ko es aprakstīju, patiešām esot notikusi, par to zināja tikai daži cilvēki. Kā es to zinu? Bet, ja tev ir dokumenti un tu to visu liec kopā ar kontekstu, tad visu var izsecināt.

Kad grāmatu plauktos ieraudzīsim vairāk pašu latviešu sarakstītās vēstures grāmatas, tad arī varbūt mainīsies domāšana. Es par latviešiem saucu arī citu tautību cilvēkus, kuri te dzīvo un kuriem te atrasties ir svarīgi.”

Inteliģences nepateicīgā loma

„Līdzīgi ir arī ar Raiņa gadījumu. Rainis latviešiem ir dižgars. Ja viņš tomēr būtu kļuvis par pirmās Latvijas prezidentu, vai mēs skolās par viņu mācītos? Vai Dzejas dienas un teātris būtu nosaukts viņa vārdā? Mums bija daudz dižgaru, kuri devās trimdā, viņu vārdi tika aizmirsti. Man šķita – kā tad tā?

Inteliģencei vienmēr bijusi diezgan liela un nožēlojama vieta Latvijas vēsturē. Par inteliģenci saucu cilvēkus, kuri pārstāv radošās profesijas: žurnālistus, rakstniekus, aktierus, māksliniekus… 1940. gadā šī vide nodeva Latviju. Sabiedrība mīl šos cilvēkus, viņiem uzticas, viņos klausās. To saprata arī jaunā vara. Ne velti padomju laikā mums ļāva dziedāt un dejot.

Ja Rainis 1940. gadā vēl būtu dzīvs, viņš būtu pirmais, kurš brauktu uz Maskavu prasīt, lai mūs uzņem PSRS. Tā tika izmantota inteliģence. Un šajā ziņā nekas nav mainījies.

Rainis bija dižgars un dzejnieks, bet arī sabiedriski politisks darbinieks. Kad viņš bija izglītības ministrs, Latvijā tika ieviestas mazākumtautību skolas, kas pastāv vēl līdz šim laikam un ko es uzskatu par lielu nelaimi. Padomju laikā ļāva ekranizēt Agro rūsu un Cepli. Lai arī tajos bija attēlota pirmskara Latvija, tie bija autori, kuri atbalstīja padomju varu.

Es arī pārstāvu šo radošo profesiju un negribu iet viņu pēdās. Lai kā būtu, 40. gads neatkārtosies. Bet nedrīkst atkārtoties arī tas – ja cilvēki ieguvuši sabiedrības uzticību un spēj ietekmēt sabiedrisko domu, viņi to nedrīkst izmantot pret valsti.”

Izrediģētais dzīvesstāsts

„Rainis bija sarkanās pagrīdes kasieris. Mums stāstīja, ka viņam bijusi laba sirds un viņš palīdzējis daudziem, kuri nāca pie viņa pēc naudas. Viņš citādi nemaz nevarēja, jo bija naudas turētājs. Pats Rainis viens no pēdējiem atgriezās no tā sauktās trimdas. Tāpēc, ka nebija pārliecināts, ka viņu uzreiz nepaņems ciet. Viņa dzīvesveids, sakari un pārliecība bija neviennozīmīgi. Andreju Upīti uzreiz pēc atgriešanās arestēja, un viņš dabūja pasēdēt.

Par Raini ļoti daudz ko nezinām, jo visa informācija par viņu tika vairākkārt cenzēta. Pirmā pie tā ķērās Aspazija. Viņa ir pirmā sabiedrisko attiecību speciāliste Latvijā. Raiņa rokrakstu spēja izlasīt tikai daži cilvēki. Aspazija bija tā, kura pārrakstīja Raiņa rokrakstus, dienasgrāmatas, kaut ko izsvītroja vai pielika klāt… Pārmest viņai nevaram. Viņa darīja to, ko sieviete sava mīļotā cilvēka labā var izdarīt. Kad Aspazija bija visam gājusi pāri, pēc tam vēl padomju vara, palicis ļoti daudz balto plankumu.”

Katrs atrod to, ko meklē

„Sākumā domāju, ka tas būs romāns, kurā sapīšu dažādas versijas. Kad ieraudzīju arhīva dokumentus, kuriem pēdējo reizi kāds bija pieskāries 1968. gadā, sapratu, ka tas būs dokumentāls stāsts. Tāda nu ir interese par dižgara atstāto mantojumu.

Mums viņa fenomenu skolā agresīvi uzspieda par spīti tam, ka līdzās bija tādi paši, piemēram, Zenta Mauriņa. Bet viņus tik labi padomju vara nevarēja izmantot, jo Rainis vienmēr Latviju bija redzējis mazliet sarkanu. Par to arī mēs nevaram viņu nosodīt. 20. un 30. gados cilvēki bija pārliecināti, ka tūlīt, tūlīt būs vispasaules revolūcija. 1924. gadā Rainis dienasgrāmatā raksta, ka vajadzētu braukt prom, bet ne uz Lietuvu vai Igauniju, jo tie izdos. Kas tas ir? Tu esi Saeimas deputāts, bet uztraucies, ka tevi varētu izdot! Tās lietas man nelika mieru. Sākot šķetināt faktus, kas bija dokumentos, parādījās daudz dīvainību. Literatūrzinātnieki parasti meklē kaut ko vienu, bet pilnīgi neievēro citas lietas. Es zināju, ko gribu atrast. Piemēram, skatījos cauri kontu stāvokli, banku izdrukas.

Pirmajā neatkarīgajā Latvijā bija ļoti informēti drošības dienesti, un viņi zināja, ka Rainis nekad nekļūs par prezidentu. Tāda bija vienošanās starp partijām.

Rainim cilvēcisko vājību bija ļoti daudz. Jaunstrāvniekus viņš nodeva pa labi un pa kreisi. Cilvēki brīnās, lasot policijas protokolus. Viņam cietumā galvenais bija tulkot Faustu, un viņa apsargi viņu ļoti atbalstīja. Tā atbalsta tos, kuri sadarbojas. Nonākšana Šveicē arī ir zīmīga. Tur bija Eiropas kontrabandas centrs. Tas, ka viņš nonāca Lugano, nebija nejaušība. Vispār viņš ir darījis ļoti neglītas lietas.”

Par Raini – tikai fakti

„No žanra viedokļa šo grāmatu var saukt par dokumentālo prozu, un par Raini tur ir tikai dokumentos balstīti fakti. Protams, laikmeta aina tur ir stilizēta, šīs vietas es iezīmēju krāsaināk. Tajā pašā laikā viena no pēdējām nodaļām, kur Aspazija pie sevis uzaicina Birkertu, ir ļoti autentiska. Man izdevās tikt pie Aspazijas piezīmēm, ko Birkerts bija pierakstījis. Aspazijai tajā laikā ir pārdzīvojumi, viņa ir emocionāla, daudz lieto alkoholu, un tas viņai lika būt atklātākai.

Pilnīgi droši varu teikt, ka šī ir pirmā grāmata par Raini, kas nav tapusi par valsts naudu, kurā autoram nav dots konkrēts uzdevums vai virziens.

Es nediskutēju ar literatūrzinātniekiem, jo es šo visu pētīju par savu naudu. Viņi nekad nav Raini pētījuši par savu naudu. Tas bijis viņu darbs. Mani tas interesēja, un tā ir liela atšķirība.

Esmu gatavs diskutēt ar to, kurš pats izdarīs vēlreiz to, ko es esmu izdarījis – pētīs Raini par savu naudu, intereses dēļ.

Laimīgas sagadīšanās dēļ pie manis nonāca vēsturnieka Induļa Roņa arhīva kopa. Viņš bija savācis dokumentus par Raiņa nāvi. Ja es grāmatā pieņemu par pamatu I.Roņa savākto materiālu, tad automātiski daļa vēsturnieku ar mani nerunā. Es vienkārši izmantoju tos materiālus, ko viņš bija sarūpējis. Ja viņš būtu dzīvs, viņš pats to būtu izpētījis un uzrakstījis.”

Neiet pasaules pavadā

„Dzīvē nav mazsvarīgu sarunu un situāciju. Man daudz interesantāk ir sēdēt uz soliņa pieturā, nevis teātrī, kur četras stundas aktieri un režisori mokās, lai pierādītu savu meistarību.

Cilvēkiem vispār ir svarīgi prast sarunāties, un tas nav tikai par žurnālistiem. Intervija ir visa mūža garumā, tāpat ziņkāre pavada cilvēku visu mūžu. Ziņkārīgi cilvēki meklē, taustās un analizē atrasto.

Mēs dzīvojam virsrakstu pasaulē, bet varam atrast savus virsrakstus, savas domas un neiet pasaules pavadā. Mēs, žurnālisti, protams, izmantojam cilvēkus, bet jācenšas to nedarīt ļaunprātīgi. Tā ir ļoti liela atbildība. Ar cilvēkiem manipulēt ir ļoti viegli.”