Iedvesmojas viens no otra

Astoņi UNESCO partnervalstu pārstāvji no Igaunijas, Ziemeļmaķedonijas, Gruzijas, Sardīnijas salas Itālijā, Horvātijas, Portugāles, Somijas un Zviedrijas nedēļas garumā iepazina kultūras mantojumu Latvijā.

Šis bija pēdējais mācību brauciens un tikšanās Erasmus+ programmas projektā UNESCO kultūrtelpu tīkls. Piecas dienas ārvalstu partneri iepazina kultūru un tradīcijas Alsungā, apskatīja Kuldīgu, Tautas lietišķās mākslas izstādi Mēs un Mežaparka lielo estrādi Rīgā.

Lielāks stimuls, ja novērtē citi

Alsungā notika starptautiska konference, kurā katras valsts pārstāvis pastāstīja par savu kultūrtelpu, vērtībām un tradīcijām, daloties ar UNESCO labās prakses piemēriem savas kultūras saglabāšanā un popularizēšanā. Stāsta projekta vadītāja Māra Rozentāle: „Konference bija viens no pēdējiem šī projekta pasākumiem ar mērķi izveidot gala apkopojumu par visu, ko projekta laikā darījām un ko katra partnera organizācija dara nemateriālā mantojuma jomā savā valstī, un ar to iepazīstināt arī tos, kas projektā nebija iesaistīti.” Projekta laikā gūta ļoti daudzveidīga un interesanta pieredze: „Partneri mums ir no dažādām biedrībām, pašvaldībām, universitātēm. Tas, kā viņi darbojas ar savu mērķgrupu – nemateriālās kultūrgrupas praktizētājiem –, atšķiras. Ir ļoti interesanti uzzināt, kādus pasākumus viņi savā valstī organizē, kā šo kultūras mantojumu popularizē. Esam guvuši ļoti daudz praktisku piemēru, ierosmes un vienkārši iedvesmu. Daudzi vietējie suiti pēc šīs nedēļas man teica, ka tas, ka pie mums atbrauc cilvēki no citām zemēm un novērtē to, ko tu šeit dari, dod ārkārtīgi lielu stimulu to turpināt un arī pašam uz to paskatīties no citāda skatu punkta.”

Interesējas arī citas valstis

Esot daži labie piemēri, ko no partnervalstīm vēlas aizgūt arī biedrība Etniskās kultūras centrs „Suiti” Alsungā: „Sardīnieši rādīja, cik interesantas interaktīvas ekspozīcijas viņi ir izveidojuši, lai mantojumu popularizētu. Viena no tām bija četri dziedoši vīri, kur katram ir savs interaktīvs ekrāns, kas ļauj paklausīties katra balsi atsevišķi. Mums radās ideja, ka kaut ko līdzīgu vajadzētu arī Suitu sievām. Tāpat viņiem ir līdzīga interaktīva ekspozīcija ar pūšamo instrumentu spēli, esam jau sazinājušies, jo gribētu izveidot interaktīvas dūdas. Vēl esam aizguvuši vairākas metodes, kāda veida pasākumus rīkot, kā ieinteresēt un uzrunāt jaunus cilvēkus utt.”

Bet citas partnervalstis kādu labu piemēru noskatījušas te: „Kad bijām Alsungas Amatu mājā, vairāki partneri atzina, ka tā ir brīnišķīga ideja – vienā ēkā apvienot visas aktīvās biedrības un muzeju. Maķedonieši ko tādu vēlas attīstīt. Šis bija otrais šāda veida projekts, pirmajā kopā bijām četras partnerorganizācijas – mēs, Maķedonija, Igaunija un Gruzija –, taču šoreiz jau astoņas. Partnerus uzrunāju, skatoties UNESCO mājaslapā, vērtējot, kuras vietas mums, suitiem, varētu būt līdzīgas, interesantas, lai sadarbotos. Otrs projekts plašumā izauga, var teikt, pats, jo šiem sadarbības partneriem jau bija savi partneri, kuri viens otru mums ieteica. Nu par projektu interesi ir izrādījušas vēl arī citas valstis.”

Konferences laikā, kur katras valsts pārstāvji stāstīja par sevi, bija arī muzikāli priekšnesumi, kam ir ļoti liela loma šo valstu nemateriālās kultūras mantojumā. Uzstājās folkloras kopa Suitu dūdenieki, Gruzijas un Sardīnijas vīru ansambļi, skanēja arī horvātu-maķedoniešu tautasdziesmas daudzbalsībā jeb seto leelo.