Dāvātais laiks

Skrundas kultūras namā tika atklāta neparasta mākslas izstāde Cilvēka stāsts, ko māksliniece Sindija Kļaviņa veidojusi kopā ar Kuldīgas slimnīcas Skrundas aprūpes nodaļas iemītnieku Zigurdu Kristvaldu. To pašu, par kuru jau esam rakstījuši, ka, dzīvodams aprūpes namā, Zigurds atrod dažādas radošas izpausmes. Tāpēc nesen stāstījām par viņa darinātajiem Skrundas ēku maketiem, kas bija apskatāmi arī Zigurda dzimtajā pusē Nīkrācē.

Taču šoreiz tā jau ir sadarbība ar profesionālu mākslinieci, kas aizsākusies tāpēc, ka Sindija Kļaviņa nākusi uz aprūpes namu aprunāties un pavadīt laiku ar iemītniekiem. Tā no vienkāršas kopābūšanas ar vienu no viņiem nonākuši līdz kopīgai izstādei. Man apbrīnojami šķiet abi: gan Zigurds, kurš ir urdoši radošs, gan Sindija, kura viegli un vienkārši atrod veidu, kā palīdzēt citiem. Par savu brīvprātīgo darbošanos aprūpes namā viņa sacījusi: „Nav runas par smagu darbu vai lieliem ieguldījumiem. Ir runa par laiku. Vienkārši atnāc, pasēdi cilvēkam blakus un parunājies!” Tik cilvēcīgi un vienkārši. Ticu, ka aprūpes nama iemītniekus tāda būšana kopā noteikti dara laimīgākus.
Taču daudzi cilvēki, es pieļauju, pat nepamana, ka tādi sociālās aprūpes nami pastāv. Sabiedrības vairums koncentrējas uz darba dzīvi un savu ikdienu. Taču S.Kļaviņa ar šo interesanto ieceri, manuprāt, mūs izsviež no vāveres riteņa, liek apstāties un padomāt, modina cilvēcību un lielāku iejūtību pret apkārtējiem. Kā sacīts izstādes pieteikumā, atgādina, „ka ikkatra cilvēka stāsts ir ļoti īpašs un nozīmīgs”. Runa jau nav tikai par Zigurdu – ir vēl daudzi citi, kuriem varam palīdzēt, dāvājot tikai savu laiku un uzmanību. Un runa nav arī tikai par pansionātu iemītniekiem. Vairāk uzmanības un laika varam veltīt arī saviem sirmajiem tuviniekiem un tālākiem radiem, tiem draugiem un paziņām, kuri jūtas vientuļi, kuri grib, lai ar viņiem vienkārši aprunājas un nevis aizbildinās ar mūžīgo „nav laika”.
Starp citu, dzīvojot Spānijā, Sindija brīvprātīgi sadarbojusies arī ar bezpajumtniekiem. Un tā ir vēl viena grupa, kura daudzu acīs pat nepastāv. Cilvēki novēršas un paiet garām.