Būt pieaugušam cilvēkam

8. jūnijā sagaidīju savu 22. dzimšanas dienu. Tā iesākās ar ļoti mīļu apsveikumu darbā no kolēģiem. Priecājos, ka mani atceras un ka jau no paša rīta liek justies īpašam. Pēc tam dienas gaitā sāku justies mazliet neomulīgi. Galvā maisījās dažādas domas un secinājumi.

Laiks patiesībā pamatīgi skrien. Man joprojām liekas, ka tikai nesen sagaidīju pilngadību un pabeidzu vidusskolu. Bet, ja tā padomā, tādu laika pārrāvuma izjūtu, visticamāk, radīja kovida pandēmija. Tikai nesen sāku aizdomāties par to, ka esmu jau pieaudzis cilvēks ar patstāvīgu dzīvi un darbu. No vienas puses, dažreiz tāds nejūtos, jo draugi un manas intereses ir bijušas ar mani kopš pamatskolas laikiem, kad līdz pilngadībai vēl bija tālu. No otras puses, jau sen jūtos diezgan atbildīgs par savas dzīves lēmumiem un bieži esmu dzirdējis, ka citiem liekos vairāk pieaudzis, nekā patiesībā esmu. Ne tikai gadu ziņā (reiz kāds izteica minējumu, ka man ir 27), bet arī prātā.
Manuprāt, pieauguša cilvēka dzīvē vislielākā problēma ir laika trūkums. Ja kādreiz, jau skolas gados, ieskaitot visas ārpusskolas aktivitātes, likās, ka brīva laika ir maz, tad nu tā ir vēl mazāk. Pēc darba atliek laiks pagatavot vakariņas, nomazgāt traukus, izkarināt izmazgāto veļu, un, kad liekas, ka var sākt atpūsties, piemēram, satikt draugu vai nodarboties ar kādu vaļasprieku, – ir pienācis vēls vakars, jāiet gulēt un atkal agri jāceļas, jo nāk jau nākamā darbdiena… Laikam vajag padomu no citiem – kā savu laiku saplānot tā, lai kaut kas no tā paliek arī sev.
Jūtu, ka arī draugi ir daudz vairāk aizņemti nekā kādreiz. Sociālajos tīklos sazināmies regulāri, bet, ja gribu ar viņiem satikties, tas kļūst krietni grūtāk, vēl jo īpaši tad, ja dzīvojam dažādās pilsētās. Jau mēnešiem mēģinu satikt senu draugu, kurš dzīvo Rīgā. Viņš aicina ciemos, bet vienmēr ir grūti vienoties par abiem brīvu laiku, jo viņš ir pilnīgi citas profesijas pārstāvis un mūsu grafiks bieži nesakrīt. Kad tikko beidzu vidusskolu un pilnas slodzes darbu nestrādāju, varēju regulāri braukāt ciemos uz Rīgu. Tā teikt, uz nebēdu.
Tāpat sapratu, ka man nebūs dzimšanas dienas ballītes, jo pieaugušo dzīvē tā jāplāno ļoti savlaicīgi – mēnešiem iepriekš, lai draugi uz ko tādu vispār varētu tikt. Mani draugi nu jau atrodas visā pasaulē un strādā dažādos darbos ar ļoti atšķirīgu grafiku.
Tomēr deguns nav jānokar, jo man patīk pielāgoties citiem. Kāpēc lai es nevarētu minisvinības pa daļām nosvinēt ar tiem draugiem, kurus varu satikt tad, kad var arī viņi?