Ģimeņu apvienošanās dejā

Vidējās paaudzes deju kolektīvs Snēpele ir kā dejojošu ģimeņu apvienība – dalībnieki ne tikai saskanīgi liek dejas soļus, bet arī piedalās sabiedriskajā dzīvē, strādā talkās, ceļo, atpūšas. Neilgajā pastāvēšanas laikā šie būs trešie Dziesmu svētki, bet starplaikos ir dejots uz daudzām skatuvēm gan pašmājās, gan ārvalstīs.

Nedomāja, ka izdosies

Snēpeles pašdarbnieki esot diezgan aktīvi, taču deju kolektīva ilgu laiku nebija. Pirms 13 gadiem daži dejojošie pāri vārdu pa vārdam sarunās nonākuši pie secinājuma, ka nav ko turēt sveci zem pūra – jātaisa kolektīvs. Aizbraukuši uz Kuldīgu pie Guntas Freibergas lūgt uzņemties vadību. Viņa tolaik dejojusi Bandavā, laba pieredze skatuviskajās tautas dejās bijusi jau kopš Liepājas laikiem Rucavieša sastāvā, kā arī Latvijas Nacionālā kultūras centra deju skolā apgūtas prasmes, kā mācīt citiem. „Piekritu, daudz neiedziļinoties, jo domāju, ka tur tikai kādi trīs pāri būs un nekas prātīgs nesanāks,” teic vadītāja. „Tikko biju sākusi Saldū strādāt Uzņēmumu reģistrā. Man nebija nolūka saistīties ar citu deju kolektīvu, bet atbraucu uz Snēpeli un jutos pārsteigta – sanākusi pilna zāle! Neko darīt. Sākām dejot un tā turpinām.” Tagad G.Freiberga vada vēl otru kolektīvu – Rendas seniorus.

Dēls aizstāj tēvu

Kopš pirmsākumiem Snēpelē vēl dejo pieci: Aiga un Ģirts Bulavi, Astra Dadzīte, Kristīne Krūmiņa un Ilonda Reita. „Dalībnieki pamainījušies, bet saglabājies sākotnējais uzstādījums, ka būsim ģimeņu kolektīvs,” skaidro Aiga. „Ja kāda meita arī nedejo ar savu vīru, tad ne tāpēc, ka viņš negrib. Diemžēl no viena puiša pirms kāda laika pāragri šķīrāmies, jo viņš tika aizsaukts mūžībā. Citam vīram darbs tālu prom. Vienu tēti aizstāj dēls. Ir dejojuši tēvi un dēli, māsas un brāļi.”

Nav jābiksta

Aiga vada pagasta pārvaldi, bet vīrs Ģirts ir lauksaimnieks. Kurš kuru pēc garās darbdienas mudina, ka jāiet uz mēģinājumu? Taču Snēpelē neesot tā, ka kāds būtu jābiksta. Katrs pats grib un iet darboties. Vienīgi reizēm jāsaņemas, lai pieceltos. Palīdzot tas prieks, kas rodas, ieejot kultūras nama zālē pie pārējiem. „Tas ir vaļasprieks,” tā Ģirts, „varētu pat teikt, ka atpūta un izklaide, kaut arī prasa nopietnu domāšanu līdzi un fizisko piepūli. Bet, kad visu dienu pārsvarā viens ņemies pa lauku darbiem, tad ir forši
satikties ar citiem. Īpaši garajos ziemas vakaros.”

„Re, manējā nāk!”

Bez dejošanas kolektīvā ir citas tradīcijas, un daudz piedzīvots ārpus skatuves. Kā saka, ir gan strādāts, gan ballēts. Kopā braukuši ar laivām, stādījuši ķiplokus un gājuši kartupeļu talkās, svinēti Jāņi, Ziemassvētki u.c. svētki. Kopā būts un dejots Čehijā, Ukrainā, Beļģijā, Krievijā, Nīderlandē.
Tad ceļojumu tūrēm dīkstāvi noteica kovids, tagad jau iezīmēts nākamais maršruts, bet publiski tas netiek izpausts. Ģirts piebilst, ka arī lielajos Dziesmu svētkos, kur pulcējas tūkstoši, neizpaliek ģimeniskums un savējo apziņas prieks. Finālā, kad puiši gar stadionu sastājas malā un gaida savas meitas, pārņemot lepnums un acīs esot teju vai asaras: „Re, manējā nāk!”

Iesvēta jauniņos

A.Dadzītei šie būs desmitie Dziesmu un deju svētki, iepriekš viņa dejojusi Kuldīgā. „Te kolektīvā ir tāda ģimeniska sajūta,” viņa secina. „Komunikācija ir ļoti draudzīga, nav tikai tas viens mērķis – pacelt latiņu arvien augstāk un to sasniegt. Tas rada stresu, bet man labāk patīk brīva atmosfēra.”
K.Krūmiņa savos pirmajos Dziesmu svētkos 80. gadu beigās dziedājusi, pēc tam visos turpmākajos dejojusi. „Katra reize palikusi atmiņā ar kaut ko savu, bet visās ir tā neaprakstāmā, saviļņojošā vienotības izjūta – vai tas ir dziesmā vai dejas solī. Nav jau viegli, kad četras piecas dienas no rīta līdz vakaram paiet vienā dejošanā. Bet pāri fiziskajai slodzei valda pozitīvās emocijas. Noslēgumā pat grūti attapties: „Kā, vai tad viss tik ātri beidzies?” Ar Snēpeli man ir visspilgtākie iespaidi. Mums ir tradīcija iesvētīt jauniņos, kas uz Dziesmu svētkiem tiek pirmoreiz. Līdzīgi kā studentiem notiek fukšu balles. Viņi to nemaz nezina – izlasīs Kurzemniekā, tāpēc nevaram stāstīt, kas jādara. Bet jābaidās nav, jo būs ļoti interesanti. Pārbaudījumi lielākoties saistīti ar dejošanu. Izkritis vēl neviens nav.”

Ar raksturiņu

Kolektīvā ir 20 dalībnieku, un ne tikai snēpelnieki vien – brauc cilvēki no Skrundas, Turlavas, Kuldīgas. Vecuma amplitūda diezgan plaša, jo jaunākajam dejotājam ir 18, vecākajam – 58 gadi. Vidējais vecums ir 44, bet gadiem neesot nozīmes. Snēpelniekiem patīk, kā Aiga saka, dejas ar raksturiņu. Tādas kā latgaliešiem – straujas un ar degsmi dejojamas. Tās lēnās vēl neprotot īsti iznest. Tomēr arī īsti straujās jauniešu polkas vidējās paaudzes kolektīvs savā repertuārā vairs neiekļauj.

Veseli seši tērpi!

Ar tērpiem snēpelnieki ir ļoti bagāti, un tas ir galvenokārt pašu nopelns. Viņiem ir sešas kārtas, tai skaitā divi autentiskie Snēpeles tautas tērpi, kas tapuši ar projektu konkursa LEADER atbalstu. Pirmais ir ļoti grezns, ar pērlītēm izšūtām aubēm un apkaklītēm, Jaunākais ir pilsētnieciskāks. Ilonda vairākas reizes braukusi pētīt Latvijas Nacionālā vēstures muzeja etnogrāfijas nodaļas krājumus, un abi tērpi zīmēti pēc arhīva materiāliem, lai būtu autentiski. Vēl snēpelnieku pūrā ielocīts Rendas, Kuldīgas, Latgales un lina tērps. Vienīgi pirmo kārtu pašvaldība sagādājusi, lai var godam nodejot skatē. Pārējie tapuši gandrīz pašu rokām.

Visas jāizdancina

Pieredzējušie atzīst, ka ir vērts tos piecus gadus regulāri nākt uz mēģinājumiem, lai būtu Dziesmu svētkos. Dejojot stadionā, citos mēģinājumos un koncertos, kā arī sadzīvē iegūts daudz draugu, ar kuriem draudzība pēc tam turpinās. Jaunajiem tas vēl priekšā. Linda un Mārtiņš Ozoliņi dejo tikai kopš šī gada, turklāt pirms atnākšanas uz Snēpeli skatuves dejā iemaņu neesot bijis: piecos mēnešos vajadzējis iemācīties pamatsoļus un vienlaikus Dziesmu svētku repertuāru. „Atnācām Snēpelē uz balli, laikam jau apzināti tikām piesēdināti pie dejotāju galdiņa,” stāsta Linda. „Kolektīvam vajadzēja jaunus dalībniekus, mēs piekritām, jo kaut kādas aktivitātes ārpus darba gribējās. Bijām par dejošanu domājuši, kaut pieredzes nekādas. Mārtiņam gāja raitāk, bet man laikam divas kreisās kājas. Puiši apgūst ātrāk, jo viņu mazāk un jāizdancina visas meitas, kas dažbrīd sēž malā.” Mārtiņš atzīst, ka neliels lampu drudzis pirms iešanas uz skatuves vēl ir, bet ar pirmajiem soļiem tas pāriet. Abi Ozoliņi strādā valsts iestādē, bet dejošana viņiem ir darbs un atpūta vienlaikus – jākustina gan kājas, gan smadzenes.

Atņem nogurumu

Daniels Kārlis Freibergs ir jaunākais un dejo pārī ar mammu Agnesi, kas kolektīvā ir četrus gadus. Nē, mamma neesot likusi, tikai piedāvājusi, kad pats meklējis kādu nodarbi pēc galdnieka mācībām Kuldīgas tehnikumā. Dziesmu svētkos neesot piedalījušies, tāpēc ir satraukums. Iespēja nokļūt vērienīgajā pasākumā nav galvenais, kāpēc viņi uz mēģinājumiem nāk par spīti nogurumam, kas dažbrīd pēc darba šķiet nepārvarams. „Tas ir liels izaicinājums grūtībām tikt pāri,” atzīst Agnese. „Bet, ja ir dejotprieks, tad var visu.” Dēls piebilst, ka viegli nav, bet tieši dejošana nogurumu atņem.

Iemeslus nemeklē

Skrundenieki Inita un Ēriks Abersoni kādreiz dejojuši Mežābelē, bet pirms vairākiem gadiem vidējās paaudzes kolektīvs Skrundā pajucis. Piebiedroties senioru Viršiem vēl šķitis par agru. „Snēpele ir nedaudz tuvāk, bet varējām braukt arī uz Aizputi vai Saldu, kur tāpat ir labi vidējās paaudzes kolektīvi. Tie daži kilometri lielu lomu nespēlē. Nolēmām pamēģināt šeit. Līdz šiem Dziesmu svētkiem aizdejosim, tad jau vēlāk redzēs,” tā Ēriks. Viņam ir senāka svētku pieredze ar Kuldīgas Ventu, tad dejošanai bijis ilgāks pārtraukums. Inita divus svētkus nodancojusi ar Mežābeli, šie būs otrie pārī ar Ēriku snēpelnieku kolektīvā. Inita ir šuvēja, arī Snēpeles dejotāju tērpiem savu roku pielikusi. „Katrā kolektīvā ir kaut kas savs, un šeit mums patīk. Ikdienā darba daudz, bet mēs esam tā paaudze, kas neizdomā iemeslus, kāpēc kaut ko varētu nedarīt,” tā Abersoni.

Godam nes pagasta vārdu

Savu vadītāju dejotāji raksturo nedaudz atšķirīgi. Vieniem šķiet stingra un prasīga, citiem ne tik ļoti, jo ir dejots pie daudz bargākiem. Citi uzsver pedagoģes prasmes, vēl kādi vairāk ievērojuši labsirdību, iejūtību, mierīgumu. Kopīgs secinājums: ļoti laba un tieši tāda, kāda ģimeniskajam un draudzīgajam kolektīvam vajadzīga. Savukārt Gunta par snēpelniekiem saka: „Kolektīvs ar savu raksturu. Pozitīvākais ir tas, ka man dejotāji nav jāvāc. Paši organizējas un visu izdara. Katram kolektīvam un vadītājam arī ir savs raksturs jeb dejojuma stils, kas jāiedabū arī ienācējos. Es cenšos to darīt labvēlīgi un iedrošinot. Varu pateikt kādu stingrāku vārdu, bet sadusmojos reti. Aizrādu tikai tāpēc, lai dejotājs iemācītos, pats uz skatuves justos labi, un tad arī skatītājiem prieks par sniegumu. Snēpelnieki ir lepni – to arī citi teikuši. Ne iedomīgi, bet labā nozīmē lepni, ka ir tāds kolektīvs, kas godam nes sava pagasta vārdu.”