Par prasmi tikt galā ar emocijām

Arī es vakar līdzīgi kā tūkstošiem latviešu lūdzu visus iespējamos spēkus, lai mūsu puiši pasaules hokeja čempionātā tiek pie medaļām. Lai viņiem ir gandarījums pēc tik pašaizliedzīga, smaga darba.
Kad tas notika un Latvija izcīnīja bronzu, tad tiešām vietā bija teiciens: „Laime pilnīga!” Asaras Kaspara Daugaviņa un citu hokejistu acīs, pateicība pirmām kārtām vecākiem, nevaldāmais prieks, patriotisma vilnis augstu virs Tamperes stadiona debesīm Somijā, kur nu vēl Latvijā! Komandas spēka apliecinājums. Tas, ko var paveikt, ja dara ar sirdi un dvēseli. Ticība sev un pasaulē labāko fanu ticība saviem hokejistiem. Tas viss tur bija! Un nekur nezudīs tā milzīgā pozitīvā enerģija, ko esam sasmēlušies čempionāta laikā un jo īpaši aizvadītās svētdienas vakarā. Bet emocijas ir viena lieta – visu dzīvi uz tām balstīt nevar. Par to domājot, man atmiņā jau pasen lasīti Kaspara Daugaviņa vārdi kādā intervijā, atbildot uz jautājumu, kas spēlētājam svarīgi. Viņš toreiz sacīja apmēram tā: treneris man saka – vissvarīgākais ir naktī vienlīdz ātri aizmigt gan pēc sāpīga zaudējuma, gan pēc skaistas un grūtas uzvaras.
Tātad – tikt galā ar emocijām. Un mūsu hokejisti pierādīja, ka to prot lieliski. Protams, bez šīs prasmes un bez ticības saviem spēkiem, bez komandas saliedētības ir arī citi uzvaru kaldinoši faktori. Vispirms jau vārtsarga Artūra Šilova meistarība (viņš atzīts par visa čempionāta vērtīgāko spēlētāju un labāko vārtsargu!), gandrīz puses spēlētāju pieredze pasaules čempionātos, prasme noturēties mazākumā. Un viss kopā ar pilnīgu laimi, ar sociālajos medijos sprēgājošo humoru, ar ārzemju sporta komentētāju atzinību, ar skaļu Latvijas vārda izskanēšanu pasaulē… Viss kopā radījis tādu eiforiju, no kuras mutuļa grūti izkļūt.
Varbūt tas ir arī attaisnojums mūsu Saeimai, kas naktī grozīja likumu, pirmdienu nosakot par brīvdienu. Šādā pacēluma brīdī, kas turklāt ir rets, izbaudāms un ilgi gaidīts, nudien negribas mūsu likumdevējus kritizēt, taču, manuprāt, tas radījis vairāk haosa, pārpratumu, sarežģījumu nekā labuma. Iemesls ir skaists un cēls, tomēr lēmums, manuprāt, nepārdomāts. Kāds tviterī ierakstījis trāpīgu vaicājumu, sak’, vai tad hokejisti uzvarēja bez darba? Un vai mēs paši arī bez šādiem lēmumiem nerastu veidus, kā sportistus godināt? Bet nakts lēmums, kas vieniem izdevīgs, citiem diemžēl ir tieši pretējs, nu mūs atkal šķeļ, nevis vieno.
Bet, kas izdarīts, izdarīts. Beigsim pukstēt! Priecāsimies un cerēsim, ka hokeja puišu varoņdarbu, saliedējot mūs visus ciešā dūrē, turpmāk nemazinās nepārdomāti lēmumi, likumi, noteikumi