Suitu dejotāji – tradīciju kopēji

Alsungas vidējās paaudzes deju kolektīvs Suiti skatē novērtēts ar augstāko pakāpi – tas apliecina, ka XVII Deju svētku repertuārs apgūts izcili un Suiti dosies uz Rīgu, lai kopā ar citiem Latvijas dejotājiem Daugavas stadionā priecētu skatītājus lieluzvedumā Mūžīgais dzinējs.

Vajadzēja vadītāju

Vidējās (jeb vislabākās, kā rakstīts uz treniņtērpiem) paaudzes deju kolektīvs (VPDK) Alsungā darbojas ilgi – 2022. gadā nosvinēti 40 gadi. Tagadējo sastāvu vada Dace Martinova: „Pēc pagājušajiem Dziesmu svētkiem 2018. gadā, kad rudenī bija jāsāk jauna sezona, kolektīvs meklēja jaunu vadītāju – tā arī neizdevās dabūt. Līdz tam es biju dejotāja un tā gada pavasarī pabeidzu kursus Latviešu deju skola 8. Strādāju ar bērniem – man bija trīs grupas: bērnudārznieki, 1.–4. un 5.–9. klašu vecuma grupa. Kultūras aktivitātes mani vienmēr saistījušas, un dejot ir gribējies, cik vien sevi atceros. Sāku dejot apmēram 1991. gadā Alsungas jauniešu deju kolektīvā. Suitu vadītājas izvēle palika pie manas kandidatūras.” Muzikālo pavadījumu mēģinājumos spēlē koncertmeistare Ilga Pavāre.

Cilvēki no visas suitu zemes

Kā visiem pašdarbniekiem pārtraukumu no vieniem līdz otriem Dziesmu svētkiem darbībā ieviesa pandēmija. Dace saka: „Prieks, ka kovids mūs nepiebeidza. Bija pauze, bet pēc tam ar prieku satikāmies. Sastāvs gan pamainījies – kāds mainījis dzīvesvietu, kāds darbu, bet citi ir nākuši klāt. Dzīve nestāv uz vietas.” Kolektīvā šogad ir 19 dejotāju. Tā izveidojies, ka Suitos dejo tikai vietējie cilvēki no visas suitu zemes: Alsungas, Jūrkalnes, Gudeniekiem. Te ir vairāk pieredzējuši un arī tādi, kuri pirms tam nav dejojuši. „Sākām ar soļošanu: jāiemācās staigāt kā dejotājam – soli likt ne no papēža, bet no pirkstgala,” skaidro Dace. Augstākā kategorija skatē apliecina – viss apgūts godam.
Suiti ir ģimenisks kolektīvs. „Dejot nāk abas pusītes – tādi mums ir seši pāri. Vairāk dejot vēlas dāmas, tad nu vīriem jānāk līdzi, bet šķiet, ka viņiem patīk tīri labi. Iegūst abi – tas ir laiks, ko ģimene pavada kopā. Straujajā dzīves tempā maz iznāk darīt kopīgas lietas, bet šī ir jauka iespēja pavadīt laiku kopā.” Kolektīvā dejo arī Daces vīrs Mārcis Martinovs: „Es dejoju kopš vidusskolas, tad bija pārtraukums. Visu laiku Alsungā. Tagad sieva ir vadītāja, un tad jau jādejo – tāds ģimenes pasākums. Vadītāja ir stingra, bet tādai jābūt.” Dace piebilst: „Mums ir arī dzīve ārpus skatuves. Lielākais atpūtas un izklaides pasākums kolektīvam ir Ziemassvētku balle ar jauno dejotāju iesvētībām.”

Repertuārs: gan tradicionāls, gan mūsdienīgs

Koncertdarbība ir gana aktīva. Pērn jaudīgi svinēta Suitu 40. jubileja – bijis krāšņs koncerts Ziedulejas estrādē, apkopoti kolektīva vēstures materiāli. Šogad ir būts ciemos Valentīndienas sadancī Ancē, kolektīvu koncertā Brocēnos. Aprīlī Suiti aicināja draugus uz Deju svētku ieskaņas koncertu Sadancojam Alšvangā. Repertuārā ir ne tikai Dziesmu svētkiem apgūstamās dejas, bet arī tās, kas patikušas no iepriekšējām sezonām: „Apgūstam arī jaunas dejas, tādas, kuras patīk gan vadītājai, gan dejotājiem.”
Īpaša vieta repertuārā ir suitu horeogrāfiskā mantojuma – seno deju un rotaļu – iedzīvināšanai. Dace: „Veidojam nelielas programmas kopā ar kapelu Alšvangas spēlmaņi. Ņemam suitu folkloras materiālu – etnogrāfiskos dančus, kopjam tradīcijas. Kad Alsungā divas dienas būs tradicionālie pavasara svētki Suitu lebediks, koncerta noslēgumā būs sadancošana: kapela spēlēs, mēs rādīsim danču soļus un ceram, ka ciemiņi dancos līdzi.” (Šie svētki jau nosvinēti.)
Suitu kultūras mantojumu D.Martinova pēta jau sen. Biedrība Etniskās kultūras centrs „Suiti” nodibināta 2001. gadā, lai izzinātu suitu novadu kā etnisku kopienu un kultūrvēsturisko mantojumu saglabātu. Dace: „Tā pētīšana un iedzīvināšana ir mana sirdslieta un ambīcija – es to negribu palaist, gribu noturēt.”2015. gadā realizēts projekts Suitu horeogrāfiskais mantojums. Suitu deju svētki Alsungā. Projektā tapusi izstāde Suiti. Deja. Vēstures mirkļi. Dace stāsta: „Etnogrāfiskie danči skatuves deju dejotājiem varbūt liekas garlaicīgāki, jo tie ir vienveidīgāki. Bet savējiem esmu pateikusi, ka mums savas vērtības jāsaglabā un ar godu jānodod nākamajām paaudzēm. Liela vērtība un ieguvums ir iespēja dejot ne tikai ierakstu, bet arī dzīvās mūzikas pavadībā.”

Etnogrāfisks tautastērps

Tāpat pētījumos ir balstīts tautastērps. Dace skaidro: „Suiti valkā etnogrāfisko tērpu – mēs neimprovizējam, nevienkāršojam, jo cenšamies to valkāt tieši tā, kā paredz tradīcijas. Tautastērps lielākoties darināts tepat. Tas ir mūsu pašu amatnieku darbs – gan austs, gan izšūts un šūts. Tērpus darina Suitu amatnieku biedrība, kas pulcē dažādus meistarus, ir arī privāti audēji. Es pati arī darinu dažas tērpa daļas. Saktas pasūtām pie rotkaļiem, kurpes – pie kurpniekiem, cepures – pie cepurniekiem.”

Visi tepat vien ir

Alsundzniece Ance Sproģe: „Ar šo kolektīvu uz Dziesmu svētkiem dodos pirmoreiz, bet vispār otro – 2018. gadā biju Suitu sievu sastāvā. Joprojām gan dziedu, gan dejoju. Šoreiz Rīgā sanāk ilgāka darbošanās – visa nedēļa. Kolektīvs ir draudzīgs, mums iet interesanti. Vasarā ir sarežģītāk apvienot darbu ar dejām. Daudzi strādā lauksaimniecībā, un šis ir karstākais laiks, lai visu sarūpētu, lai visu apdarītu. Kolektīvs ir aktīvs: piedalāmies vietējos pasākumos, jūnijā brauksim ciemos uz Kuldīgu, uz Usmu sadancot ar draugu kolektīviem. Laba tradīcija ir lielais pasākums – Jaungada un Ziemassvētku ballīte, ir interesantas jauno iesvētības. Mēs visi esam vietējie un arī ikdienā tepat satiekamies, kopā strādājam.”

Pirmoreiz

Liene Macpane ar vīru Ivo Macpanu dejot sākuši pērn oktobrī. Liene: „Kolēģe aicināja jau pirms diviem gadiem, bet tad nebija iespējas. Šogad nācām: nu, labi – mēģināsim. Man pratības nebija nekādas – nebiju dejojusi, arī skolā ne. Vīram bija. Bet kaut kā lēcām, un iznāk arvien labāk. Prieks par kopīgo laiku mēģinājumos.
Vasarā ir grūtāk to atrast, bet ziemā ir labi tumšajos vakaros ko padarīt. Mēģinājumi notiek divreiz nedēļā pa divām stundām, turklāt ir lielisks fiziskais treniņš. Ir te vēl citi jaunie. Mums kāda nedēļa, divas bija pagājušas, kopš sākām nākt, Gudeniekos bija pasākums, un mums lika uzstāties. Šoks – vai es to tiešām varu? Dzīvi palikām, un prieks bija liels, pašai patika – nez kā izskatījās no malas. Rudenī pat nezināju, ka šogad tie Dziesmu un deju svētki. Par to, kas tur būs, īpašas vīzijas nav – tik tas, kas redzēts televīzijā. Saprotu, ka nebūs viegli nedēļu skolā dzīvot kopā: kā būs gulēt uz matračiem, kur mazgāt drēbes, kā visa sadzīve. Biju ar bērniem pasākumā Pulkā eimu, pulkā teku Cesvainē, tur arī palikām pa nakti, bet tā tikai viena diena. Vecie dejotāji palīdz visā, kaut vai tautastērpu uzvilkt pareizi, aubīti uzlikt. Kreklam izšuvums pareizi jāpiestiprina, arī vadītāja daudz ko ierāda un palīdz. Dejošanā, ja ko nesaprotu, izstāsta, ko un kā, vai nomierina: viss būs labi – tev iznāks. Tiekamies arī brīvdienās – uz boulingu braucam, pokera vakari notiek. Mums kā jauniņajiem bija iesvētības. No skolas laikiem zināms, ka tas ir diezgan briesmīgi, bet nē – te viss bija baigi forši!”

Nesēdēt mājās

Miks Gornijs un Pēteris Hlomovs atzīst, ka darbošanās kolektīvā ir lieliska iespēja satikt pārējos, ir ballītes, pasēdēšana pēc koncertiem. Vaicāts, kas vilina dejot, Miks apsver: „Ļoti daudz iespēju jau nav – vai nu dūdas spēlēt, vai dejot. Suitenes mūs neņem, Suitu vīriem arī štats pilns…” Pēteris dejo sen: „Vidusskolā Alsungā, tad studiju un darba laikā Liepājā, Jelgavā, tad atgriezos suitos un tagad esmu te. Kādu laiku gan nedejoju.” Viņš bijis trīs vai četru Dziesmu svētku dalībnieks: „Man viss skaidrs, kas tur notiek. Bet nezinu, kā būs šoreiz, – vidējai paaudzei droši vien vieglāk. Iepriekš dejoju B grupā, un tur dejas un zīmējumi ir sarežģītāki.”