Seniori – ar ļoti lielu atdevi

Vēl un vēlreiz senioru kolektīvs Kuldīdznieks mēģinājumā izdejo klasiku – Ulda Žagatas deju Es mācēju danci vest: soļi jāpārliek citādi, lai šovasar Mežaparkā iekļautos Latvijas labāko kolektīvu vidū Dziesmu un deju svētku noslēguma koncertā Kopā augšup. Tāda iespēja godam nopelnīta pagājušā gada skatē.

Šogad iegūta augstākā kategorija, un pēc punktiem Kuldīdznieks savā grupā ir sestais labākais kolektīvs valstī. Par to patiesi priecīgs un lepns ir 21 dejotājs un vadītāja Ramona Irbe. Viņa ir arī Kuldīgas un Ventspils deju apriņķa virsvadītāja: „Šiem svētkiem Kuldīdznieks apgūst dejas ne tikai lieluzvedumam Mūžīgais dzinējs Daugavas stadionā, bet arī Mežaparka koncertam. Pirmo reizi tur noslēgumā piedalās arī senioru kolektīvi – 20 no visas Latvijas.”

Nodibināja, jo vajadzēja

R.Irbe: „Šis kolektīvs ir manis dibināts pirms 20 gadiem. Tajā laikā Kuldīgas novadā neviena senioru deju kolektīva nebija, bet Dziesmu svētkos tika radīts lieluzvedums Mana pasaule, kuru vajadzēja izdejot visām paaudzēm kopā. Mums bija visas citas grupas: bērni, jaunieši, E grupas vidējās paaudzes dejotāji. Braucot mājās no semināra Rīgā, piezvanīju Laimai (Laimdotai) Stirānei – vai varam savākt kolektīvu. Pirmajā sastāvā Laima bija no Bandavas, bija agrākie Ventas un patērētāju biedrības kolektīva dejotāji un citi. Saucāmies Kuldīgas seniori, bet visiem nepatika attiecināt uz sevi vārdu seniors – dažiem šķita, ka tas nav glaimojoši, un šie daži bija ar skaļām balsīm. Tad netīšām sanāca tā, ka bijām koncertēt Ancē, un tur deju kolektīva vadītāja – nezin kas viņai bija uznācis – programmā ierakstījusi: Kuldīdznieks. Iepriekšējos Dziesmu svētkos jau startējām ar šādu nosaukumu.”

Pilnībā nokomplektēts

Uz svētkiem dejotāji brauks saposušies. „Līdz galam esam nokomplektējuši Nīcas sieviešu tērpu. Tā lielākā bagātība, ar ko lielāmies, ir adītās jakas – profesionāļu darinātas Liepājā. No tās puses šis tautas tērps nāk – skaists, sarežģīts roku darbs, ļoti dārgs. Tādus darināt katram nav pa spēkam. Bet daudz lietu ir pašu dalībnieku sarūpētas: pušķi saktām, daļai meitu ir pašadītas zeķes. Bet noadīt Nīcas zeķes – arī tas nav parasto zeķi darināt.”

Jubilejas koncerts

27. maijā Kuldīdznieks rīko 20. jubilejas koncertu: izdejos gan svētku repertuāru, gan citas mīļas dejas. Pasākumu kuplinās draugu kolektīvi – kopā jautrāk un vieglāk. R.Irbe stāsta: „Dejojam arī manas horeogrāfijas, kad obligātais repertuārs kādreiz ir līdz kaklam, sevišķi tad, ja tas jāmācās divus gadus. Jubilejai radīju jaunu deju Mazs cinītis.”
Mēģinājumi notiek reizi nedēļā divas stundas: „Reizēm, ja vajag, varam arī ilgāk. Ir reizes, kad paši grib vēl patrenēties, lai soļus labāk iegaumētu. Bet man viņi ļoti jāslavē, jo visu sezonu, kamēr gatavojamies, dejotāji nāk uz visiem mēģinājumiem, nekavē, strādā ar ļoti lielu atdevi. Tas arī veido izcilo rezultātu – nav jau viņi ne labāki, ne citādāki par citiem. Man gan viņi ir tie labākie! Vienam iet ātrāk, citam lēnāk, bet repertuāru apguvām, un arī viņiem tas tīri labi patīk.”

Gan zinātāji, gan iesācēji

Kolektīvam šie ir piektie Deju svētki. R.Irbe: „Sastāvs pa gadiem mainījies. Tagad ir daudzi pieredzējušie, bet ir arī tādi, kas sākuši no nulles. Ilze Pūpoliņa, Santa Reimane, Miņinu pāris – ne Sergejs, ne Iveta iepriekš nav dejojuši. Iveta tā arī teica: „Visu mūžu esmu gribējusi dejot!” Ir tādas ģimenes, kurās dejo abi: Mareta un Jānis Petroviči, Dace un Raimonds Briži, Māris Nerings un Evija Gudermane. Pa šiem gadiem ģimenes izveidojušās arī mūsu kolektīvā. Pirmajos piecos gados bija divi pāri, kas uz kolektīvu atnāca pa vienam, bet atrada otru pusīti.”

No pirmsākumiem

„Mums tikai viens cilvēks dejo visus 20 gadus – tā ir Vija Fogele,” saka vadītāja. Sākusi jau sen, bijusi arī to Ventas dejotāju rindās, kuri 1970. gadā izcīnīja Tautas deju ansambļa nosaukumu, tolaik vadītāja bija Ausma Dunaiska. V.Fogele atceras: „Kamēr auga bērni, nedejoju, bet atsāku tad, kad nodibinājās senioru kolektīvs, – 2003. gada Dziesmu svētkos vajadzēja, jo programmā jādejo ar maziem bērniņiem.” Kas kolektīvā saista? „Tas ir prieks satikties mēģinājumos, izkustēties, kopība Dziesmu svētkos. Braucam ciemos pie kolektīviem Talsos, Dundagā, Druvā, Slampē un vēl daudz kur citur. 30. aprīlī bijām festivālā Aizputē – kopā 21 kolektīvs. 21. maijā Rīgā, Mežaparkā, būs kopmēģinājums tiem, kuri izcīnījuši tiesības dejot Dziesmu svētku noslēguma koncertā. 27. maijā kādi desmit kolektīvi brauks pie mums uz 20 gadu jubileju. Mums savulaik bijuši arī tālāki izbraukumi, esam divreiz bijuši Krievijā: gan uz Novgorodu, gan Pleskavu.”

Liela atbildība

Laima Ostele kolektīvā dejo 15 gadus, bet vispār to sākusi 1978. gada rudenī. „Pārcēlos uz Kuldīgu un meklēju kolektīvu – tas bija patērētāju biedrības jauniešu deju kolektīvs,” viņa atceras. Kuldīdznieka dalībniekus Laima raksturo kā apņēmības pilnus un gatavus lielajiem svētkiem: „Labi, ka ir tie labie rezultāti, bet tas arī uzliek lielu atbildību. Maza spriedzīte ir, vai viss iznāks, kā gribam.” Ierasto dzīvi patraucējis kovids – pirms tā koncertu un braucienu bijis vairāk, toties patīkami, ka pēc pandēmijas neviens nav atkritis. „Dejošana, kā es saku, ir sava veida slimība. Tu pie tās pierodi, un prasās. Vatsapa grupā visus sveicam vārda un dzimšanas dienās, bet, ja iekrīt mēģinājuma laikā, tad godinām vairāk. Atmiņā paliekošs ir pagājušās sezonas noslēgums Rojā, bet Alūksnē piedalījāmies Dziesmu svētku modelēšanas pasākumā. Dziesmu svētku repertuārs, manuprāt, nav grūts – ir izdejojams.”

Vajag kustēties

Arī Pēteris Čačs 15 gadus ir šajā kolektīvā. Viņa pārliecība: „Vajag kustēties! Ir jau viegli apsēsties dīvānā. Bet vispār seniori ir malači – cepuri nost, ka nesēž mierā, ka neiet pie dakteriem meklēt vainas, bet darbojas. Kolektīvs mums foršs, vadītāja stingra, latiņa augsta. Katra dejotāja sapnis ir būt ne tikai stadionā, bet arī Mežaparkā. To šogad realizēsim. Man ar šo kolektīvu būs trešie Dziesmu svētki.”
No Ēdoles ceļu uz mēģinājumiem mēro pieci cilvēki, no Alsungas divi. Ēdolnieks Ēriks Vera ilgu laiku dejojis savā pagastā, bet pēc pagājušajiem Dziesmu svētkiem atnācis uz Kuldīdznieku: „Patīk gan kolektīvs, gan visādas izdarības. Šie man būs trešie Dziesmu svētki. Gatavoties un piedalīties kopīgajos svētkos ir tāpat kā sportistiem trenēties – lai darbotos, kaut kādam mērķim jau jābūt.”

Desmit tautas tērpu

Māris Nerings un Evija Gudermane ir ģimene. Pirms tam dejojuši Ēdoles vidējās paaudzes kolektīvā Mudurs. Māris: „Pazīstami bijām sen, bet satuvinājāmies dejojot.” 2019. gadā Kuldīdznieks braucis uz Hanzas dienām Pleskavā, un vajadzējis pārus. Ilona Stepanova viņus uzrunājusi, vai negrib pievienoties. Māris atzīst: „Sākumā bija bail – kolektīvs svešs, vadītāja stingra, bet nodejojām Pleskavā, un viss bija lieliski! Rudenī nācām dejot sastāvā.” Evija atzīst: „Dejošana ir izraušanās no rutīnas. Un tā īpašā sajūta, uzvelkot tautastērpu!”
Viņu ģimenē dejo visi, arī bērni, un mājās esot desmit tautastērpu. Vecākā meita studē Rīgā, bet brauc uz Ēdoles Mudura mēģinājumiem, mazākajai ir trīs gadiņi, un arī viņa jau dejo. Evija un Māris ir pašdarbnieki ar stāžu, bet ar šo kolektīvu uz svētkiem dosies pirmoreiz. Evija bijusi skolēnu Dziesmu svētkos, tad jauniešu sastāvā, tad vidējās paaudzes. Un nosmej: tagad vēl jāaizbrauc ar senioriem.