Jauni un sprigani

Ēdoles vidējās paaudzes deju kolektīvā Mudurs ir 16 dejotāju no 16 līdz 40 gadiem. Daļa no tiem ir vietējie, bet daļa brauc no Kuldīgas un Alsungas. Kolektīva vadītāja Amanda Arāja par savējiem teic: „Viņi ir ļoti saprotoši un brīžiem var būt ļoti mīļi, lai arī paši to nemaz neapzinās. Es pati dejoju Kuldīgas vidējās paaudzes deju kolektīvā Bandava, un ir bijuši koncerti, kur pēc viena priekšnesuma man tūlīt jāskrien pārģērbties citam, tādos brīžos viņi ir ļoti atbalstoši un uzmundrinoši sauc: „Skrien, Amanda!””

Pirmie svētki divās lomās

Kolektīvs izveidots 2012. gadā, un tā vadītāja līdz 2021. gadam bija Inese Poriķe. Pēc 2018. gada Dziesmu un deju svētkiem kolektīvs pajucis, daudzi dejotāji aizgājuši, un, kad uznākusi kovida pandēmija, tā darbība apstājusies pilnībā. Kolektīvu no jauna veidojusi Amanda Arāja, kura līdz tam pati dejojusi Mudurā. „Kad sāku apzināt dejotājus, lielai daļai no vecā Mudura dalībniekiem vairs nebija vēlmes turpināt, un, atklāti sakot, gan viņi, gan tā brīža Ēdoles jauniešu deju kolektīvs Sprigulis bija izauguši. Daži no Mudura pārgāja uz kādu senioru kolektīvu, taču lielākā daļa no Spriguļa dejotājiem turpināja dejot jaunajā Mudurā,” stāsta A.Arāja, kura arī agrāk dejojusi Sprigulī. Šobrīd lielākā daļa dejotāju ir jaunieši, no vecā Mudura palikuši trīs dejotāji.
Šādā sastāvā kolektīvs Dziesmu un deju svētkos piedalīsies pirmo reizi: „Man pašai šie būs ceturtie Dziesmu un deju svētki, taču pirmie, kuros būšu gan dejotāja, gan vadītāja. Mēģinājumu grafiku esmu jau izpētījusi, un problēmu abas lomas apvienot, šķiet, nebūs.
Konkrēti mēģinājumu laiki gan vēl nav zināmi, taču, ja būs brīdis, kad nevarēšu būt ar savējiem, viņi zina, ka paralēli dejošu citā kolektīvā un atbildība būs jāuzņemas pašiem. Es viņiem uzticos.”

Draudzīgi un saprotoši

A.Arājai tuvāki bijuši pirmie Dziesmu un deju svētki, kuros viņa dejojusi: „Tolaik vēl nezināju, uz ko parakstos un kā tas notiks, – braucu un ļāvos piedzīvojumam. Taču visvairāk atmiņā palikuši tieši 2018. gada svētki. Tie bija pirmie pieaugušo Dziesmu un deju svētki, jutos brīvāk.” Vaicāta, kā kolektīvs viņu pieņēmis, A.Arāja atzīst: „Tiklīdz sāku vadīt, brīdināju, ka būs koncerti, kuros ar viņiem kopā nevarēšu būt, un viņi to jau tad ņēma vērā, bija ļoti saprotoši.” Viņa noteic, ka Mudura dejotāji nekad nav bijuši greizsirdīgi vai apvainojušies uz Bandavu. Tieši pretēji – ir ļoti saticīgi un draudzīgi, arī uz Mudura 10 gadu jubileju viesos bijis tieši Bandavas kolektīvs.
Vēl draudzība no vecā Mudura laikiem palikusi ar VPDK Ance. Lielā vecuma starpība dejotāju starpā neesot šķērslis: „Tā noteikti netraucē. Kopīgu valodu viņi ir atraduši. Viens otru atbalsta, izpalīdz ar apģērbu, deju soļiem un ko citu.” Mēģinājumi notiek katru piektdienas vakaru, taču ir bijušas reizes, kad mēģina arī sestdienās vai svētdienās: „Kad tuvojas koncerti, mēģinām biežāk. Darba dienās nesanāk, jo daudzi dejotāji ir skolnieki.” Tuvākais koncerts paredzēts 27. maijā Alsungas Lebedikā.

Dejotprieks ir jau sen

Toms Bergmanis dejo no sešu gadu vecuma. Viņš iepriekš dejojis Ēdoles JDK Sprigulis. Pie A.Arājas dejo otro gadu: „Uz Muduru pārgāju, jo gribēju dejot. Jauniešu kolektīvs izjuka, un daudzi dejotāji pārgāja uz šo kolektīvu, tāpēc pusi jau biju iepazinis. Tagad esam izveidojušies par ļoti draudzīgu kolektīvu, kā saka, viens par visiem, un visi par vienu. Vecuma starpība mums vispār nav problēma.” Toms atzīst, ka visas līdz šim izdejotās dejas ir mīļas un tādas, kura nepatiktu, vispār neesot. Viņš bijis divos Dziesmu un deju svētkos: „Pēdējos biju kopā ar Spriguli. Tos atceros ar lielo karstumu, bija grūti. Šī gada svētkus gaidu ar pozitīvām emocijām. Gatavi esam noteikti!”
Andis Vīlaks teic: „Es mīlu dejot un cienu savu jauno vadītāju!” Viņš dejojis arī vecā Mudura sastāvā. Pavisam kopā nodejoti 30 gadi. Jaunajā sastāvā dejotāji esot jaunāki, spriganāki un izveicīgāki, līdz ar to izdodas labāk. „Ar jauno vadītāju mums ir ļoti laba sadarbība. Viņai vēl ir, kur augt, taču vada viņa mūs ļoti labi. Jaunajiem dejotājiem, ja kas nesanāk, pamācām.” Andim vislabāk patikusi deja Es mācēju danci vest: „Tā mums agrāk ļoti labi sanāca, bija ļoti smuki.” Viņš novērojis, ka skatītājiem labāk patīkot aktīvākas dejas, un tādas arī pašam tīk. Uzstāties vislabāk paticis Skrundas estrādē un Ventspils Jūras vārtos: „Man patīk plašas un ērtas skatuves, kur var izvērsties.”
Kopā ar iepriekšējo Mudura sastāvu bijis uz 2018. gada Dziesmu un deju svētkiem: „Bija jautri, saliedējāmies. Vakaros bija kopīgas pasēdēšanas, nākamajā rītā mācējām operatīvi savākties uz mēģinājumu. Noslēguma koncerts bija aizkustinošs.”

Viens otru uzvaktē un izpalīdz

Evita Tenisa dejo kopš trīs gadu vecuma un atzīst, ka tas rada prieku. Iepriekš viņa dejojusi Sprigulī, bet Mudurā dejo, kopš kolektīvu vada A.Arāja. „Esam ļoti pretimnākoši un draudzīgi, neviens no mūsu kolektīva nekad nepaliks nelaimē – ja kādam kas aizmirsies, palīdzēsim,” viņa teic.
Mēģinājumos ejot karsti: „Ir grūti un viegli reizē. Katru gadu pienāk klāt kāds jaunais, kurš nekad polku nav lecis, taču esam saprotoši un bariņā ņemam jebkuru. Visi kopā rūpējamies, lai polka uz skatuves izskatās tāda, kādai tai būtu jābūt.” No izdejotajām dejām Evitai vislabāk patikusi A.Arājas veidotā deja pērnā gada Jāņiem: „Atmiņā palicis skaistais laiks, saulriets, Jāņu atmosfēra Dzirnavu dārzā pie Ēdoles ezera. Šī deja paņem ar savu stāstu, aicinot atgriezties mājās tos, kuri no dzimtenes aizbraukuši.” Viņa dejojusi gan skolēnu, gan pieaugušo Dziesmu un deju svētkos un dažādos sastāvos: „Piedzīvojumu
bijis daudz. Piemēram, reiz viens dejotājs iepriekšējā vakarā bija par daudz sasvinējies, nācās viņu meklēt, un, par laimi, arī atradām.”

Katri svētki citā sastāvā un ar citām emocijām

Alise Gudermane dejo pašas priekam. Mudurā viņa ir kopš tā izveides 2012. gadā: „Kad sāku dejot, man bija 17 gadi – biju jaunākā. Kolektīvā dejoja arī mana mamma.” Par vadītāju Alise teic: „Ļoti stingra pret mums viņa nav, jo daudzus no mums jau pazīst, ir dejojusi kopā. Jau iepriekš ar visiem bijušas draudzīgas attiecības.” Viņas sirdij tuvāka ir deja Zvaigžņu ceļā: „Ļoti patīk gan mūzika, gan pati deja, kas ar to ļoti sasaucas.” Viņa piedalījusies vairākos Dziesmu un deju svētkos: „Pirmie divi bija ar skolas kolektīvu Stārķēni, pēdējo reizi biju ar Muduru. Spilgtāk atmiņā palikuši skolēnu – tad bijām mazi, viens otru vaktējām. Emocijas bija krāšņākas. Tagad jau šķiet, ka esmu pieradusi, taču emocijas tāpat katru reizi ir patīkamas, kaut citādas.”
Liene Mūrniece vienmēr dejojusi kādā Ēdoles deju kolektīvā. Mudurā – pēdējos trīs gadus. Gadu viņa bijusi arī vecajā sastāvā. Par jauno Muduru viņa teic: „Pašreiz esam vēl savu tradīciju meklējumos, taču daudzus koncertus jau esam kopā piedzīvojuši. Viens otram vienmēr cenšamies izpalīdzēt, pirms koncertiem kopā atkārtojam soļus. Sadarbība ar vadītāju ir laba. Mēģinājumus aizvadām visādi – tas atkarīgs, cik grūtu deju mācāmies. Sanāk arī pasmieties. Grūtākā deja mums, šķiet, bijusi Piejūriņas maliņā, kas arī man no šī brīža dejām patīk vislabāk. Tā ir ļoti latviska un, kad ir apgūta, labi dejojas. Šo deju mācās pilnīgi visi deju kolektīvi – gan jaunie, gan vidējie, gan seniori.” Deja, kura kolektīvam ļoti labi piestāvot un sanākot, esot Kūmas: „To mums ieteica skatē labāk nedejot, jo no malas izskatoties, ka to noskrienam, taču mums pašiem šķita, ka ļoti labi sanāk.” Lienei spilgtāk atmiņā palikuši pēdējie Dziesmu un deju svētki: „Tie bija emocionālāki. Tie bija arī pēdējie svētki ar veco Muduru, kas nudien bija lielisks. Šķiet, togad pati jutos pieaugusi, izpratu, ko šie svētki man nozīmē. Toreiz vakaros dziedājām dziesmas, brīvajā laikā gājām uz stadionu spēlēt bumbu – tas bija labi pavadīts laiks labā kompānijā.”