Mana Latvija

Kāda tā ir? Vienā vārdā to pateikt ir neiespējami. Kur tā sākas? To gan es zinu. Agrs, rasas pieliets vasaras rīts. Basām kājām, tikko pamodusies, skrienu ārā pie jāņogu krūma. No tā aizklīstu tālāk pie upenēm, tad vēl un vēl tālāk dārzā. Smaržo garā zāle. Vecāmāte nāk no akas un sauc brokastīs – cepšot pankūkas. Zinu – būs gardas!

Vai agra pavasara mirklis, kad, lecot pāri piemeža grāvim, kas tolaik šķiet milzīgs (bet drosmes jau mazajam skuķēnam netrūkst!), ar piesmeltu zābaciņu plūcu zilās vizbulītes un zinu, ka pēc tām nāks baltās un būs arī dzeltenās. Un beigās būs vecāsmātes mīļais brāziens.
Rudenī mani, no skolas nākot, ceļa labajā malā pirms mūsu mājām vienmēr sagaida neliela, bet apbrīnojami daudzkrāsaina kļava. Vai katru dienu tā ir citāda – te dzeltenāka, te sārtāka, te ierunājas brūnie toņi.
Vai ziemas pēcpusdiena, kad slapju muguru esmu savus trīs kilometrus atbridusi pa pieputināto ceļu no skolas un jau pa gabalu redzu debesīs paceļamies dūmus no mājas skursteņa.
Un kur nu vēl vasaras naktis ar savu smaržu! Jā, smarža nāk iekšā pa atvērto logu, un tā sastāv no jasmīnu, tikko pļautas zāles un cieši pie paša loga augoša dzīvības koka aromāta.
Un mākoņi, kurus vislabāk ir vērot, guļot garajā zālē uz muguras. Tie lēnām (dažreiz ātrāk) slīd un veido dīvainus, bet dažreiz tīri labi iztulkojamus zīmējumus.
Un lielā, vecā liepa, kurā ierīkota mana slēptuve. No turienes redzu visu, bet mani neviens. Tur lasu grāmatu, bet, kad tā nokrīt zemē, ļaujos slinkumam, pakaļ nekāpju un vienkārši kūkoju. Otra mana slēptuve ir vecās, pustukšās klēts pašā galā, kur vecāmāte salikusi nevajadzīgus krāmus un kur patveros karstajās vasaras dienās, kad laukā vairs nevar izturēt.
Ir vēl daži īpaši koki. Divi līdzās augoši bērzi, starp kuriem man patīk nostāties pa vidu un abus apķert. Un izkratīt sirdi vai izstāstīt noslēpumus. Ir rožābele, lielā bumbiere dārza vidū un zilās plūmītes pie dīķa. Dīķim netuvoties esmu stingri nobrīdināta, bet ik pa laikam sameklēju malkas šķūnītī garu kārti un eju taustīt, vai tiešām tik briesmīgi dziļš.
Smaržas, garšas, piedzīvojumi, asaras, smiešanās, pārpratumi, bezrūpība. Arī lauku un dārza darbi. Bet pāri visam – mīlestība. Bezgalīga, beznosacījumu, pārlaicīga. Tur, Vēju mājās, sākās mana Latvija.