Sirsnīga un saliedēta komanda

Rendas deju kolektīvs dibināts 2014. gadā, šobrīd tajā dejo desmit sievietes un deviņi vīrieši. Vietējo pagasta dejotmīļu pulciņu kuplina dalībnieki no Kuldīgas, Sabiles un Vānes. Visi raksturos un ikdienas gaitās esot atšķirīgi, bet mīlestībā uz deju – vienoti kā viens vesels.

„Dziesmu un deju svētkos viss ir pa smuko!”

Sanita Bierande-Bierena, kura kolektīvā dejo kopš tā pirmsākumiem, dalās atmiņās par tā dibināšanu: „Rendas kultūras nama vadītāja toreiz bija Dace Pušīlova, kura ļoti gribēja, lai pagastā būtu deju kolektīvs. Viņa izrādīja iniciatīvu, uzrunāja vadītāju, dejotgribētājus. Sagājām visi kopā, sarunājām, ka mēģināsim, un tā sākām. Man iepriekš pieredzes tautas deju dejošanā nebija, bet gribēju būt kolektīvā, jo dejot patīk.”
Sanita Rendas deju kolektīvu raksturo kā ļoti dažādu cilvēku saliedētu komandu: „Mēģinājumos esam draudzīgi un jautri. Kur mūs aicina, tur braucam dejot. Kā kolektīvs mēs šovasar jau uz otrajiem Dziesmu un deju svētkiem brauksim, bet man šie būs trešie, jo iepriekš, kad Rendā bija skola, tajā darbojās folkloras kopa Cītariņš. Es skolotājai palīdzēju, un kopā ar viņiem braucu uz svētkiem. Tā atmosfēra un sajūtas, kādas valda svētkos, nav vārdos izstāstāmas! Pozitīva noskaņa, pacilāta gaisotne, kopības sajūta. Dziesmu un deju svētkos viss ir pa smuko! ”

Cauri gadiem nekas nemainās

Vadītāja Gunta Freiberga bez Rendas deju kolektīva vada arī kolektīvu Snēpelē. Viņa pēc profesijas ir matemātikas skolotāja, ieguvusi arī juridisko izglītību, bet dejošana kā vaļasprieks vienmēr bijusi līdzās, un Nacionālā kultūras centra deju skolā macījusies, kā to pasniegt.
„Par kolektīva vadītāju sāku strādāt, kad dzīvoju Liepājā,” stāsta Gunta. „Dejoju Rucavietī, tajā laikā dabūjām tautas deju ansambļa nosaukumu. Tiku pieņemta par repetitori, bet pastrādāju tur īsu brīdi, jo atnācu dzīvot uz Kuldīgu. Kad Ausma Dunaiska, toreizējās Lauktehnikas deju kolektīva vadītāja, aizgāja prom, es turpināju viņas vietā. Snēpelē un Rendā kolektīvus vadu kopš to dibināšanas. Vispirms sāku Snēpelē, pati vēl dejoju Bandavā. Dace Pušīlova ir iniciatore Rendas kolektīva dibināšanai. Viņa uzrunāja, es piekritu to vadīt. Jutu, ka man kļūst grūti visu apvienot, Bandavā dejot pārtraucu. Ar rendeniekiem jau pirmajā mēģinājumā uztaisījām gatavu Sešdanci. Mums bija četri vīri, astoņas sievas. Ļoti ātri jau bija pirmais pasākums pagastā, un mēs to deju jau dejojām. Bijām perfekti noslīpējuši. Nākamā gada pavasarī piedalījāmies skatē, ieguvām otro pakāpi. Un tad katru gadu pa diviem vīriem dabūjām klāt. 2018. gadā, kad bija Dziesmu un deju svētku simtgade, jau bijām pilnā sastāvā un varējām piedalīties. Mums vienmēr bijis diezgan grūti saglabāt pilnu sastāvu. Vairāki dejotāji ir savus bērnus pieaicinājuši dejot. Vienu laiku Andrim dejoja gan dēls, gan meita. Dēls joprojām dejo. Sanitai uz iepriekšējiem svētkiem dēls dejoja. Strādāt ar dažādām paaudzēm vienā kolektīvā ir viegli, ja visi ir cilvēki, kuriem patīk dejot un kuri grib to darīt.”
Sākotnēji kolektīvs tērpus uzstāšanās reizēm aizņēmies no Turlavas pagasta, izmantoti arī ļoti seni Rendas tautas tērpa svārki. „Meitenes tos pārtaisīja, arī vestes pielāgoja. Dace Pušīlova, piesaistot projekta Darīsim paši! naudu, uzšuva bikses, vestes un kreklus vīriem, kā arī kreklus sievām. Tādu īsti labu tērpu mums vēl tagad nav. Drīz sievām būs kārtīgas vestes – pareizas, kā tautas tērpam pieklājas.”
Dziesmu un deju svētkus vasarā Gunta gaidot ar prieku, kā kolektīva vadītāja viņa uz tiem dalībniekus vedot piekto reizi. Pirms tam pati kā dalībniece vēl dažos Dziesmu svētkos esot piedalījusies. „Agrākos laikos tajos varēja sajust tādu padomisku noskaņu, bet pamatā cauri gadiem nekas nemainās. Tā sajūta, kad redzi, cik ļoti daudzi ir vienoti ar tevi dejā, cik iespaidīgi ir zīmējumi, kurus virsvadītāji veido un kuru elements tu esi. Tas ir iespaidīgi!”

„Lai izkustinātu kaulus”

Andris Egliens tautiskās dejas dejo kopš 1970. gada. Pilni piecdesmit gadi dejotāja stāžs gan neesot, jo ik pa laikam Rendā trūkstot dejotgribētāju, kolektīvs izjūkot, bet pēc laika atkal top jauns. „Pirms armijas jau dejoju tautas deju kolektīvā,” stāsta Andris. „Bijuši pārtraukumi, bet, kad Gunta sāka šo kolektīvu vadīt, nolēmu atsākt. Mana sieva Vizma bija liela dejotāja, dejoja līnijdejas, Eiropas dejas, bet 2012. gadā aizgāja viņsaulē. Biju palicis viens un izdomāju, ka jādejo, lai vecumdienās izkustinātu kaulus. Man Rendas centrā ir kafejnīca Pagrabiņš, tur strādāju. Dejošana ir tāda kā atpūšanās. Bieži sanāk uzstāties. Uz vienu, otru vietu aizbraucam. Izdancojamies, pēc tam ir balles. Tā kopā būšana kolektīvā bieži sanāk. Dejošanas dēļ dzīve ir krāsaināka. Arī mans dēls Edgars dejo mūsu kolektīvā.”

Bijušie Kandavnieka dalībnieki

Daila un Jānis Ventnieki ir sabilnieki, kuri kolektīvam pievienojušies pirms vairākiem gadiem, kad izjucis deju kolektīvs Kandavnieks, kurā viņi dejojuši. „Mums patīk dejot, bet Sabilē sava kolektīva nav. Braucām uz Kandavu. Tajā kolektīvā aptuveni septiņus gadus bijām nodejojuši, kad tas izjuka,” stāsta Daila. „Tad mēs abi un vēl Alda, Gunta un Valdis no Vānes meklējām, kur tuvumā varētu dejot. Piebiedrojāmies rendeniekiem. Ļoti labs un draudzīgs kolektīvs esam. Dejošana rada prieku. Kad aizbrauc uz mēģinājumu, tad aizmirstas visas likstas un nelaimes. Nekas vairs nesāp. Dziesmu un deju svētkos esam piedalījušies kādas piecas reizes. Man šķiet, ka tie ir noturīga vērtība, kurā būtība nemainās. Dejas mainās, dejotāji mainās, vēl kādi ārēji faktori, bet sajūtas un atmosfēra ir ļoti jauka ikreiz. Tas nemainās, ir cauri gadiem noturīgi. Ja arī kādā reizē tur kaut kas notiek ne tā, tas ātri aizmirstas.”

„Tas ir jāizjūt”

Mirdza Grablovska Rendā dzīvo 39 gadus, bet dejot sākusi jau iepriekšējā dzīvesvietā Vilgālē. „Tur strādāju bērnudārzā, dejoju jauniešu deju kolektīvā. To vadīja kādreizējā bērnudārza Ābelīte vadītāja Nora Jirgensone. Kad apprecējos, pārcēlos uz Rendu, te arī toreiz vēl bija jauniešu deju kolektīvs. Dejoju tajā. Bet, kad šo kolektīvu dibināja, esmu tajā no paša sākuma. Dacīte (Pušīlova – aut.) mūs katru uzrunāja, ļoti daudz darīja, lai kolektīvs Rendā būtu. Mūsu ir ļoti sirsnīgs. Katrs atnāk ar savu prieku, savu sāpi. Parunājamies, uzticamies viens otram, un ir labi. Viens otru uzčubinām un uzmundrinām. Man ļoti patīk dejot. Prieks, ka var izkustēties. Dejojot domas pilnībā tiek atslēgtas no mājām, darba, visām problēmām. Man pašreiz no visām dejām vislabāk patīk Rotā, saulīt, rietēdama. Tā ir skates, Dziesmu svētku deja. Tik mīļa. Sāc domāt par saulīti, un pat aizmirstas, ko kājas dara. Esam piedalījušies dažādos un skaistos pasākumos. Sadancošanas reizē Skrundā pēdējā gadā pirms kovida katrs kolektīvs bija sagatavojis priekšnesumus. Ļoti skaists pasākums! Balvā bija ceļojošais zaķis, kurš toreiz palika pie mums. Vēl joprojām tas pie mūsu vadītājas dzīvo. Divi kovida gadi dejošanu bija piebremzējuši.
Iepriekšējos Dziesmu un deju svētkos piedalījos kā deju kolektīva dalībniece pirmo reizi. Fantastiskas sajūtas. Tas urrā! Gājiens! Redzēt, kā citi ar savu stāju, tērpiem iznes svētkus. Tas
varenums, kādu var sajust riņķī un apkārt. Tas ir jāizjūt!”