Arī vienaldzība ir līdzdalība

Pagājušajā nedēļā bijām apskatīt Veckuldīgas pilskalnu, kur lielu skādi nodarījusi kāda vieglprātīga likumpārkāpēja rīcība. Bija ļoti skumīgi raudzīties uz izdangāto vēsturisko pils valni. Kāds apvidus auto tajā atstājis dziļas un neatgriezeniskas pēdas.

Veckuldīgas pilskalns ir valsts nozīmes arheoloģiskais piemineklis īpaši aizsargājamā teritorijā – dabas liegumā Ventas ieleja. Pa to braukt ir aizliegts. Šo teritoriju aizsargā likumi Par kultūras pieminekļu aizsardzību un Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām. Turklāt nezināšana neatbrīvo no atbildības. Kad ziņu par šo notikumu ieraudzīju feisbukā, pārņēma dusmas un pirmā doma bija: „Nu, kāpēc tā jādara? Kāpēc jāizbraukā ainaviska un vēsturiski tik nozīmīga vieta? Vai tiešām trūkst automototrašu? Un, ja trūkst, varbūt tomēr var izveidot pats savu?” Šāda nodarbe pēdējā laikā kļuvusi tik populāra, ka gan jau būtu iespējams atrast domubiedrus, iegādāties vai izīrēt īpašumu un tajā darīt, ko vien sirds kāro. Kvadricikli, apvidus auto, enduro motocikli un citi stilīgie braucamrīki maksā diezgan daudz. Gan jau īpašnieki var atļauties arī izveidot vietu, kurā izbraukāties un noķert adrenalīnu.

Diemžēl pilskalns nav vienīgā vieta, kas tiek postīta. Dodoties kopā ar vīru pārgājienos pa Riežupes dabas parku, dažreiz motoru rūkoņa dzirdēta pavisam netālu. Arī tur stāvos un neizbraucamos krastus iecienījuši asu izjūtu meklētāji, kuriem dabas vērtības nerūp. Esam arī ziņojuši policijai, kaut gan zinām – visticamāk, kamēr tā turp nokļūtu, likumpārkāpēji jau būs prom. Un kā gan policisti varētu tos notvert tik plašā teritorijā? Mežonīgā ainava tikai sarežģī iespēju tos pieķert darbībā pat tad, ja paveiktos atbraukt laikā.

Arī netālu no mūsmājām dzīvo ekstrēmisti. Brīvdienās regulāri dzirdam, kā enduro motocikli aiztrauc meža virzienā. Kaut arī nezinām, kurp tie dodas, māc aizdomas, ka arī viņi traucas uz Riežupes pusi. Dažiem vīriem šāda nodarbe tik ļoti patīk, ka tie saviem mazajiem dēliem iegādājas mazus kvadriciklus un ļauj izbraukāt arī netālo futbola laukumu, ļauj pabraukāties pa ceļu, kaut tas ir ļoti bīstami un apdraud bērna dzīvību. Diemžēl arī tādas ainas redzētas.

Pārāk bieži novērots, ka, redzot nelikumības vai pārgalvīgas situācijas, cilvēki izvēlas pagriezt galvu uz otru pusi un izlikties, ka uz viņiem tas neattiecas. Mums jākļūst atbildīgiem! Jāaizrāda, ja tas nepieciešams, vai arī jāziņo attiecīgajiem dienestiem. Sabiedrības iesaiste ir ļoti svarīga. Arī vienaldzība ir līdzdalība.