Par prieku

Janvāris vēl Jaunā gada sagaidīšanas noskaņās, bet nu februāris ir nepatīkams – tas parasti stiepjas un velkas, ir vēl tumšs un drūms, un auksts. Kaut ātrāk pienāktu marts! Tādus tekstus dzirdu riņķī apkārt. Tāpat kā to, ka mundrāks prāts dienās, kad spīd saule. Par gaismas spēku varētu piekrist – ne velti saulītē var pie D vitamīna tikt, un mums patīk tumšā laikā mājoklī vai darba vietā ieslēgt vairāk lampu un sadegt sveces.

Bet gada pirmie (vai jebkuri citi) mēneši gan paši par sevi nav ne pie kā vainīgi. Gribētos domāt, ka tas, kas ar mums notiek un tajos atgadās, noskaņojumu ietekmē daudz vairāk.
Manu dzīves uztveri ja ne pamainīja, tad noteikti ietekmēja divas tikšanās tieši šajos it kā drūmajos mēnešos. Nebiju agrāk aizdomājusies par to, cik dažāda var būt novecošana un cik atšķirīgi mēs to paši uztveram, ļaujot līdz ar aktīvās dzīves sarukšanu izplēnēt priekam.
Man ir divi draugi. Abi vārdā Uldis. Viens Latviju pameta 12 gadu vecumā, bet nu pēc dzīves Austrālijā atgriezies dzimtenē un nupat sagaidīja 93. dzimšanas dienu. Sadraudzējos ar viņu jau kopš pirmās mūsu tikšanās 1997. gadā Stiklos 3×3 nometnē, viņš bijis biežs viesis pie mums Kuldīgā. Bet nu es braucu pie viņa ar Kuldīgas gardumiem un biju līdz asarām aizkustināta, redzot sava mūžam aktīvā, dzīvespriecīgā drauga pārciesto slimību sekas, grūtības pārvietoties, toties sakot man tādus vārdus: „Dzīvei nav nekādas vainas! Ceru vēl pie dēliem uz Sidneju aizlidot!”
Otram Uldim Ēdolē nupat nosvinējām 90 gadus. Mundrs un šiverīgs. Kopā ar mazbērniem noorganizēja rotaļu visiem viesiem, ar katru paguva aprunāties. Katram tādas vecumdienas piedzīvot! Tādi vārdi atskanēja vairākkārt, un varu zem tiem tikai parakstīties. Jo tik pozitīvu prieka lādiņu izstarot uz citiem ir dabas dots talants, kaut pats jubilārs atzinās, ka esot egoists, jo viņam patīkot prieks, tāpēc gribot to radīt arī citiem.
Cik daudz atkarīgs no paša cilvēka dzīves uztveres, dabas dotas humora izjūtas! Jo prieku tiešām var radīt, priekā var dalīties, prieks rada enerģiju un prieks ir lipīgs jebkurā gada mēnesī! Un ne vienmēr tam ir tieša saistība ar nodzīvotajiem gadiem.

Kas cilvēkā ir tas spēks, kas neļauj ik uz soļa gausties un žēloties (jo ir taču, par ko – ja ne veselība, tad dzīves dārdzība, dubļaini ceļi, slikti kaimiņi utt.)?

Vai tā ir audzināšana, psihiskā noturība, raksturs, spēja būt laipnam, elastīgam pret sevi, sevis pieņemšana. Vai tā ir mērķtiecīga veidota attieksme pret sevi, citiem, dzīvi.
Prieks ir pozitīvas emocijas, kas saistītas ar kaut ko labu cilvēka dzīvē. Un to labo vai nu paši radām, vai saskatām, atrodam, daudzinām.