Izmantot vēju, bet nesabojāt ainavu un dzīves telpu

Vēja enerģija stiprina valsts enerģētisko drošību un neatkarību, taču augstās turbīnas būtiski maina ainavu un negatīvi ietekmē kultūrvēsturisko mantojumu. Vai iespējams kompromiss? Par to raidierakstā Kurzemnieks runā saruna ar ainavu arhitektu GUNTI KALNIŅU un Kuldīgas novada pašvaldības attīstības nodaļas vadītājas vietnieku plānošanā KASPARU RASU.

● Kā raksturojat situāciju mūspusē: cik vēja parku ieceru ir, un kā tās tiek virzītas?

Kaspars Rasa (K.R.): – Kuldīgas novadā ir vesela virkne ar iespējamajiem vēja parkiem dažādās plānošanas stadijās. Taču korekti nevar pateikt par virzību, jo ietekmes uz vidi novērtējums pieteikts gandrīz 15 iecerēm, bet daļā ilgstoši nekas nenotiek. Formāli process nav izbeigts, bet reāli redzam, ka tās vairs nav dzīvas. Faktiski aktīvas ir tikai dažas. Tajās ir gan ietekmes uz vides novērtējums, gan lokālplānojumi, un būs iespēja piedalīties publiskajā apspriešanā.

Starp aktīvajām ir vēja elektrostaciju parka Eko Ziemeļi būvniecība Ēdolē un Padurē, un saistībā ar to ļoti saspringta bija publiskā diskusija gan par ietekmes uz vidi novērtējumu, gan lokālplānojumu. Ministru kabinets ietekmes uz vidi novērtējumu akceptēja, bet iedzīvotāju biedrība Mēs Ēdolei to pārsūdzēja. Savukārt lokālplānojums ir pirmajā redakcijā, un publiskā apspriešana beigusies. Ņemot vērā sarežģīto situāciju, konsultējamies ar Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministriju, ko ar lokālplānojumu tālāk darīt. No vēja parkiem Eko Ziemeļi ir tikuši vistālāk, vienlaikus tā visvairāk ir konfliktsituācija.

Vai citviet iedzīvotāji tik ļoti neprotestē?

K.R.: – Otra aktīva iecere ir vēja parks Kurzeme un infrastruktūras būvniecība, kas skar Skrundas pusi, bet lielākā daļa ir Saldus novadā. Norit lokālplānojuma apspriešana. Tiesa gan, tur situācija ir mazāk saspringta no iedzīvotāju viedokļa. Vēl viens iesniegtais lokālplānojuma projekts ir vēja parkam Vārme, kura stacijas būs arī Kabilē, bet lielākā daļa plānota mums tuvējos Saldus novada pagastos. Esam lūguši pirms nodošanas apspriešanai lokālplānojuma dokumentāciju uzlabot. Savukārt vēja parkam Gudenieki vides novērtējums top Kuldīgas un Dienvidkurzemes novadā. Gan vienā, gan otrā pusē ir sarežģījumi. Mēs vēlamies aizsargāt suitu kultūrtelpu, jo to ietekmēs arī tās stacijas, ko plānots izvietot Dienvidkurzemes novadā.

Guntis Kalniņš (G.K.):

– Situāciju sarežģī tas, ka vēja parks Gudenieki robežojas gan ar Dienvidkurzemes novada Sakas pagastu, gan Kuldīgas novada Alsungu un Gudeniekiem, bet interpretācija par ietekmi katrā pusē atšķiras. Mēs kā kopiena vēlamies sargāt savu kultūrtelpu, kurā būtiska ir ainava, arī tādas sakrālās celtnes kā Gudenieku baznīca, kas ainavā raksturīgi iekļaujas. Kaimiņi, šķiet, neuzskata, ka ietekme fiziski būs būtiska. Taču, uzbūvējot 270 metrus augstās vēja turbīnas, vizuālā ietekme būs 30 kilometru attālumā. Ietekmes uz vides novērtējumā ir skaidri un gaiši pateikts, ka šī vēja parka ietekme būs pastāvīgs fona elements jebkurā situācijā, tai skaitā saistībā ar kultūrvēsturisko mantojumu. Mūsu kopienai tas nav pieņemams.

● Vai iespējams kompromiss starp valsts enerģētisko neatkarību, klimata mērķiem un kopienas interesēm?

K.R.: – Pašvaldības attīstības nodaļa šo politiku nesacer, un mēs jau arī neiebilstam pret atjaunīgās enerģijas izmantošanu – mums nav tāda uzstādījuma, ka Kuldīgas novadā nevajag nevienu vēja staciju. Taču diskutējamu jautājumu ir daudz, un tā ir ļoti plaša tēma. Neesmu kompetents spriest par infrastruktūru vai citām lietām, par ko ir daudz iedzīvotāju bažu. Bet ir ļoti svarīgi ņemt vērā ainavisko vērtību: kādi ir skatu koridori, vērsumi, kas to būtiski ietekmē.

Mūsu dabiski un vēsturiski veidojusies ainava, kurā ir patīkami dzīvot, var tikt būtiski deformēta. Tas jāizvērtē pēc būtības, nevis tikai ar nostāju: man patīk vai man nepatīk. Guntis ir piedalījies, izstrādājot vadlīnijas par izvietojumu, attālumu un tā tālāk. Tāpat ir ekspertu vērtējumi par noteiktiem Kuldīgas kā UNESCO mantojuma vietas skata punktiem, kurus vēja parki ietekmē. Ir diezgan detalizēta metodika pēc daudzkārt izvērtētiem, izslīpētiem kritērijiem.

Protams, arī iedzīvotāju uztvere un izjūtas ir būtiskas, bet neatbalstām tādu vienkāršu karošanu pret vēja enerģētiku tikai tāpēc, ka vienkārši nepatīk. Visu izšķir vieta, kur ir mazāka ietekme, kā arī pieejamā pārvades jauda. Attīstītāji paši atzīst, ka Latvijai ne pēc ekonomikas, ne tehniskiem parametriem nav nepieciešami tik daudzi vēja elektrostaciju parki, cik ieceru pieteikts. Daudzajās valdībās, kas ir bijušas, negribu nevienu vainot.

● Kas ir dominējošais viedoklis?

K.R.: – Dominējošie viedokļi visu laiku ir svārstījušies. Mazāk pretrunu būtu tad, ja valsts līmenī notiktu izvērtējums un būtu noteiktas teritorijas, kas ir piemērotas enerģijas ražošanas attīstībai, un būtu arī konkurss par tām. Bet tagad process aizgājis pēc tāda Amerikas mežonīgo rietumu filmu scenārija: kurš pirmais aizskries un iedurs mietiņu, tam viss notiks. Bet tas nav pareizi – pareizi ir plānot.

Pēkšņi procesa vidū ienāk Aizsardzības ministrija ar savu karti. Tas atkal paņem daudz resursu gan no attīstītāja, gan pašvaldības, gan visām kontrolējošajām institūcijām. Un galvenais – tas negatīvi un ļoti nomācoši ietekmē sabiedrības viedokli. Uzskatu, ka valsts līmenī joprojām tādas enerģētikas telpiskās plānošanas nav.

● Kāpēc daudzās ieceres atmira? Vai iedzīvotāju protesta dēļ?

K.R.: – Nezinu, kāpēc. Nevaru komentēt attīstītāju vietā, jo faktori varēja būt dažādi. Viena lieta ir tā, ka varbūt attīstītājs trīs, piecas reizes pārrēķināja un palika pie ieceres citā reģionā, kur no visiem viedokļiem ieceri īstenot ir perspektīvāk. Tas ir mans pieņēmums, bet diezgan ticams. Vēl ir informācija, ka pastiprinātā biotopu, īpaši putnu ligzdošanas, izpētē eksperti diezgan skaidri pateikuši – no iecerēto staciju skaita varēs īstenot tik maz, ka nav vērts turpināt. Papildus putniem, sugu dzīvotnēm un atradnēm ir sociālā ietekmi uz vidi, kas tiek vērtēta mazāk. Visu saliekot kopā un parēķinot, kādā brīdī iecere apstājās.

Mums bija iesākti divi lokālplānojumi, kuros absolūti nekādas virzības nebija divus gadus. Izstrādi pārtraucām – visticamāk, neturpināsies. Arī Klimata un enerģētikas ministrija norādījusi, ka visas ieceres nevar ne no viena viedokļa realizēties – nav nekādu ekonomisko vai citu pamatojumu. Tā tās ieceres sakrājas, sakalst un krīt. Bet arī tas nav pareizi. Labāk būtu šo stāstu valsts līmenī risināt plānveidīgāk, netracinot sabiedrību, bet esam tur, kur esam.

G.K.: – Pirms 12 gadiem izstrādāju maģistra darbu tieši par vēja parku iekļaušanu ainavā un to dizainu. Tas bija 2014. gadā, kad par vēja enerģijas izmantošanu Latvijā sāka runāt. Sākās plānošana – kāda ir vajadzīgā kapacitāte. Tika runāts par desmit vēja parkiem ar nelielu skaitu turbīnu, kuras varētu izvietot visā Latvijā. Šodien runa ir par 50 līdz 200 turbīnām vienā vietā!

Vispār par vēja parkiem tā nekonkrēti sāka runāt vēl pirms 2014. gada. Tad ilgi bija pilnīgs klusums. Ja arī idejas bija, šķita gandrīz utopiski, ka Latvijas mērogā tās varētu realizēties. Tika runāts par atkrastes parkiem. Un pēkšņi ieceres kā tāda sniega lavīna sāka gāzties cilvēkiem uz galvas! Nezinu, kur cēlonis, bet skaidrs, ka tā cilvēki ir satracināti. Vairs jau nav runas par dizainu. Būtiskākais ir kopienas viedoklis un ieguvums.

K.R.: – Neliela atkāpe, kas uz neattiecas Kuldīgas novadu. Ja runājam par atkrastes parkiem, Dānijā un citviet tie tiek būvēti nevis sauszemē, bet jūrā. Angliski to sauc offshore wind (atkrastes jeb jūras vējš – red.). Bet pie mums ir citādāk – tie ir jūrā izvirzīti parki, kas prasa lielākas izmaksas

● Vai Latvijā ir vietas, kur vēja parkus varētu celt, neietekmējot ainavu?

K.R.: – Tas ir ainavu un teritorijas plānošanas jautājums. Esmu vairākkārt uzsvēris, ka tas varētu virzīties sekmīgāk. Ainava dalās telpās. Tas ir tāpat kā mājoklī: tur ir savas zonas. Arī ainava dalās funkcionāli un vizuāli. Piemērotas varētu būt degradētās teritorijas, purvi, vairāku simtu hektāru lielas, izstrādātas platības.

G.K.: – Jā, telpiski uzsvars būtu liekams uz degradētām, izstrādātām teritorijām. Nākamais ir skatīties, kāda ir vizuālā, trokšņu un pārējo darbību ietekme uz kopienu, uz iedzīvotājiem.

Kaspars pieminēja Ēdoles variantu. No telpiskā viedokļa šis vēja parks varētu būt piemērots, jo tā ir tāda pļavu teritorija. No dizaina viedokļa atbilstošā kapacitātē teorētiski varētu vēja parku ainavā iekļaut. Bet mēs nezinām, jo nav jau pētīts, cik tā telpa var nest. Attīstītājs nāk ar maksimālo un ar visu varu mēģina bīdīt to cauri. Saprotams, ka tad rodas pretestība. Pie maksimālās jaudas vizuālā ietekme ir ļoti liela, jo apkārt ir daudz viensētu, ja nemaldos, ap 40 kilometru rādiusā.

K.R.: – Vēl ir jautājums par tā saukto kumulatīvo ietekmi. Tas nozīmē: ir viens vēja parks, bet otrā pusē vai fonā dziļāk top otrs, tālāk vēl kāds. Un tad jāskatās ne tikai tā viena izvietojums, bet ietekme kombinācijā ar pārējiem, kas varbūt veidoti pēc citiem principiem. Var gadīties, ka veidojas ļoti nomācoša, cilvēkiem nepatīkama aina. Ēdolē bez minētā Eko Ziemeļu parka vēl ir „Vestmann” zemes fonda iecere, nedaudz tālāk Latvenergo uzņēmums Latvijas vēja parki plāno parku Ventspils 2, kam lielākā daļa no iecerētajām stacijām būs Ventspils novadā, bet daļa Ēdoles un Padures pagastā. Pēc būtības tās nekonfliktē, tikai atkal darbojas princips Kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ. Pēc kumulatīvās ietekmes tas ir slikts plānošanas piemērs.

Mūsu novads nav industriāls – mums ir mežu masīvi, vairāk lepojamies ar viensētām, lauku ainavu, bet tas nenozīmē, ka industriju nevajag. Taču jāņem vērā ainaviskā kultūra, vēsture, tas alternatīvais skatījums, kas mums ir. Tāpēc cilvēkus aicinām pārcelties uz patīkamu vidi, dzīvot šeit un audzināt bērnus. Viņi nav rēķinājušies, ka blakus, piemēram, Saldus novadā, būs absolūti dominējoša industriāla būve.

G.K.: – Par kumulatīvo ietekmi. Gudenieku vēja parks ar maksimālo skaitu līdz 45 turbīnām tiek virzīts, ietekme uz vidi vērtēta, bet atsevišķi no citām iecerēm, kas nākotnē vēl paredzētas. Cik esmu skaitījis, tuvākajā apkaimē kādas četras ieceres – tātad vēl 150 elektrostaciju. Kopumā tas netiek vērtēts.

● Vai Latvijas likumos vispār ir normas, ko nedrīkstam pārkāpt?

G.K.: – Ir apstiprināts Latvijas ainavu politikas ieviešanas plāns un izstrādāts Latvijas ainavu atlants, kurā iezīmēta teritorija, kurā aizliegta jebkādas enerģētikas infrastruktūras izvietošana.

K.R.: – Diemžēl tas nav normatīvais dokuments. Ainavu atlants tiešā veidā neaizliedz – tas tikai norāda ainaviskās vietas.

Mēs diskutējam par vēja stacijām, bet ir arī citi enerģētikas objekti. Arvien vairāk jau redzam lielus saules paneļu laukus, un nākotnē būs vēl kādas enerģijas ražošanas un uzkrāšanas iekārtas. Tāpēc tik ļoti svarīga ir telpiskā plānošana. Mums šim plānam ir papildinājumi, un ainavu atlantā virzīsim otro redakciju plānojums, kurā būs būtiski ierobežojumi. Vēlāk būs arī sabiedriskā apspriešana, un ikviens varēs iepazīties. Bet problēma tā, ka nevaram komandēt kaimiņu pašvaldības. Kuldīgai ir Vecpilsētas likums, un no likuma viedokļa tas ir vērā ņemams dokuments, ko varam izmantot kā normatīvu. UNESCO aizsargā arī suitu kultūrtelpu, kas ir nemateriālā mantojuma sarakstā. Savos lokālplānojumos varam to izmantot.

G.K.: – Nemateriālās kultūras mantojums, vienkāršā valodā runājot, ir tā vide, ainava, rituāli, vērtības, svētki, tradīcijas, ko suiti kopj. Ja ir kāds klasisks skats, ko visi brauc skatīties vai, piemēram, izmanto savā laulību ceremonijā, nu tad to nedrīkst aizskart. Tas cilvēkiem ir nozīmīgs, un šis aspekts noteikti jāņem vērā. Taču likumi diezgan daudz runā par ietekmi uz vidi: tas nav slikti – tas ir labi, bet sociālo vērtējumu neiekļauj. Diemžēl cilvēks palicis otrajā plānā. Es neesmu no tiem, kas oponē tam, ka jāvērtē daba, jo tā mūsu dzīves kvalitātē ir viens no svarīgākajiem apstākļiem. Un tomēr vēja parki nav tikai biotopu problēma.

K.R.: – Ir vesela virkne likumdošanas aktu un daudzi normatīvi grozījumu procesā. Mums ir ne tikai komplicēti, bet arī ļoti mainīgi likumi. Sākumā bija satraukums, tāda kā panika, kā mēs ātrāk to enerģētisko neatkarību iegūsim. Steiga noveda pie pilnīgi pretēja rezultāta. Šādām iecerēm vajadzīgs ietekmes uz vidi novērtējums. Vienā brīdī mēģināja to vienkāršot. Novērtējumu tagad kontrolē Valsts vides dienests. Tā ir atbildīgā institūcija, kas lemj, ka novērtējums vajadzīgs. Tad, dažādām institūcijām konsolidējoties, tiek sniegti priekšlikumi, ko ietekmes uz vidi novērtējumā vajadzētu iekļaut. Tas ir tas sākotnēji svarīgākais, lai saprastu, vai ir jēga to lietu vispār sākt. Ja ietekmes uz vidi novērtējuma akcepts ir, tas vēl nedod tiesības kaut ko būvēt. Tās dod tikai atbilstība novada teritorijas plānojumam vai lokālplānojumiem, ar ko teritorijas tiek precizētas. Mēs neatkārtojam putnu ligzdošanas analizējumu, paļaujamies uz ietekmes novērtējumu un tiem ekspertiem, kam ir kompetence un kas to jau pētījuši. Bet to, kas attiecas uz apdzīvotību, pašvaldības infrastruktūru, ainavu un pārējo, mēs darba uzdevumā sarakstām ļoti rūpīgi.

Vai pašvaldība ar lokālplānojumu var pateiktnē?

K.R.: – Tas atkarīgs no tā, kā iecere tiek izvērtēta. Deputāti var pieņemt arī politiskus lēmumus. Es neesmu politisku lēmumu pieņēmējs. Uzskatu: lai pateiktu nē, jābūt argumentācijai, kāpēc. Pašvaldība var lēmumu neapstiprināt, lokālplānojumu noraidīt. Tāpēc mums ir svarīgi, kas būs jaunajā teritorijas plānojumā. Kuldīgas novadam jau ir labs instruments – ainavu plānojums, uz kura pamata var noteikt darba uzdevumu.

Jāatzīst, ka vairākās citās pašvaldībās tie ir vāji un neņem vērā kopienas aspektu. Tādos gadījumos attīstītājs var teikt, ka viss izdarīts – darba uzdevumā nekas vairāk netika prasīts. Darba uzdevums pats par sevi jau nav vājš, bet tas nav balstīts aktualizētā ainavu plānā. Tagad vēja turbīnas ir kļuvušas divreiz augstāk nekā pirms 15 gadiem.

Vēlos noraidīt pieņēmumu, ka mēs kaut kam it kā piekasāmies. Kā jau teicu, mēs neesam pret vēja enerģētiku. Tas, ka prasām skrupulozi, ir ļoti ilga cīņa, kas būtiska tāpēc, lai nesabojātu ainavu. Saprotam, ka visas ieceres jau nerealizēsies. Tomēr vajadzētu, lai ikviens attīstītājs ar savu ekspertu un plānotāju palīdzību ņemtu vērā kopējo plānu un attieksmē būtu godīgi. Ir tādi attīstītāji, kas jau sākumā ļoti labi komunicē, iesaista dažādus ekspertus, rīko diskusijas. Ir arī tādi, kas mēģina ieceri ienest pa parādes durvīm, pēc tam caur sētu vai pat pa logu. Mūsu pašvaldības vadība nav tāda, pie kuras var aizskriet, kā dažs iedomājies, sarunāt un kura liks plānotājam darīt. Pie mums jāiziet viss siets. Esam apņēmušies kvalitāti kontrolēt.