Lai neviens nepaliek sākuma punktā

Spēlē katrs izvilkām lapiņu ar kāda cilvēka situācijas aprakstu. Vienam bija kustību, citam redzes vai dzirdes traucējumi, vēl kādam – autisms, emocionālas grūtības vai vecuma radīti ierobežojumi. Tad vadītāja nosauca ikdienišķas darbības: apmeklēt koncertu, mācīties kursos, doties ceļojumā. Soli uz priekšu drīkstēja spert tas, kurš to spētu izdarīt pats bez citu palīdzības. Tā bija daļa no pasākuma, kurā mediji tika iepazīstināti ar vides pieejamību dažādiem cilvēkiem.

Cilvēks bez veselības problēmām ātri aizgāja tālu, bet citi palika turpat vai uz priekšu tika vien dažus soļus. Attālums starp dalībniekiem bija acīmredzams: tas, ko viens paveic pat nedomājot, citam bez piemērotas vides vai citu palīdzības nav iespējams.

Spēle mūs sadalīja tajos, kuri tiek uz priekšu, un tajos, kuri paliek. Dzīvē šī robeža nav tik stingra. Šodien esmu cilvēks, kurš var palīdzēt, bet rīt pati varu nonākt situācijā, kad bez otra atbalsta tālāk netieku. Dažreiz pietiek ar traumu, slimību vai gadu skaitli pasē, lai kāpnes, smagas durvis un irdenas smiltis no sīkām neērtībām kļūtu par nepārvaramu šķērsli.

Atmiņā palika jautājums, kas Kurzemes plānošanas reģiona projektu vadītājai Aijai Neilandei uzdots tad, kad aktualizēta tēma, kā invalīdiem uzlabot piekļuvi jūrai: „Ko tad cilvēki ar invaliditāti pludmalē darīs?” Tajā sadzirdams pieņēmums, ka viņiem tur nemaz nav, ko meklēt. Aija atbild: „Tieši to pašu, ko visi pārējie: sauļosies, lasīs grāmatu, baudīs dabu un, ja gribēs, aizies nopeldēties.” Tik vienkārši.

Spēlē bez citu palīdzības daudzi palika sākuma punktā, taču dzīvē, par laimi, iznākumu var mainīt. Kuldīgā Vecpilsētas svētkos to apliecināja sociālo pakalpojumu centra Tilts dalībnieki. Saņemot atbalstu un iespēju sevi parādīt, viņi rotāja pilsētu, vadīja darbnīcas, uzņēma viesus, rādīja savus darbus izstādē un uzstājās koncertā. Palīdzība ne vienmēr nozīmē to, ka kāds visu izdara otra vietā. Dažreiz tā ir piemērota vide, saprotama informācija vai uzticēta loma.

Ja dažādu cilvēku vajadzības ņemtu vērā, objektus jau projektējot, pieejamu vidi izveidot nebūtu dārgāk. Daudz sarežģītāk ir un vairāk jāmaksā tad, ja vēlāk nākas pārbūvēt to, kas sākumā radīts, domājot tikai par jauniem un fiziski spēcīgiem cilvēkiem: no augstāka sola ar roku balstiem ir vieglāk piecelties senioram, plata ieeja noder vecākiem ar bērnu ratiņiem, bet audiogids – ikvienam, kurš nevar vai nevēlas stāvēt pie stenda un lasīt. Tas nav vajadzīgs kādai atšķirīgai cilvēku grupai – tā ir iespēja mums visiem.

https://kurzemnieks.lv/dzivesstils/lidz-jurai-jatiek-ikvienam