Lai attīstītu ekonomiku, ikvienam vajag zināšanas un iespējas

Otrajā Kurzemnieka priekšvēlēšanu diskusijā redakcijā piedalījās seši 15. Saeimas deputātu kandidāti: Ruta Karloviča (R.K., ZZS), Loreta Robežniece (L.R., Latvijas attīstībai), Vladimirs Osmanovs (V.O., Suverēnā vara/Jaunlatvieši), Inga Spēkaine (I.S., Progresīvie), Agris Kimbors (A.K., Jaunā Vienotība) un Evita Pētersone (E.P., Jaunā konservatīvā partija). Sarunas tēmas: izglītības sistēma, kultūras pārvaldības reorganizācija, kandidātu prioritātes Saeimā, koalīcijas partneru izvēle.

Kāpēc balsot tieši par jums? I.S.: – Nākotne jāveido tiem, kuri tajā dzīvos. Esmu par vienlīdzību, bet precīzāk – par samērīgumu. Nedrīkst būt tā, ka cilvēks, kurš saņem minimālo algu, nevar izdzīvot, kamēr cits var atļauties kādam algu nesamaksāt, bet sev nodrošināt ekstras. Man ir pietiekama profesionālā pieredze, lai strādātu ar sabiedrībā jūtīgām tēmām izglītību, kultūru, arī vardarbību.

A.K.: – Vairākos sasaukumos esmu iekrājis pieredzi pašvaldības darbā, un man ir redzējums par to, kas pašvaldībai svarīgs. Kandidējot mērķis ir stiprināt reģionus, jo dzīve nebeidzas ap Rīgu, svarīgi, lai Saeimas lēmumos tiktu ņemtas vērā visu intereses un vajadzības.

R.K.: – Savu dalību esmu pieteikusi, balstoties profesionālajā pieredzē. Izglītības sistēmu esmu pārstāvējusi no pirmsskolas līdz augstākajai izglītībai. Tāpēc spilgti redzu sakarības, gan sagatavojot jaunos pedagogus, gan redzot, kā viņi darba vidē ievieš prasības, ko likumdevējs pedagogiem izvirza. Redzu arī spilgtas pretrunas starp to, ko likumdevējs nosaka, un to, kas notiek patiesībā, svarīgi, lai lēmumu pieņēmēji saprastu reģionus.

L.R.: – Kandidēju tāpēc, ka man reģionu politikā ir zināma pieredze. Esmu cilvēks, kas ar abām kājām stāv uz zemes, un esmu pārliecināta, ka Saeimā jāpaliek ar kājām uz zemes un ar prātu tajā vietā, no kuras viņš nāk. Man ir būtiski aktualizēt novadu problēmas visās jomās, jo jebkuram lauku cilvēkam tas ir svarīgi. Lēmumiem, kurus pieņem Rīgā, jābūt saprotamiem arī laukos.

E.P.: – Vairākus gadus esmu saistīta ar tehnikumiem, profesionālo izglītību. Tehnikumos jāpalīdz tiem jauniešiem, kuri pēc pamatskolas centralizētajos pārbaudījumos nav spējuši rezultātu sasniegt. Šogad no aprites izkrita daudzi – profesionālās izglītības iestādes nenokomplektējas. Jādomā, kas ar šiem jauniešiem notiek. Iestāšos par bezmaksas ēdināšanu tehnikumos.

V.O.: – Šī ir pirmā reize mūžā, kad esmu iesaistījies politikā. Kāpēc? Ilgu laiku ar izglītības sistēmu nebiju apmierināts. Manuprāt, programma Skola 2030 ir izgāzusies, un tagad runājam par nākamajām reformām, kuras var piedzīvot līdzīgu likteni. Man ir cits skatījums. Katrā pagastā skola ir jāsaglabā. Tā var būt sākumskola, sešgadīga vai cita mazāka izglītības iestāde. Jāmaina skolu finansēšanas sistēma, arī skolēnu vērtēšanas sistēma.

Izglītība

Kāds ir jūsu viedoklis par 9. klases centralizētajiem eksāmeniem?

V.O.: – Šogad 818 pamatskolas skolēni eksāmenus nenokārtoja, un daudz problēmu bija matemātikā. Es nesaku, ka tā nav vajadzīga. Matemātika ir specifisks mācību priekšmets. Tāpat kā cilvēkam var būt talants zīmēšanā vai dziedāšanā, arī matemātikā vienam var būt ļoti labas spējas, citam daudz mazākas. Uz šo brīdi prasības būtu jāatceļ, bet pēc tam jādomā, kā sistēmu sakārtot. Es piedāvātu obligāti saglabāt latviešu valodas eksāmenu. Pamatskolā ar to pagaidām varētu pietikt.

E.P.: – 818 ir liels skaitlis. Kur šie bērni paliek? Nedomāju, ka lielākā daļa paliek uz otru gadu 9. klasē. Kāds aiziet tālmācībā. Taču, sasniedzot kaut vai minimālu rezultātu, jābūt iespējai turpināt mācības profesionālajā izglītībā.

L.R.: – Nevaram aiziet līdz tam, ka bērns beidz pamatskolu un eksāmenu viņam nav. Vajadzīgi zinoši skolēni arī nākamajā līmenī. Pamatskolas kopējam rezultātam jābūt nozīmīgam. Tas varētu būt kritērijs pārejai uz vidusskolu, ģimnāziju vai profesionālo skolu. Taču šis rezultāts nedrīkst izslēgt iespēju nākotnē mācīties augstskolā. Cilvēki dzīvē mainās, un arī bērniem jādod iespēja mainīties.

R.K.: – Esmu pilnīgi pret vieglāko variantu. Ja prasības atceļam, tad šim izglītības posmam vairs nav pienācīga noslēguma. Es runātu par citu pieeju – motivējošāku atbalstu pedagogiem un lielāku atbalstu pašiem izglītojamajiem. Viena no lielākajām problēmām ir atbalsta sistēma izglītības iestādēs. Formāli tā ir, taču realitātē bieži ir tikai ķeksīša pēc. Nevar runāt par pilnvērtīgu atbalstu bērnam ar mācīšanās traucējumiem, ja skolā nav pietiekama atbalsta personāla. Tieši tādi bērni var būt liela daļa no tiem, kuri matemātikas eksāmenu nenokārto. Problēma ir arī speciālistu slodzes un bērnu skaita attiecība. Jādomā par sistēmu kopumā.

A.K.: – Ja gribam dzīvot labāk, jāattīsta ekonomika. Lai attīstītu ekonomiku, jāceļ produktivitāte, bet to nevar izdarīt bez zināšanām. Piekrītu kolēģiem, ka nedrīkst būt situācijas, kad bērni nonāk uz ielas. Bet priekšlikums mainīt eksāmenu kārtību bija pārsteidzīgs, jo nebija līdz galam izdomāts, kas ar bērnu notiek pēc tam.

I.S.: – Manuprāt, daļa negatīvās statistikas ir saistīta ar tiem jauniešiem, kuri mācās speciālajā izglītībā. Varbūt jābūt citādai eksāmenu kārtībai, lai mēs iegūtu patiesāku ainu par pārējo zināšanām. Taču eksāmens ir arī motivācija. Jāpārskata eksāmena metodika un saturs. Gribu uzsvērt matemātikas nozīmi. Tā nav tikai skaitļu virkne – tā ir domāšana.

Kultūra

Kultūras pārvaldība daudzviet pašvaldībās tiek pārveidota, un arvien biežāk skan jautājums, vai mazā pagastā kultūras organizators vajadzīgs, ja iedzīvotāju skaits samazinās? Vai nauda vairāk jāiegulda kultūras centros pilsētās, citiem nodrošinot transportu?

I.S.: – Manā skatījumā kultūrai jābūt katrā pagastā, bet varbūt ne obligāti lieliem, dārgiem pasākumiem. Esmu apbraukājusi arī lauku pasākumus. Ir bijis tā, ka māksliniekam samaksāts dārgi, piemēram, tūkstoš eiro honorārs, bet ierodas četri cilvēki. Laukos kultūras centrs vajadzīgs, lai cilvēkiem būtu vieta, kur satikties. Tas veido noturīgas kopienas. Izmaksas ir lielas. Jādomā arī par kultūras darbinieku slodzi. Ja jāstrādā astoņas stundas dienā, vai mazā pagastā viņam ir darbs visām astoņām stundām? Varbūt vajadzīga spēcīga novada kultūras pārvalde, kas dažādās vietās nodrošina pasākumus, bet katrā pagastā ir cilvēks, kurš spēj uzturēt kopienu.

A.K.: – Ne Saeima, ne ministrija nevar no Rīgas noteikt, kādai jābūt kultūras dzīvei pagastā. Pašvaldība to redz vislabāk. Kultūras darbinieki laukos ir vajadzīgi, bet jāskatās arī uz darba apjomu. Pagastos ir dažāds iedzīvotāju skaits, tradīcijas un aktivitāte. Taču nedomāju, ka labs risinājums būtu viens cilvēks četriem pagastiem, jo tad saikne ar vietējo kopienu tiek zaudēta. Ir svarīgi, lai cilvēkiem ir savs kultūras organizators, kurš kopienu aktivizē un uztur tās vērtības katrā pagastā.

R.K.: – Centralizēta resursu pārvaldība var dot ekonomiju, jo resursus var izmantot kopā. Taču vai centralizēta pārvaldība uzlabo kultūras kvalitāti? To vēl tikai redzēsim. Par kultūras darbiniekiem esmu pārliecināta – katrā kopienā vajadzīgs savs cilvēks, kurš to tur kopā. Sabiedrība pie viņa pierod. Centralizētai pārvaldībai var būt jūtamas negatīvas sekas. Ja pasākumi notiek regulāri, cilvēki zina, kad tie būs. Ja cikliskā darbība sāk zust, kļūst grūti cilvēkus izkustināt. Kopiena jāuztur nepārtraukti, nevis jāgaida, kamēr cilvēki paši atkal aktivizēsies.

L.R.: – Kuldīgas novadā notiek reforma. Bet parādiet man to cilvēku, kuram jebkura reforma pašā sākumā šķiet laba! Cilvēkiem grūti pierast pie pārmaiņām. Pēc laika varēsim izvērtēt. Vienā pagastā varbūt vajag pilnu slodzi, citā – pusslodzi. Iedzīvotāju skaits samazinās: agrāk kādā pagastā dzīvoja 1200 cilvēku, šodien varbūt ir 700.

E.P.: – Kultūras darbinieks jebkurā gadījumā ir kodols. Viņš kultūru palīdz iznest, saglabāt un attīstīt. Ja darbinieks ir profesionāls un prot cilvēkus uzrunāt, viņš spēj panākt, lai kultūra ir arī mazā ciematā vai pagastā. Es būtu piesardzīga ar pārāk lielu centralizāciju. Man svarīga tradīciju saglabāšana un amatiermāksla.

V.O.: – Kultūra ir otra svarīgākā joma pēc skolas. Pats 25 gadus esmu darbojies kultūras centrā. Katrā pagastā jāatrod cilvēks, kuram tiešām ir sirds uz šo darbu. Jābūt adekvātai algai, lai var strādāt vienā pagastā, nevis skraidīt pa vairākiem. Ap šo cilvēku var veidot teātri, ansambļus, deju kolektīvus, dziedāšanu, sporta aktivitātes. Nevar gaidīt tūlītēju rezultātu – tas ir pakāpenisks darbs.

No partiju programmām

Suverēnās varas/Jaunlatviešuprogrammā rakstīts, ka skolās atjaunosiet krievu valodas apguvi izvēles kārtībā. Kādēļ tā jāatjauno, un kā to izdarīt? Vai tas nebūs pretrunā ar Izglītības likumu?

V.O.: – Šo jautājumu programmā ierakstīja bez manis. Kad izlasīju, partijai teicu, ka nevajadzēja rakstīt, ka zaudēsim vēlētājus. Man skaidroja, ka runa ir par brīvu izvēli, piemēram, fakultatīvu nodarbību vai pulciņu krievu valodā. Es neuzskatu, ka vajadzīgs obligāts mācību priekšmets. Runa ir par brīvu izvēli.

Tātad jums nav pārliecības, ka būtu jāatjauno?

V.O.: – Es teiktu, ka katrai partijai ir sava programma, bet kaut ko pastumj nost, jo tas vēlēšanās nav jāparāda. Dažkārt programmā ierakstīts arī kaut kas tāds, ko es pats nebūtu rakstījis.

Jaunās konservatīvās partijasprogrammā teikts: mazināt birokrātisko slogu pedagogiem un stiprināt viņu profesionālo autonomiju. Kas ir šis birokrātiskais slogs, un kā to mazināt?

E.P.: – Skolotāji mācību materiālus daudz veido paši, jo nav pietiekami daudz gatavu grāmatu un materiālu. Es mācu vēsturi un sociālās zinības un daudz ko gatavoju pati. Tajā pašā laikā ir virkne norādījumu, kā un kas jāmāca. Ir moduļi, kas jāapvieno. Piemēram, matemātika tiek mācīta kā galvenais priekšmets, bet jāintegrē arī tehnoloģijas un citi mācību priekšmeti, lai bērns saprastu, kā matemātika darbojas citās jomās. Lai rezultāts izpildītos, skolotājam jāiziet cauri daudziem procesiem. Es ceru, ka Skola 2030 tiks pārskatīta. Neatkarīgi no tā, kas būs nākamais izglītības ministrs, jāieklausās skolotājos. Matemātikai, fizikai un dabas zinībām jāatdod to nozīme, un skolotājam jākoncentrējas uz savu mācību priekšmetu.

PartijaLatvijas attīstībaiparedz nodrošināt to, ka pedagogu darba samaksa par pilnu slodzi sasniedz vismaz 1,2 no valstī noteiktās vidējās darba samaksas. Kā to panākt, un kur ņemt naudu?

L.R.: – Ja skatāmies uz visu programmu, runa ir par ekonomikas izaugsmi, ne tikai par budžeta pārdali. Mūsu programmā ir konkrēti skaitļi. Pēc četriem gadiem jāskatās, kāda ir vidējā darba samaksa un kā mēs pedagogu atalgojumu tam pietuvinām.

ZZS paredz nodrošināt labu izglītību. Ja skolēnu skaits turpinās samazināties, kā to izdarīt?

R.K.: – Nevaram izglītības kvalitāti mērīt pēc bērnu skaita klasē. Kvalitatīva izglītība automātiski nerodas lielā klasē, kurā ir 30 bērnu, un automātiski nav sliktāka mazā klasē. Kvalitāte vispirms atkarīga no laba pedagoga, mācību materiāliem un resursiem. Ļoti svarīgs ir arī atbalsta personāls. Ja 20 kilometru rādiusā ir labs izglītības piedāvājums, tad jānodrošina transports, lai bērns līdz skolai var nokļūt. Mani uztrauc arī tas, ka izglītībā un medicīnā katram ministram ir sava reforma – tas ir vistraumējošākais, kas valstī var būt. Cilvēki noguruši no nemitīgām pārmaiņām. Tajā pazūd kritiskā un analītiskā domāšana.

Jaunā Vienotībasola nodrošināt darba tirgum vajadzīgās kompetences. Kā panākt, lai izglītības sistēma nesagatavo cilvēkus tām profesijām, kuras darba tirgum nemaz nevajag?

A.K.: – Kuldīgā no uzņēmējiem esam dzirdējuši, ka tehnikuma absolventi uzreiz pēc skolas ne vienmēr var pilnvērtīgi strādāt. Viņiem trūkst zināšanu, pieredzes un prakses. Tas nozīmē, ka profesionālā izglītība jāstiprina. Mūsu programmā ir arī priekšlikums ieviest obligātu vidējo vai profesionālo izglītību līdz 18 gadiem. Tas nozīmē nevis pazemināt prasības, bet celt zināšanu kvalitāti, lai nākotnē Latvija būtu Eiropā un pasaulē konkurētspējīga. Profesionālajai izglītībai jābūt saistītai ar darba tirgu. Tas attiecas arī uz augstāko izglītību, jo ir mainījies modelis, kā augstākā izglītība tiek sasaistīta ar darba tirgu un kā tiek dalīts finansējums augstskolām.

Progresīvoprogrammā uzsvērts – nodrošināt vienlīdzīgu izglītības iespēju neatkarīgi no ģimenes ienākumiem. Vai ģimenes rocība tiešām tik būtiski ietekmē bērna iespējas iegūt labu izglītību?

I.S.: – Formāli skolā var iet katrs bērns. Taču, ja runā par kvalitatīvu izglītību, situācija ir sarežģītāka. Izglītības sistēmā parādās arī sava veida ēnu ekonomika. Labākus rezultātus var sasniegt tie bērni, kuru vecāki var samaksāt par privātstundām. Esmu dzirdējusi arī kritiskus viedokļus – vecāki saka: pēdējie, kas ir ieinteresēti labās sekmēs, dažkārt esot paši pedagogi. Es nevaru apgalvot, ka tā ir visur, bet būtu interesanti izpētīt, cik pedagogu, kuri piedāvā privātstundas, šo darbību reģistrē. Varbūt jāveido neatkarīgi konsultāciju centri, kuros bērns var saņemt palīdzību. Varētu izmantot pensionēto skolotāju un citu pieredzējušu cilvēku zināšanas, lai bērniem pēc stundām bez maksas palīdzētu apgūt sarežģītus mācību priekšmetus.

R.K.: – Ļoti būtiska ir pedagogu pārkvalifikācija. Esmu izzinājusi Kurzemes situāciju saistībā ar jaunām specialitātēm un augstāka līmeņa studiju programmām. Ja skolas tiek reformētas un pedagogiem vairs nav pilnas slodzes, šis varētu būt ļoti labs brīdis pārkvalificēties par pieprasītiem speciālistiem. Taču valsts atbalsts tam nav pietiekams – studijas ir dārgas.

E.P.: – Profesionālās izglītības iestādes jau piedāvā pieaugušo apmācību un pārkvalifikāciju. Pieprasīta joma ir kiberdrošība. Tātad iespējas ir, bet cilvēkiem pietrūkst informācijas.

Pirmā rīcība

Ko jūs izdarītu pirmo, ja rīt nonāktu Saeimā?

V.O.: – 50% ierēdņu nost!

E.P.: – Reformētu bāriņtiesas. To sākām virzīt jau 13. Saeimā, šis darbs būtu jāturpina.

L.R.: – Pārskatītu Ministru kabineta noteikumus, kuru dēļ veidojas birokrātija, un to mazinātu. Pēc tam var domāt arī par ierēdņu skaita samazināšanu.

R.K.: – Es iestātos par nodokļu izmaiņām, atbalstot mazos uzņēmējus un tā maksimāli likvidējot ēnu ekonomiku.

A.K.: – Drošības jomā daudz lietu jau notiek, un tā ir pirmā prioritāte. Pēc tam pārskatītu ministriju izdevumus. Nevaram bezgalīgi aizņemties, un jāskatās, kur nauda tiek tērēta.

I.S.: – Spēcīgas kopienas. Ja cilvēks jūtas piederīgs kopienai, viņš vairāk iesaistās. Būtu jāpārskata Darba likums. Mazie uzņēmēji bieži iekrīt sarežģītās birokrātiskās prasībās.

Sarkanās līnijas

Ar kurām partijām jūs nebūtu gatavi sadarboties?

I.S.: – Sarkanā līnija varētu būt sadarbība ar izteikti prokrieviskiem spēkiem, ar Suverēno varu/Jaunlatviešiem, Saskaņu un Stabilitātei!, jo tas būtu pretrunā mūsu partijas nostādni.

A.K.: – Mums būtiska ir partijas nostāja saistībā ar karu Ukrainā. Ja cilvēki nespēj skaidri pateikt, kas ir agresors un kurā pusē tie nostājas, man grūti iedomāties sadarbību.

R.K.: – Es nevēlētos nosaukt konkrētu partiju. Esmu par sadarbību, ja tā ir vērsta uz produktīvu valsts attīstību. Taču, ja kāds politiskais spēks demagoģiski virza savas prasības tikai tādēļ, lai celtu reitingu, tad jāskatās, vai ar tādu var strādāt produktīvi.

L.R.: – Es esmu par atvērtību. Taču sarkanā līnija būtu tas politiskais spēks, kas atbalsta agresorvalstis Krieviju vai Baltkrieviju. Tas nav pieņemami.

E.P.: – Mums ir konkrēta nostāja: Saskaņa un Stabilitātei.

V.O.: – Es negribētu runāt par sarkanajām līnijām. Ja iesniegts likums, kas ir labs, to varam atbalstīt arī tad, ja iesniedz opozīcija. Ja priekšlikums ar mūsu uzskatiem sakrīt, varam par to balsot. Saeimā opozīcijas un pozīcijas jēdziens nav labs.

Rezumē

Ko vēl gribat vēlētājiem pateikt?

V.O.: – Gribu pateikt paldies par to, ka Kuldīgā viss notiek demokrātiski un kandidāti var brīvi diskutēt, arī redakcijā. Kolēģiem novēlu, lai izdodas tikt ievēlētiem un īstenot to, ko viņi šodien sola.

E.P.: – Es gribētu pateikt, ka jebkuram ministram un deputātam jāstrādā Latvijas, ģimeņu un bērnu labā. Jāpieņem pārdomāti lēmumi, lai te varētu atgriezties arī tie, kuri aizbraukuši. Latvija jāstiprina ar pārdomātiem lēmumiem.

L.R.: – Nevajadzētu nemitīgi uzturēt revolucionāru stāvokli. Mēs nemitīgi reformējam izglītību, mainām nodokļu likmes un daudz ko citu. Es gribētu vairāk evolūcijas – mierīgu, pārdomātu virzību uz priekšu. Jāspēj vienoties un vairāk ļauties stabilai attīstībai. Svarīga ir arī cilvēciska sapratne.

R.K.: – Esmu par tādu attīstību, kurā katrs iedzīvotājs var attīstīt arī pats sevi. Esmu pret to, ka katras vēlēšanas rada haosu kādā nozarē un visu apgriež kājām gaisā. Man nepatīk tas, ka valsts pārvalde bieži darbojas no vēlēšanām līdz vēlēšanām. Attīstībai vajadzīga stabilitāte un pēctecība.

A.K.: – Es gribu aicināt visus doties uz vēlēšanām. Ikviena balss ir svarīga. Tas nav tikai banāls sauklis – tā patiešām ir. Pēc vēlēšanām pašiem ar tiem rezultātiem būs jādzīvo. Tāpēc ir svarīgi izdarīt izvēli.

I.S.: – Latvija varētu vairāk domāt par pakalpojumu eksportu, piemēram, arī ieslodzījuma vietu pakalpojumu eksportu. Igaunijā šāda prakse jau ir. Valstis maksā par to, ka ieslodzītie sodu izcieš citā valstī. Tāpat Latvijai ir potenciāls eksportēt viesmīlību un kultūru. Deputātiem likumi jāpieņem, balstoties pētījumos un sabiedrības interesēs. Nedrīkst balstīties tikai uz vienu emocionālu gadījumu, kas izskan sociālajos tīklos.