14 dažādas Latvijas

/Kā lasīt ekonomiskos solījumus pirms vēlēšanām/

KURA LĪNIJA IR GARĀKA?

Atbilde parasti rodas uzreiz. Paskatāmies, un šķiet, ka zinām. Tikai pēc tam, ja vispār, sākam mērīt. Ar ekonomiskajiem solījumiem pirms vēlēšanām ir līdzīgi. Vieni izklausās ļoti pārliecinoši, citi vienkārši patīk. Vēl citi sakrīt ar to, ko jau iepriekš esam domājuši. Daudz retāk pie solījuma uzreiz ir pateikts, cik tas maksās, kas par to maksās un no kā būs jāatsakās.

15. augustā kultūrbārā Didro lekciju kursā Ievads patērētāju uzvedībā mēģināju uz 15. Saeimas vēlēšanām paskatīties no ekonomikas un patērētāju uzvedības skatpunkta. Izlasīju visu 14 partiju sarakstu programmas, bet analizēju tikai ekonomisko daļu: nodokļus, valsts finanses, uzņēmējdarbību, investīcijas, produktivitāti, infrastruktūru un citus ar ekonomiku saistītus priekšlikumus. Man nebija mērķa partijas sarindot. Gribēju saprast ko citu: ja no programmas paņem tikai ekonomisko piedāvājumu, kādu Latviju katra partija īsti piedāvā?

VĒLĒTĀJS IR ARĪ PATĒRĒTĀJS

Savā ziņā vēlēšanas ir diezgan savāda patērētāja izvēle. Mēs izvēlamies valsts nākotnes versiju, bet tai nav cenas zīmes. Daļu cenas samaksāsim nodokļos, daļu – ar valsts parādu, daļu – ar to, ka kaut kam citam naudas nepietiks. Dažos gadījumos par šodienas lēmumiem maksās arī tie, kuri pašlaik vēl nemaz nebalso. Arī solītie ieguvumi nav vienādi. Nodokļa samazinājumu var sajust gandrīz uzreiz. Jaunu ceļu redzēsim pēc dažiem gadiem. Ieguldījums zinātnē var dot rezultātu pēc desmit gadiem. Var arī nedot.

Cilvēki, protams, uz to reaģē. Nauda šodien parasti šķiet vērtīgāka par iespējamu ieguvumu pēc desmit gadiem. Nulles nodoklis ir īpaši pievilcīgs. Konkrēta 2500 eiro alga ir daudz saprotamāka par produktivitātes celšanu.

Tāpēc, gatavojot lekciju, partiju nosaukumus noņēmu. Palika 14 dažādi ekonomiskie piedāvājumi. Nosaucu tos par dažādām Latvijām.

5% VALSTS

Vienā no tām valsts sola prasīt mazāk, bet darīt ne mazāk. Pārtikai 5%, zālēm 5%, atsevišķiem pakalpojumiem 5%, citviet nodoklis vispār pazūd. Patērētājam, protams, patīk. Man arī patiktu maksāt mazāk. Bet te sākas ekonomika.

Ja valsts kādā nodoklī neiekasē, piemēram, 100 miljonus eiro, šī nauda tai vai nu jāatrod citur, vai kaut kas jāfinansē mazāk. Var samazināt izdevumus, palielināt citus nodokļus, aizņemties. Var arī cerēt, ka zemāks nodoklis radīs lielāku ekonomisko aktivitāti un daļu zaudēto ieņēmumu atnesīs atpakaļ. Visi šie varianti ir iespējami. Man vienkārši gribētos pie solījuma par 5% redzēt arī to, kurš no tiem ir domāts. Turklāt te ļoti labi darbojas patērētāja uztvere. Es redzu 5% savā čekā. To, kas nav ienācis valsts budžetā, es neredzu.

GUDRĀ LATVIJA

Citā piedāvājumā nauda tiek ieguldīta pētniecībā, mākslīgajā intelektā, biomedicīnā, zaļajās tehnoloģijās, aizsardzības industrijā un zinātņietilpīgā ražošanā. Tas man šķiet interesants ar to, ka ieguvums nav tūlītējs. Šodien maksājam pētniekam, laboratorijai vai par ideju, par kuru vēl nezinām, vai tā vispār izdosies. Pēc desmit gadiem varbūt ir patents, rūpnīca un uzņēmums, kas daudz eksportē. Varbūt nav. Zinātnei ir slikts paradums: tā neatmaksājas līdz nākamajām vēlēšanām.

Un te politiķim grūti. Daudz vieglāk ir piedāvāt to, ko cilvēks sajutīs jau nākamgad, nekā pārliecināt viņu maksāt par rezultātu, kuru varbūt redzēsim pēc desmit gadiem. Tomēr, tikai dalot naudu, bagātāki nekļūsim. Ir jādomā, kur radīsies lielāka vērtība nākotnē.

VALSTS BEZ KREDĪTKARTES

Vēl vienā piedāvājumā ideja ir ļoti skaidra: cik nopelnām, tik tērējam. Budžets bez deficīta. Man šķiet, ka šis arguments cilvēkiem ir viegli saprotams tieši tāpēc, ka mēs to pārnesam no savām finansēm uz valsti. Ja man nav naudas, es nevaru bezgalīgi dzīvot uz kredīta. Kāpēc lai valsts varētu?

Bet valsts budžets tomēr nav gluži mājsaimniecības budžets. Piemēram, tilts var kalpot 50 gadus. Ja par to nedrīkst maksāt ar aizņemtu naudu, visu tilta cenu samaksā šodienas nodokļu maksātāji, lai gan to lietos vēl vairākas paaudzes.

Tas nenozīmē, ka aizņemties vienmēr ir labi. Mani drīzāk interesē tas, kam nauda ir ņemta. Ja to notērējam ikdienas izdevumiem, pēc tam paliek tikai parāds. Ja par to uzbūvējam kaut ko ekonomiski vajadzīgu, paliek arī aktīvs. Ja uzbūvējam nevajadzīgu lietu, tad mums ir gan slikts projekts, gan parāds. Tāpēc pats parāda skaitlis vēl nepasaka visu.

2500 EIRO VIDĒJĀ ALGA

Citā programmā ir ļoti konkrēti skaitļi. Minimālā alga – 1250 eiro. Vidējā alga – 2500 eiro. Konkrēti mērķi ekonomikas izaugsmei un investīcijām.

Man šķiet interesanti, cik atšķirīgi mēs uztveram frāzes „vidējā alga – 2500 eiro” un „celsim produktivitāti”. Pirmais ir saprotams uzreiz. Otro vēl vajag paskaidrot. Bet te ir problēma. Valsts var noteikt minimālo algu. Vidējo nevar – tai jāizaug ekonomikā.

Lai uzņēmums varētu ilgstoši maksāt lielāku algu, tam jārada lielāka vērtība. Vajag labākas iekārtas, tehnoloģijas, zināšanas, investīcijas, labāku darba organizāciju un pircēju tam, ko uzņēmums saražo. Var nopirkt robotu, ar kuru stundā saražo divreiz vairāk. Var apmācīt cilvēku, kurš spēj darbu paveikt ar daudz lielāku pievienoto vērtību. Var uzbūvēt ražotni, kuras produkciju pērk citās valstīs. Bet var arī uzbūvēt tādu ražotni, kuras produkciju neviens negrib pirkt.

Tāpēc pie 2500 eiro algas solījuma mani interesē ne tikai pats skaitlis vien. Gribu zināt, kā līdz tam nonāksim.

LIELĀ BŪVĒŠANA

Vēl vienā Latvijā ir daudz lielu projektu: ceļi, tilti, termināļi, elektrostacijas. Tiem ir priekšrocība – tos var redzēt. Ja tilts ir uzbūvēts, neviens nevar teikt, ka tā nav. To var nofotografēt, pa to var braukt. Ar produktivitāti vai labāku uzņēmējdarbības vidi ir sarežģītāk.

Bet mani lielos projektos vienmēr interesē arī tas, ko par šo naudu neizdarījām. Ja desmit miljardus iztērē vienam mērķim, tos pašus desmit vairs nevar iztērēt citam. Tas ir ļoti vienkārši, bet politiskajās diskusijās šo daļu reizēm pazaudējam.

Arī savā dzīvē mēs tā rīkojamies. Ja es par 1000 eiro nopērku televizoru, tad neesmu tikai iztērējusi 1000 eiro – esmu arī atteikusies no visa pārējā, ko par šo naudu varēju izdarīt. Ekonomikā tās sauc par alternatīvajām izmaksām.

Un arī publiskā un privātā partnerība nenozīmē to, ka privātais investors valstij kaut ko uzdāvina. Viņš naudu iegulda, lai to atpelnītu.

Lekcijas dzejolī par to bija teikts:

„Ceļamkrāns var pacelt tiltu, var pacelt jumtu, var pacelt Latviju mazliet augstāk. Tikai rēķinu tas nepaceļ prom.”

PĀRĒJĀS LATVIJAS

Lekcijā, protams, ar šīm piecām viss nebeidzās. Kopā bija 14.

Bija Latvija ar ļoti mazu valsti un zemiem nodokļiem. Latvija, kurā valsts pati aktīvāk iesaistās ekonomikā. Latvija, kas izvēlas nozares, kurām dot priekšroku. Latvija, kurā savā starpā vairāk konkurē pašvaldības. Latvija ar ļoti vienkāršu nodokļu sistēmu. Latvija, kurā galvenā ir produktivitāte. Latvija ar ļoti lielu ekonomikas izaugsmes mērķi. Un vēl citas. Aiz katras bija viena no 14 vēlēšanām iesniegtajām programmām.

Lekcijā partiju nosaukumus atklāju tikai pašās beigās. Un bija interesanti vērot, kas notiek. Kamēr nosaukuma nav, cilvēks vērtē piedāvājumu. Kad parādās partijas nosaukums, līdzi atnāk viss pārējais, ko par šo partiju jau domājam. Tāpēc šajā rakstā partijas pie konkrētajām Latvijām neatklāšu. Man šķiet interesantāk vispirms sev pajautāt: „Vai es šādā Latvijā gribētu dzīvot?” Un tikai pēc tam – kas man to piedāvā.

VIENU EIRO NEVAR IZTĒRĒT DIVREIZ

Pēc visu 14 programmu izlasīšanas man nebija atbildes, kura ir ekonomiski pareizā Latvija. Tādas atbildes arī nevar būt, jo daļa no izvēles ir tas, ko uzskatām par svarīgāku.

Var izvēlēties vairāk sociālās drošības. Var izvēlēties mazākus nodokļus. Var vairāk ieguldīt zinātnē. Var vairāk būvēt. Var vairāk naudas atstāt cilvēka paša ziņā. Var uzskatīt, ka valstij ekonomikā jāiesaistās vairāk. Ekonomika var palīdzēt saprast, kas notiek pēc tam.

Ja gribam zemākus nodokļus un vienlaikus labāku veselības aprūpi, kaut kur jāatrod starpība. Ja gribam lielākas pensijas un vairāk naudas aizsardzībai, tas jāieliek vienā budžetā. Ja gribam bezdeficīta budžetu un vienlaikus lielus infrastruktūras projektus, arī tam vajag naudu. Vienu eiro nevar iztērēt divreiz.

Tāpēc man, lasot priekšvēlēšanu programmas, beigās paliek trīs ļoti vienkārši jautājumi. Cik tas maksā? Kas par to maksās? Un ko mēs tāpēc nedarīsim? Ar tiem pietiek, lai uz ekonomiskajiem solījumiem paskatītos mazliet citādi.

Un tad var atgriezties pie līnijām raksta sākumā. Dažreiz tas, kas pirmajā brīdī šķiet acīmredzams, tāds nav. Tad ir vērts paņemt lineālu.