Nevis kur strādā, bet kā izdara

Kad Ministru prezidents Andris Kulbergs uzdeva Finanšu ministrijai izvērtēt attālinātā darba praksi valsts pārvaldē, uzsverot, ka ierēdņu strādāšana no mājām ir „privilēģija, nevis tiesības” un ka „kovida vairs nav”, tāpēc ierēdņiem jāatgriežas darbavietās, lai viņi būtu pieejami cilvēkiem, sākās plašākas diskusijas.

Klātienes darba aizstāvji norāda uz tukšajiem kabinetiem un iedzīvotāju neapmierinātību, mēģinot nokārtot savus jautājumus. Savukārt attālinātā darba aizstāvji brīdina, ka pilnīgs aizliegums būtu pārāk vienkāršots risinājums – šāds darba modelis ļauj no reģioniem piesaistīt kvalificētus speciālistus, kuriem nav jāpārvācas uz Rīgu, bet piespiedu atgriešanās birojos varētu veicināt labāko darbinieku aizplūšanu no valsts sektora.

Kā jau mēdz notikt – tiklīdz kāds aktualizē problēmu, diskusija ātri

pārlec galējībās: „Nost ar attālināto darbu!” Taču, manuprāt, šis stāsts nav par vai pret attālināto darbu. Tas ir stāsts par darba efektivitāti un vadīšanu. Kovida laiks mūs iemācīja strādāt citādi – netērēt laiku ceļā uz darbu, operatīvi sazināties vatsapā, strādāt Zoom un citās platformās, dokumentus kārtot elektroniski. Galvenais taču ir izdarīt darbu – lai iedzīvotājs saņemtu pakalpojumu, atbildi vai konsultāciju –, nevis atskaitīties par telpā pavadītajām stundām.

Ko nu te par Rīgu… Mūspusē, kur daudzi viens otru pazīst, nemaz nav iespējams tā mistiski attālināties, lai neviens nezinātu, kur tu esi. Reģionā viss ir daudz pārredzamāks, un problēmas ar to, ka nevarētu sazvanīt vai atrast vietējos darbiniekus, pie mums bieži nav dzirdētas. Tāpēc rodas jautājums – vai tiešām visiem jāatgriežas pie vecā modeļa un jāsēž no tikiem līdz tikiem noteiktā vietā?

Attālinātajam darbam ir gan plusi, gan mīnusi. Darbiniekam tas nozīmē ietaupītu laiku un naudu, nebraucot uz darbavietu, nestāvot sastrēgumos un mazāk piesārņojot vidi. Tas ļauj arī labāk salāgot darbu ar ģimenes vajadzībām un var būt piemērots jaunajām māmiņām, cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Cilvēki, kuri dzīvo reģionos, bet strādā Rīgas vai ārvalstu uzņēmumos, var palikt savā dzīvesvietā. Savukārt viņu nopelnītā nauda tiek tērēta vietējos veikalos, kafejnīcās un pakalpojumos, nākot par labu vietējai ekonomikai.

Taču ir arī mīnusi. Viens no lielākajiem riskiem ir atsvešināšanās. Ja iestādes durvis lielāko nedēļas daļu ir slēgtas, vietējie cilvēki, īpaši vecākā paaudze, kura nelieto internetu, var justies neuzklausīti, ignorēti un pamesti vieni savās rūpēs. Darbiniekam, strādājot tikai mājās, var zust komandas gars un radošā dzirkstele. Savukārt, ja darba dators visu laiku ir acu priekšā, robeža starp darbu un privāto dzīvi var izzust un radīt arī izdegšanu.

Tāpēc Ministru prezidenta vēlme ar vienu rīkojumu visus sadzīt atpakaļ birojos man šķiet pārāk vienkāršots risinājums. Jautājums nav par to, vai cilvēks strādā kabinetā vai mājās. Svarīgi, lai uz iedzīvotāja zvanu tiktu atbildēts, e-pasts netiktu ignorēts un valsts pakalpojums cilvēku sasniegtu laikus un kvalitatīvi.

Ja darbinieks savu darbu izdara labi, laikus un ir sasniedzams, kad tas nepieciešams, kāpēc gan viņam obligāti astoņas stundas dienā jāatrodas konkrētā kabinetā?