Šoks par necieņu uz ceļa

Pirms pāris dienām saskāros ar kaut ko līdz šim nepieredzētu un šokējošu. Sūru ielas aplī ar velosipēdu biju pārbraukusi pāri vienai gājēju pārejai un šķērsoju jau otru, kad man garām, aizskarot velosipēdu, pabrauca kāds autovadītājs. Knapi paspēju apstāties, lai nepakļūtu zem auto riteņiem, savukārt otrā ceļa pusē uz velosipēdiem atradās divi bērni, kas laimīgā kārtā bija paguvuši apstāties. Pārņem šausmas, iedomājoties, kāda varēja būt situācija, ja šis autonevadītājs būtu braucis pāri pārejai sekundi vēlāk. Bērnu sejās bija bailes, bet automašīnas pasažieri, kuri bija apstājušies un to visu vēroja no malas, bija šokēti. Strādājot Kurzemniekā, par braukšanas kultūru esmu rakstījusi daudz. Kad vaicājam cilvēkiem ielās par šo tēmu, katrs otrais atklāj, ka gājēju pārejas ir bīstamākās vietas pilsētā. Pati iepriekš esmu novērojusi, ka autovadītāji un arī velosipēdisti riskē neapstājoties traukties pāri, bet šoreiz autovadītājs, nesamazinot ātrumu un redzot, ka notiek sadursme, turpināja ceļu, pat neatskatoties. Vēlāk sev jautāju – vai tā viņš izrādīja atklātas dusmas un necieņu pret velosipēdistiem? Kā velosipēdiste esmu piedzīvojusi agresiju no kādas gājējas, kad, piebraucot lēnām viņai aiz muguras, gājēja pagriezās un sāka kliegt, ka man esot jābrauc pa ielu. Arī pati kā gājēja nereti redzu nosodošus skatienus no citiem gājējiem, tostarp māmiņām, kas ar bērnu ratiem viena otrai iet blakus, vienai no viņām esot uz veloceliņa, un ar skatieniem un komentāriem izrāda neapmierinātību, ka jāpalaiž garām kāds velosipēdists, kurš brauc pa viņam paredzēto brauktuvi. Kādēļ pie mums ir šāda attieksme un zema kultūra? Par to runā ļoti bieži, bet nekas nemainās. Uzskatu, ka ceļu satiksmes ierobežojumi un sodi to nemainīs, jo pa ceļu pārvietojamies tā, kā redzam sevi un citus. Pie stūres sēsties ar aizkaitinājumu ir tik pat bīstami, kā esot alkohola reibumā. Kārtojot autovadītāja tiesības nebūtu slikti iziet arī kādus psiholoģiska rakstura testus. Paceļojot pa Skandināviju, gan gājējs, gan autovadītājs viens otram pamāj un uzsmaida, ziņojot, ka viens otru ir pamanījis, un izrādot savstarpēju cieņu. Savukārt Dienvideiropā daudz biežāk tiek izmantots taures signāls, bet pie mums, šķiet, ja gadās kādas bīstamas situācijas, jābūt klusiem un jābēg, lai neviens nepamana.