Vai spējam mācīties no vēstures kļūdām?

Kovida laikā, kārtojot grāmatplauktu, uzdūros Vitas Krieviņas veidotajam mācību līdzeklim Pasaules vēsture. Īss izklāsts, ko arī vēlreiz pārlasīju. Grāmata atstāja neomulīgu sajūtu par procesiem sabiedrībā, kas šo pāris gadu laikā nav uzlabojusies. Mani patiesi biedē, ka pasaule nemācās no pagātnes kļūdām. Šobrīd vairākās valstīs, tostarp mūsu, valdošā plaisa starp sabiedrību un pie varas esošajiem ir ārkārtīgi līdzīga tai, kāda tā bija Vācijā pirms Otrā pasaules kara. To raksturo neapmierinātība ar pastāvošo kārtību un sajūta, ka sabiedrības ikdienas problēmas netiek sadzirdētas. Kad sabiedrība zaudē uzticību valstij un tās institūcijām, rodas pateicīga vide populismam un personāžiem, kuri veiksmīgi prot izmantot cilvēku vilšanos, bailes un dusmas. Ja cilvēki vairs nejūt, ka viņu problēmas tiek risinātas, viņi sāk meklēt vienkāršotas atbildes un risinājumus, kas savukārt noved pie vieglāk polarizējamas un radikalizējamas sabiedrības.

Arī es esmu neapmierināta ar to, kas šobrīd notiek mūsu valstī. Man bieži ir sajūta, ka vairāk tiek risināti jautājumi, kas nav paši akūtākie, un sodīti cilvēki, kuru pārkāpumi pret valsti ir niecīgākie no visa kopuma, piemēram, jau par urbāno leģendu kļuvušais gadījums, kad VID par nodokļu nemaksāšanu aizgāja pie sievietes, kura bija pārdevusi pašas adītu kleitu, kuru vairs negribēja valkāt. Tā teikt, labāk sist vieglāk un ātrāk sitamos, piemēram, nevalstiskās organizācijas, nevis visus spēkus veltīt Rail Baltica ārprātam, kur aizplūst miljoni, kas varēja neaizplūst labākas pārvaldības gadījumā. Tiek būvēti zelta pāļi Daugavā, un nevienam par to vismaz līdz šim, šķiet, nav bijis jāatbild vai kaut kas jāatgriež valsts budžetā. Cilvēki redz atšķirīgu attieksmi pret mazākiem un lielākiem pārkāpumiem, un tas vairo neuzticību.

Man nav gatavas receptes, kā šo situāciju mainīt, bet uzskatu, ka ir pēdējais brīdis visos līmeņos attapties, ka nav īsti labi, un sākt rīkoties citādi, pirms sabiedrības neapmierinātība noved pie radikāliem soļiem. Varbūt sākt ar godīgām, reālistiskām partiju programmām un priekšvēlēšanu runām, kas radītu ticību, ka tās nav sagatavotas tikai ar vienu vienīgu mērķi – jebkādiem līdzekļiem uzvarēt. Arī man ir grūti saprast, par ko balsot, taču ļoti novērtēju, ka man joprojām ir tāda iespēja un uzticama vēlēšanu sistēma. Man patiešām gribētos, lai tas nemainītos. Daudzviet pasaulē ir citādi. Līdz ar to, kamēr es gaidu, kad pie varas esošie cilvēki apzināsies plaisu starp sevi un sabiedrību un sāks to mērķtiecīgi mazināt, es varu izdarīt to minimumu, kas ir manos spēkos – līdz oktobrim izdomāt, kuri politiskie spēki, manuprāt, vismazāk apdraudētu mūsu potenciālu iet pareizā virzienā, un aiziet par tiem nobalsot.