Arī kaimiņos akcentē ilgtspēju

Lai noskaidrotu, kā sokas ar pārtikas atkritumu samazināšanu kaimiņiem, izpētījām lietuviešu pieredzi, un noskaidrojās, ka līdzīgi kā pie mums, kur liela uzmanība veltīta skolām, arī tur daudz strādā ar jauniešu auditoriju, jo tieši tā iespējams veidot jaunus paradumus ģimenēs.

Lietuvas NVO “Pārtikas banka” direktors Simons Gurevičs dalījās pieredzē par pārtikas glābšanas un atbalsta sistēmu Lietuvā. Viņš pastāstīja, ka katru gadu Lietuvā tiek izšķērdētas aptuveni 400 000 tonnas pārtikas. Vienlaikus Lietuvā ir tikpat liels skaits cilvēku, kuri cieš no pārtikas trūkuma. “Pārtikas bankas” risinājums ir šāds: pārtika tiek paņemta no vietām, kur tā būtu izmesta, un nodota cilvēkiem, kuriem tā nepieciešama. Sistēma darbojas pēc principa “veikals bez naudas” – cilvēki paši var izvēlēties, ko vēlas saņemt, tā samazinot risku, ka produkts paliek neizmantots. Lai izvairītos no rindām, pārtikas saņēmēji saņem īsziņu ar precīzu laiku, kad ierasties. Katru nedēļu šādā veidā tiek nodrošināti 232 000 cilvēku visā Lietuvā. Šis modelis ir vienlaikus sociāls un videi draudzīgs – palīdz cilvēkiem un samazina atkritumu radīto slogu nākamajām paaudzēm. Kā uzsver S. Gurevičs: “Pārtika ir pārāk vērtīga, lai to izmestu. Labāk pabarot cilvēkus, nevis atkritumu tvertnes.”

Pieredzē dalījās arī trīs bērnu mamma Milda Petkevičiene-Dečkuviene, kura dzīvo Lietuvā, Švenčoņu rajonā. Divi vecākie viņas dēli mācās ģimnāzijā, bet jaunākais apmeklē pirmsskolas izglītības iestādi. Ģimnāzijā par ēdināšanu maksā bērnu vecāki, pusdienas pašvaldība apmaksā tikai bērniem no maznodrošinātajām ģimenēm. Attiecīgi skolēni paši izvēlas no tajā dienā esošā pusdienu piedāvājuma. Milda priecājas, ka ēdiens ir patiešām ļoti garšīgs, bērni, kā jau mūžam izsalkušie pusaudži, apēdot visu līdz pēdējai kripatai. Savukārt bērnudārzā ēdiens tiek pasniegts porcijās.

Viena no pašu jauniešu piedāvātajām idejām, kā mazināt pārtikas atkritumus, bija skolu ēdnīcās savākt kafijas biezumus un tos izmantot kā mēslojumu puķudobēm u.tml. Švenčonēļu pilsētas jaunieši ilgtspējības tēmu pētīja ne tikai teorētiski, bet arī diskutējot par to, veicot praktiskus uzdevumus. Pasākumā “Ilgtspējīgs dzīvesveids: kas slēpjas aiz “eco”?” viņi iedziļinājās patēriņa kultūrā, aprites ekonomikas principos un mācījās atpazīt, kad “ilgtspēja” kļūst tikai par reklāmas etiķeti. Tāpat tika aplūkoti tā sauktie 6R noteikumi. Tie attiecas uz atkritumu apsaimniekošanas principiem, akcentējot resursu taupīšanu un ilgtspēju, samazinot ietekmi uz vidi. Savukārt citā pasākumā jaunieši analizēja savus ikdienas ieradumus – no pārtikas izšķērdēšanas un atkritumu mazināšanas līdz enerģijas, ūdens taupīšanai un apzinātākām izvēlēm, piemēram, iepērkoties. Pasākuma noslēgumā katrs veidoja personīgo ilgtspējības karti – vienkāršu plānu, kā radīt pārmaiņas.

Milda uzskata, ka tieši vienkāršība būtu tā lieta, ko derētu uzsvērt, mudinot cilvēkus radīt pārmaiņas pasaulē, sākot ar sevi. Arī viens solis, viena apzināta izvēle ir vairāk nekā neviena. Ilgtspējība nav meklējama perfekcionismā, bet gan šķietami maznozīmīgos ikdienas lēmumos.