Skrundenieki par sevi

Par piederību, patriotismu un Skrundas īpašo šarmu dažādu paaudžu acīs. Iedzīvotāji dalās atmiņās par pilsētas izaugsmi un atklāj, kāpēc šeit viņi jūtas visdrošāk un vislabāk.

Minūte, kas svarīga laika griežos

Nellija Kleinberga

– Skrunda ir manas mājas, jo, lai kur es būtu, strādātu un atrastos, es šeit atgriežos. Esmu te iedzīvotāja kopš 1982. gada. Skrunda ir arī mans starta laukums, jo jau no pirmās klases esmu sākusi šeit mācīties. Visas 11 klases te mācījos un arī izvēlējos palikt, kaut gan man ir bijušas iespējas no šejienes aiziet. Ir kaut kāds magnēts, kas šeit pietur. Tās ir mājas un starta laukums visam tam, ko savā dzīvē esmu sasniegusi.

Skrundu mēs mēdzam saukt par minūtē caurbraucamu pilsētiņu. Latvijas vēstures laika griežos šī minūte ir ļoti svarīga – tās ir pirmās Latvijas atbrīvošanas cīņas, kas sākās tieši Skrundā. Vēsturisks pagrieziens notika padomju laikos, īpaši jau tad, kad 1995. gads sākās ar lokatora nojaukšanas epopeju, – Skrunda bija ļoti būtiska pat Eiropas mērogā. Skrunda savā ziņā ir krustceles laikiem un cilvēku likteņiem.

Skrundā kā mājās jūtos droša un pasargāta. Te ir miers un klusums. Jūtos labi, jo šeit ir senas tradīcijas, svarīgas vēstures liecības. Tas viss dod sajūtu, ka te ir ne vien patīkami, bet arī droši un stabili. Man Skrundā patīk viss, un arī pati redzamu darba daļu esmu te ielikusi. Priecājos, ka varu rādīt un teikt: tas notika tieši tajā laikā, kad Skrundu vadīju. Gan robežzīmes, gan mans pēdējais parakstītais līgums par ceļu un muižas atjaunošanu. Es ļoti priecājos par Skrundas muižu, kas savā laikā iedeva asinsrites tecējumu, jo, tikko atjaunoja muižu, tā apkārt sāka sakārtoties visa dzīve. Ļoti iepriecināja fakts, ka panācu to, ka parakstījām līgumu par Rīgas–Liepājas šosejas remontu. Tas ir mugurkauls, ap ko veidojas asinsrite. Ik vakaru eju uz parku un pa taku pastaigāt. Varu redzēt, kā mainās laiks, varu satikt cilvēkus.

Skrunda kādreiz bija viens no aktīvākajiem kultūras centriem, bagāts ar tautas mākslas kolektīviem. Ļoti ceru, ka tradīcijas, kas kādreiz iedibinātas, turpināsies. Arī pirmie sezonālie Pilsētas svētki Latvijā sākās ar Skrundu. Tie jāsaglabā. Kā teicis Aldis Zalgauckis: „Tu nāc no Skrundas – tu neesi viens.” Es tiešām nekad neesmu šeit jutusies viena, jo arī tas, ko esmu paveikusi, izdarīts kopā ar cilvēkiem, kuri šeit dzīvo.

Skrunda joprojām būs vēstures krustceles. Ņemot vērā to, kā attīstās militārā joma, arī militārās vēstures lappusēs tai būs sava vieta. Man Skrunda joprojām ir Latvijas jaunākā pilsēta ar 77. kārtas numuru, kā tas bija, kad saņēmām pilsētas statusu un nosaukumu. Es priecātos, ja Skrunda kā mazpilsēta saglabātu savu šarmu un nebūtu ļoti lielu industriālu pārveidojumu. Lai saglabājas cilvēki, kuri grib šeit atgriezties.

Vieta var dzīvot tad, ja cilvēki tajā jūt piederību, ja jūt vajadzību par to iestāties. Es ļoti novēlētu, lai mums, tiem, kas šeit esam, lokālpatriotisms nezustu un vairotos, lai mēs ar lepnumu varam teikt, ka nākam no Skrundas. Es mums novēlu mīlēt šo vietu, par to iestāties un rūpēties.

Dzimušas vienā gadā

Anna Kožarenoka

– Skrunda man nozīmē mājas. Ar pilsētu esam dzimušas vienā gadā un tikai ar dienas starpību, tāpēc man vienmēr šķitis, ka augam un pilnveidojamies kopā. Jau kopš pusaudžu vecuma man ir sajūta, ka Skrundas vārds jānes pasaulē un ar to jālepojas. Vidusskolas laikā ar klasesbiedrenēm izveidojām skolēnu mācību uzņēmumu un ražojām piena konfektes. Uz katras bija attēlots kāds Skrundas apskates objekts. Kad devos uz Rīgu studēt, zināju, ka šeit atgriezīšos. Studiju laikā mazpilsētas šarmu centos parādīt arī kursabiedriem. Aicināju piedalīties Bānīša takas talkā, izveidojām projektu pilsētas digitālā tēla atjaunināšanai internetā. Toreiz daudziem Skrunda saistījās ar lokatoru, bet man gribējās parādīt, ka te ir daudz skaistu vietu un cilvēku.

Skrunda ir manas saknes. Tā ir vieta, kur dzīvo mana ģimene: bērni, vecāki, vecvecāki, draugi. Te ir miers, ko nevar nopirkt ne par kādu naudu. Tuvu ir daba un klusums, kas ikdienā dod līdzsvaru. Viss ir ērti sasniedzams – bērnudārzs, skola, arī lielākas pilsētas ir rokas stiepiena attālumā.

Skrundenieki ir tie, kas viens par otru stāvēs un kritīs, un tas nav tikai teiciens. Te ir spēcīga piederības izjūta, ar kuru mēs lepojamies. Pašlaik esmu bērna kopšanas atvaļinājumā, bet pirms tam, strādājot pašvaldībā, jutu vēlmi Skrundas atpazīstamību stiprināt un izcelt tās stāstus. Tā radās rubrikas Apslēptā Skrunda, kurā caur iedzīvotāju atmiņām un pieredzi cēlām gaismā notikumus un vietas, kā arī rubrika Esi viens no, kuras uzmanības centrā bija cilvēks ar savām izjūtām un redzējumu par dzīvi šeit. Mēs, vietējie, esam tie, kas šo kopienu veido un Skrundai piešķir tās nozīmi.

Kā jebkurā vietā, arī šeit ir lietas, ko var uzlabot. Gribētos, lai jaunajām ģimenēm būtu vairāk darba un mājvietas iespēju. Vietu, kur satikties, radīt, iedvesmoties. Pilsētai noteikti ir laba perspektīva. Svarīgākais attīstības virziens ir jaunu darbavietu radīšana, lai cilvēki vēlētos šeit palikt, atgriezties, pārcelties un veidot savu dzīvi, jo tieši iedzīvotāji uztur pilsētu dzīvu.

Pilsētai novēlu palikt par tādu vietu, kur dzimst jaunas idejas, drosme un vēlme darīt. Skrundeniekiem novēlu nepazaudēt piederības izjūtu, kas mūs vieno. Lai dvēselē vienmēr pietiek vietas mūsu mazajai, bet sirdī tik lielajai Skrundai!

Sapņot lielus sapņus, neaizmirst saknes

Emilia Behmane

– Skrunda ir manas mājas. Šeit es pavadīju lielāko daļu bērnības, sāku skolas gaitas un spēru pirmos soļus mūzikā. Tā man saistās ar raibām atmiņām un vietu, kur vienmēr var atgriezties.

Skrundā jūtos mierīgi un piederīgi. Šeit viss ir rokas stiepiena attālumā, un pilsētā dzīvo aktīvi, sirsnīgi cilvēki. Man ļoti patīk skaistie skati pie Ventas, kas pilsētu padara pievilcīgu gan vietējiem, gan viesiem. Nākotnē gribētos redzēt vēl vairāk iespēju jauniešiem gan izaugsmei, gan brīvā laika pavadīšanai. Es ticu, ka pilsēta turpinās augt. Skrundenieki ar lepnumu nesīs šo vārdu pasaulē, jo, lai cik tālu tu dotos, Skrunda vienmēr paliks sirdī kā vieta, no kurienes esi nācis.

Novēlu Skrundai nezaudēt sirsnību un mājīgumu, vienlaikus attīstoties. Lai pilsēta kļūst vēl dzīvīgāka, pievilcīgāka un iedvesmojošāka gan iedzīvotājiem, gan ciemiņiem! Skrundeniekiem novēlu saglabāt lepnumu par pilsētu, atbalstīt vienam otru un sapņot lielus sapņus. Lai katram ir iespēja sevi atrast, neaizmirstot saknes!

Ir iespēja augt, nezaudējot sirsnību

Aivita Staņeviča

– Skrundā man ir māju sajūta. Tā ir vieta, kur ir mani cilvēki, atmiņas un piederības izjūta. Ar Skrundu man asociējas Venta, gadalaiku maiņa, bērnības atmiņas vasarā un īpašais miers, ko šeit var sajust. To droši vien var redzēt arī manā feisbuka lapā Viss par Skrundu, kur ar fotogrāfijām un ierakstiem cenšos parādīt mūsu pilsētas skaistumu, cilvēkus un stāstus. Esmu sapratusi – uz visas lielās zemeslodes ir daudz skaistu vietu, bet tikai Skrunda man liek sajust, ka te ir manas īstās mājas. Pat tad, kad aizbraucu tikai uz pāris dienām, mājupceļā, ieraugot Skrundas zīmi pie Ventas, vienmēr nodomāju: „Mājas, mīļās mājas.”

Skrundā jūtos savējā. Man patīk, ka šeit daba ir tik tuvu: Venta, parki, klusums un iespēja redzēt skaistus saullēktus. Patīk arī tas, ka cilvēki viens otru pazīst un atbalsta. Protams, vienmēr gribētos vēl vairāk sakoptu vietu, jaunas iespējas ģimenēm un jauniešiem, lai viņiem ir vēl lielāka vēlme šeit palikt un veidot savu dzīvi.

Es ticu, ka Skrundai ir potenciāls augt, nezaudējot īpašo šarmu. Mums ir skaista daba, vēsture un cilvēki ar idejām. Gribētos, lai Skrunda kļūst vēl aktīvāka tūrismā un uzņēmējdarbībā.

Skrundai novēlu attīstīties, bet nezaudēt sirsnību. Lai pilsēta kļūst arvien skaistāka un pievilcīgāka gan mums pašiem, gan viesiem! Skrundeniekiem vēlu ar savu vietu lepoties, būt aktīviem un saglabāt to īpašo kopību, kāda šeit ir.

Sētu sakopt tā, lai pašiem patīk

Uldis Zariņš

– Manas saknes ir Laidu pagastā. Nekad neesmu noliedzis, ka esmu laidenieks, bet drīz būs 50 gadu, kopš esmu skrundenieks un sevi tā saucu. Skrunda ir manas mājas, mana miera osta. Tāpat kā citi, arī es pēc skolas esmu mācījies un strādājis citur, bet nekad nav bijusi doma dzīvot kur citur kā tikai Skrundā.

Skrunda ir mazpilsēta – klusa, bet tajā pašā laikā te ir diezgan daudz notikumu. Mums ir visu veidu pašdarbības pulciņi jebkuram vecumam. Tas vien norāda, ka Skrundā dzīve ir ļoti aktīva.

Esmu padzīvojis arī Vācijā, un visus tos gadus, kamēr tur biju, nevienu brīdi nebija domas, ka neatgriezīšos. Tagad dzīvoju un strādāju Skrundā, nodibināju savu uzņēmumu un to vēlos attīstīt. Skrundā man patīk klusums. Nekad nav patikusi pilsētas jezga. Kuldīga jau man ir pietiekami liela, mazliet par daudz, kur nu vēl Rīga un citas lielās pilsētas! Man patīk mazums, tas, ka visu laiku it kā esi pilsētā, tomēr dabā. Te viss riņķī ir zaļš un skaists.

Skrundā vēlētos lielāku uzņēmējdarbību. Mums ļoti vajag kādu uzņēmumu, kurš cilvēkiem var dot darbavietas, jo esam stratēģiski labā vietā pie šosejas Rīga–Liepāja, tepat arī dzelzceļš. Esam Kurzemes centrā – nu, kur vēl labāk? Ir cerība, ka kaut kas attīstīsies un ka uzņēmēji, valsts un pašvaldība atradīs iespēju šeit darbību paplašināt, jo darbavietas mums akūti vajadzīgas.

Uz Skrundu nākotnē skatos ļoti cerīgi. Jāturpina attīstīties – no viena stūrīša lēnām tiekam vaļā no graustiem, vietu sakārtojam. Ir patīkami iziet laukā: ir takas un citas vietas, kas tiešām skaisti sakoptas.

Pilsētai novēlu nezaudēt jestrumu. Lai Skrundā būtu tikpat jautri kā līdz šim! To parāda ne tikai pašdarbnieki, bet arī tas, ka tik daudzi bijušie skolēni salidojumos brauc uz šejieni. Tas nozīmē, ka te bijis labi, viņiem paticis un gribas Skrundu atcerēties. Novēlu, lai pilsēta nezaudētu pievilcību, lai cilvēki bieži brauktu pie mums ciemos. Skrundeniekiem vēlu būt aktīviem ne tikai dejās, bet arī darbos. Sakopsim savu sētu tā, lai pašiem patīk, un tad jau mums gribēsies, lai arī viss pārējais ir skaists.

Ne par lielu, ne par mazu

Jānis Buķelis

– Skrunda joprojām ir manas mājas un ar tām asociējas. Mājas ir miera osta, kur ir klusums un drošība. Skrundā jūtos brīnišķīgi, jo tā ir tieši laikā: ne par lielu, ne par mazu. Varu šeit mierīgi atpūsties, pastaigāt, pamakšķerēt. Nav nekāda lielpilsētas bardaka, bet nav arī pārāk liela klusuma kā mazā miestā.

Skrundā, manuprāt, nekā nepietrūkst. Tomēr uzlabot jau var daudz ko. Cik ir iespējas, pilsēta lēnām sakārtojas, un tas ļoti priecē. Vajag mazāk runāt un vairāk darīt. Pēdējo 20 gadu laikā pilsēta ir mainījusies kardināli – ļoti daudz kas ir uz labo pusi. Mums ir tik daudz atpūtas vietu, ceļi, takas, bērnu rotaļlaukumi un pat pirts pie Ventas. Brīvajā laikā izejam līkumu pa pastaigu taku, pabraukājam ar divriteņiem un motociklu.

Domāju, ka kultūrā Skrundā viss notiek. Mums ir brīnišķīgs kultūras nams, tas ir atjaunots un mainījies uz labo pusi. Gribētos vēl vairāk pasākumu, bet visam jābūt samērīgi. Skrunda var attīstīties dažādos virzienos, jo esam pie dzelzceļa. Mēs varam ražot un ražot. Gribētos nedaudz vairāk cilvēku, bet arī par daudz nevēlos. Negribētu, lai pārvēršamies par industriālu meku. Ja cilvēku būtu nedaudz vairāk, būtu vairāk kultūras pasākumu un izklaides.

Skrundas svētki ir brīnišķīgi, un tos gaidu ar nepacietību. Ar motocikliem iedzīvotājus modinām – tur piedalīšos kopā ar sievu. Jātaisa kaut kas tāds, kas peld pa ūdeni, – laivu brauciens man ļoti patīk, tajā labprāt piedalos. Tāpat koncerts un pēc tam balle ir laba lieta.

Skrundai novēlu augt, to pašu arī skrundeniekiem līdz ar pilsētu. Novēlu mazāk čīkstēt un vairāk darīt – pēc tam pats redzēsi rezultātu.