Aicina kultūrā strādāt kopā, vienam otru papildinot

Kuldīgas iedzīvotāju sapulcē ceturtdien kultūras centrā domes un iedzīvotāju sarunu krustugunīs dominēja viens jautājums – gandrīz divas stundas tika runāts, kāpēc vajadzīga Kuldīgas kultūras centra (KKC) reorganizācija. Pēc dažiem asumiem sanākušie beigās tomēr vienojās: vienam ar otru vairāk jāsarunājas.

VIENOTA PĀRVALDĪBA VISĀ NOVADĀ

Kuldīgas novada domes priekšsēde Inese Astaševska sapulci sāka ar skaidrojumu par kultūras pārvaldības modeļa maiņu. Mērķis ir no sadrumstalotības pāriet uz vienotu, mūsdienīgu un taisnīgu sistēmu, kas aptver visu novadu no Alsungas līdz Skrundai.

Aģentūras statusu kultūras centrs ieguvis pirms gadiem divdesmit. Kopš tā laika piedzīvotas divas administratīvi teritoriālās reformas, un nu Kuldīgas novadā ietilpst arī Alsunga un Skrunda. „Saimniecība kļuvusi daudz lielāka, un mums ir pienākums analizēt, cik efektīvi darbu organizējam,” uzsvēra I.Astaševska.

Kultūras centru atkal pārveidojot par iestādi, tas ļautu nozari vadīt līdzīgi bibliotēku tīklam vai sociālajai jomai, kurā metodiskā vadība un koordinācija nāk no viena punkta, šoreiz no kultūras pārvaldes, bet darbs pagastos tiek saglabāts. Galvenie ieguvumi iedzīvotājiem un nozarei: kopīgs kalendārs novērstu pasākumu pārklāšanos un ļautu vienoties par lielajām prioritātēm; tāpat katram pagastam nebūtu jāpērk dārga apskaņošanas aparatūra vai jaunas dekorācijas. Sistēma ļautu materiālo bāzi rotēt, skaidroja priekšsēde. Atbalsts amatiermākslas kolektīviem (transports, tērpi, repetitori) ir atšķirīgs. Jaunais modelis sola skaidrus kritērijus, lai viena līmeņa kolektīvi saņemtu līdzvērtīgu atbalstu, vai tie ir pilsētā vai laukos. Pagastu kultūras darbinieki vairs nebūs savā laukā vieni – viņi kļūs par daļu no profesionālas komandas ar kopīgām sanāksmēm un atbalstu.

Priekšsēde skaidroja, kāpēc iestādes statuss radošumu vai finansējumu neierobežos: „Mums ir vairāk nekā 40 iestāžu: skolas, muzejs, bibliotēkas. Vai tiešām kāda no tām nevar piesaistīt ārējo finansējumu vai rīkot savas aktivitātes? Visi var! Stāsts ir par lielām lietām, ko darīt kopā.” Un, kliedējot bažas, I.Astaševska sacīja, ka Inta Burnevica kā KKC direktore darbu turpinās, Andris Grīnvalds būs ne vairs izpilddirektors, bet vadītājas vietnieks. Kolektīvu mēģinājumu darbs netiks traucēts. Septembrī plānos nākamā gada pasākumus. Jaunajā kultūras pārvaldē par pasākumiem atbildētu divi cilvēki – viņi tos neorganizētu, bet koordinētu un būtu atbildīgi, lai darbs notiek. Bet priekšsēde uzsvēra, ka ikviena kultūras iestāde turpinās kopt savu identitāti. „Neesam tik bagāti, lai katrā no 20 administratīvajām teritorijām veidotu atsevišķu materiālo bāzi. Mērķis ir strādāt kopā, redzēt vienu mērķi un nodrošināt labus kultūras pasākumus katram iedzīvotājam,” rezumēja priekšsēde.

PIETRŪKA ATBILDES, KĀPĒC

KKC direktore I.Burnevica bija tieša: lielākais klupšanas akmens bijis ne juridisks lēmums, bet gan nespēja ar iesaistītajiem laikus un saprotami sarunāties. Pēdējais laiks esot aizvadīts intensīvās sanāksmēs ar kolēģiem, deputātiem un domes vadību. Viņas vērtējumā tieši informācijas trūkums radījis augsni pārpratumiem, kas kulmināciju sasniedzis sociālajos medijos. „Visa jezga sākās no tā, ka mēs nesarunājamies: kāds kaut ko domā, kāds pārprot,” atzina direktore. Sabiedrība esot uzšūmējusies pēc tam, kad feisbukā parādījās videoieraksts no kultūras un sociālo lietu komitejas sēdes, tas parādījis, ka notiekošā nolūku cilvēki nesaprot.

I.Burnevica saskata arī pozitīvo pusi: asā iedzīvotāju reakcija apliecina, ka kultūras dzīve tiem nav vienaldzīga. „Deputāti ir tautas kalpi. Jums jāvar skaidrot, kā darbība notiks tālāk.” Lai gan pašvaldība ir tiesīga savas iestādes un aģentūras reorganizēt, I.Burnevica uzsvēra, ka izpalicis pats svarīgākais – godīgs izvērtējums un skaidrs vēstījums darbiniekiem un iedzīvotājiem: „Pietrūka vienkāršas atbildes uz jautājumu kāpēc.” I.Burnevica apstiprināja, ka personālu pārmaiņas skars. Reorganizācija nav tikai juridisks akts, būs arī strukturālas izmaiņas, un daļa var darbu zaudēt, citiem tiks piedāvāti jauni amati vai pienākumi.

Lai pārveide būtu tiesiska un bez steigas, direktore jau marta beigās nosūtījusi vēstuli domes priekšsēdei, vietniekam un diviem deputātiem, lūdzot pašvaldību pārejas periodu pagarināt. Tagad izskatās, ka jaunā kultūras iestāde darbu varētu sākt 1. jūlijā. KKC vadītāja aicināja vainīgos nemeklēt: „Mums visiem te kopā jādzīvo.” Pēc lēmuma pieņemšanas būs vienkārši jāstrādā un, ja vajadzēs, kaut kas jāmaina.

I.Astaševska piebilda: „Nav tā, ka nedzirdam, kas apkārt notiek. Bet ir arī interese to gaisu pakult – tas ir latviešu dabā. Šodien esam gatavi uz jautājumiem atbildēt.”

__________________________________________

JAUTĀJUMI UN ATBILDES

(Atspoguļojam daļu no runātā, kas iezīmēja tipiskākās problēmas un neskaidrības.)

DIVI PUNKTI NEDARBOSIES

Aldis Lapiņš: „Esmu tehniskās un kultūras industrijas darbinieks ar vairāk nekā 30 gadu stāžu Rīgā. Kuldīgā dzīvoju desmit gadus, un tas, kas šeit notiek ar kultūru, rada lielas bažas. Savā laikā ar draugiem vienmēr mēģinājām tikt uz Kuldīgas svētkiem tāpēc, ka tie bija burvīgi. Bet tie bija agrākie svētki, ne tagadējie. Bija ļoti labs koncerts, kas televīzijā izskanēja pa visu Latviju. Kuldīgu visur dzirdēja. Bija ļoti labas lietas, kas aizmirstas. Tas pats Alekšupītes karnevāls. Kāpēc nav? Tā ir jūsu identitāte.

Par struktūru. Esmu bijis īpašnieks lielai firmai, kas strādāja Latvijas mēroga pasākumos, un varu pateikt, ka divi punkti no jūsu plāna nedarbosies. Kas notiek ar tehniku, ja tā sāk iet pa rokām? Tiek zaudēta, jo saimniekam jābūt vienam (..).

Komandas stiprināšana. Jāsāk ar komandu, tikai tad vajag reorganizēt, jo cilvēki ir pamats. (..) Atcerieties, ka, procesu mainot, daļa cilvēku aizies, un bieži aiziet ļoti vērtīgi kadri, pat labākie. Viņu nav daudz. Nevajag uzreiz kardināli lauzt to, kas iestrādājies gadu gadiem, jo tas radīs arī problēmas gadu garumā. Lēnu garu jānostāda koncepcija, tad jātuvojas un jāmaina, strādājot arī pie jaunām idejām.”

Zigrīda Sīle: „Piekrītu par instrumentu un dekorāciju došanu projām. Man ir pieredze, ko redzu Kopienu namā, kā tiek izmantots pensionāru biedrības inventārs. Sāp sirds. Piekrītu, ka komandai jābūt kā vienai dūrītei: ceļamies, ejam un darām. Arī par Pilsētas svētkiem piekrītu, jo no vairākiem dzirdēts, ka agrāk (Dzīrēs – red.) bija interesantāk.”

IZMAIŅU NOLŪKS NAV IETAUPĪT

Domes priekšsēde Inese Astaševska: „Pēdējos divus gadus Vecpilsētas svētku formāts gana lielai daļai patīk. Un zinu, ka gana liela daļa gribētu, lai atgrieztos agrākie Pilsētas svētki. Pēc katriem svētkiem vajadzīgas aptaujas, analīze. Grupai, kas to dara, jāskatās, ko saglabāt, pamainīt, kas jāiekļauj. Runājot par budžetu, kultūrai nav paredzēts to samazināt. Tie 7,7% ir 4,5 miljoni eiro. Manuprāt, tā ir ļoti liela summa, lai mēs uzskatītu par pienākumu sēsties pie galda, vienoties par prioritātēm un veidiem, kā to tērēsim, lai nav tā, ka mēs, deputāti, pasakām: šim pagastam mākslai dosim desmit tūkstošus, šim piecus, tai iestādei tik, tai tik. Vislabāk to var izdarīt nozare, kopā strādājot. Mēs zinām, cik vajag, lai uzturētu kultūras centru, kultūras un tautas namus, cik vajag atalgojumam, cik varam atļauties saturam. Izmaiņas nav plānotas tamdēļ, lai ietaupītu, jo tā neko neietaupīsim. Naudu varam meklēt, nozarē sakārtojoties: vai pasākumiem, vai tautastērpiem, vai braucieniem. Nav mums kāds skapītis, jeb, kā paši sakām, domes pagrabstāvā to (naudu – red.) nedrukā. Mums tās ir tik, cik ir. Jāspēj to realizēt gudri un efektīvi.”

IR JĀPĀRKĀRTOJAS

Deputāte Baiba Mikāla: „Pārstāvu uzņēmumu Amazon Group LV, un esam vieni no lielākajiem nodokļu maksātājiem novadā. Ekonomiskā griezienā šis laiks pasaulē, Eiropā un Latvijā ir izaicinošs, un mēs arī uzņēmumā saprotam, ka kaut kas jāpārkārto. Bet pēdējais, ko gribam darīt, ir samazināt cilvēku resursus, tādēļ uzņēmumu pārstrukturējam un iegūstam paredzamāku naudas plūsmu. Mēs ko jaunu ieviešam tāpēc, lai darbību efektivizētu. Un tas notiek arī ar kultūras struktūru.”

JŪTAS KĀ ZIEDOŅA EPIFĀNIJĀ

Dace Blathena: „Manā kontā ir 20 gadu darba kultūrā. 1. martā esmu laimīgi no tās atvadījusies, un tam bija savs pamats (..). Man ir sajūta kā Ziedoņa epifānijā: „Lēksim bedrē, lēksim bedrē, redzēs, kas mūs ārā vilks.” Runājam, ka notiks iekšēja pārvaldes maiņa, ka tā būs pārskatāmāka. Bet kā jūs taisāties sadarboties ne tikai pilsētā, bet arī visā novadā? Man nav bildes, kā to dabūs gatavu, jo darbinieku ir kļuvis mazāk, bet darba ir iedots vairāk. Jūs sakāt – sadarbosimies, kultūras centra cilvēki piedalīsies gan svētku organizēšanā, gan citās norisēs. Bet es gribu saprast, kur ir tā robeža, ka ārpakalpojums atnāk uz manu pilsētu Māra Grigaļa izskatā un vada Lido zivis. Kāpēc mans Grīnvalds tur nestāv un nerunā? Jo tas cilvēks (no malas – red.) maksā vismaz četras reizes dārgāk. Es zinu, cik viņi maksā. Bet tie tikai tādi uzplaiksnījumi. (..) Tie katliņi ir četri pieci, un visi savā starpā vārās. Mērķis it kā viens, bet viens uz otru skatās. Kurus svētkus rīkosi tu, kurus es, kuros mēs piedalāmies? Man sāp sirds par to. Ja loterija Zelta ikrs tā tiek izspēlēta (bez idejas autora – red.)! Tas ir intelektuālais mantojums, tās ir konkrēta cilvēka idejas. Jāciena cilvēki, kas Kuldīgu pacēluši patiešām nebijušos augstumos. (..) Es saprotu – laiki mainās, maks mainās. Bet ir jāsadarbojas un jāsarunājas.

Vēl es gribētu pieklauvēt pie izpilddirektora sirdsapziņas par decembra domes sēdi. Jūs teicāt: „Arī es gribētu iet uz darbu kā dažs labs kultūras darbinieks un strādāt pusslodzi, bet saņemt veselu algu. Es jums ieteiktu pusgadu pastrādāt tur, kur pagastā ir 300–400 cilvēku. Ja domājat, ka tur kultūras darbiniekam ir psiholoģiski vieglāk saorganizēt pasākumu, jūs smagi maldāties. Un, ja cilvēks spēj to izturēt, viņš ir apbalvojams un atbalstāms. Nedrīkst nevienu nosodīt par to, ka viņam darba varbūt izskatās mazāk, bet īstenībā viņš iet cauri daudz lielākai spriedzei nekā tie, kas pilsētā strādā komandā, pie kuriem cilvēki vienmēr atnāks. Bet laukos, ja uz pasākumu atnāk 40–50, tu jau esi vinnējis.”

DARBINIEKIEM ATVAINOJAS

Kuldīgas novada pašvaldības izpilddirektors Rimants Safonovs: „Es atvainojos – mans mērķis nebija kolēģus aizskart. Pats daļēji esmu saistīts ar kultūru, jo mana izglītība ir kultūras jomā. Tas varbūt bija sakāpinājums tajā momentā, kad uzzinājām, ka pagastos ir kolēģi, kas gadā organizē septiņus pasākumus, un tādi, kas trīsdesmit. Protams, reizēm trīs pasākumi var paņemt vairāk resursu un laika nekā tie divdesmit. Ja kādu esmu aizskāris, ļoti atvainojos. Gribu vienkārši iezīmēt to, ka arī man rūp, kas novadā notiek kultūrā.”

VAIRĀKAS ATBALSTA PUSES

Kultūras pārvaldes vadītāja Krista Vīndedze: „No 1. aprīļa pagasti strādā kopā kultūras pārvaldē. Ir desmit kultūras darba organizatori, un beidzās arī konkurss par Rendas un Rumbas pagastu. Esam sagatavojuši, sākot ar tehniskām lietām, kā darba laiks un pārējais, kas attiecas uz pasākumiem. Bet pats svarīgākais – tagad pagastu kultūras darbiniecēm ir divas atbalsta puses. Viens ir pagasta pārvaldes vadītājs un tehniskie darbinieki, otrs – mēs kā kultūras pārvalde kopā ar Antru Grīnbergu, kura ir gatava piedalīties satura pilnveidošanā, lai pagastu tradicionālie pasākumi kļūtu labāki un saglabātos. Un trešā puse – gribam, lai arī iedzīvotāju padomes pagastos nāk talkā mums, tad pagastu pasākumi būs jaudīgāki. Ir grūtības tajos pagastos, kuros amatiermākslas kolektīvu nav (..), bet tie palīdz pasākumus kuplināt. Pēc gada varēsim vērtēt.”

ATBILDES JOPROJĀM NAV

Aldis Orniņš: „Pārstāvu tos, kas parakstījuši kopīgo vēstuli. Šodien saņēmu domes atbildi, kas adresēta man un vēl diviem iesniedzējiem. Un par iesnieguma galvenajiem punktiem, proti, par publisku, pilnvērtīgu kultūras centra darbības izvērtējumu un reorganizācijas ekonomisko izvērtējumu, gan šai vēstulē, gan šīvakara runās nedzirdu neko tādu, kas būtu atbilde uz šiem jautājumiem.

Piedāvātā struktūra… Kā lai pasaka? Tas ir viens haoss, jo tur (prezentācijā – red.) salikti klucīši, bet galvenais, kāpēc tas tiek darīts, neizpeld. Divas trīs reizes tika pieminēts, ka dara to tāpēc, ka vajadzīgs kopīgais mērķis un kopīgā politika. Ko tas nozīmē – politika? Kas ir tas kopīgais mērķis?”

A.Orniņš arī nolasīja kurmālnieces Ainas Sļisarenko vēstuli, jo viņa pati nevarēja sapulcē būt: „Esmu Ēvalda Valtera istabas glabātāja. Kāpēc pagastos kultūras organizatorus apvieno? Laukiem burtiski atņem kultūras aktivitātes. Esmu vadījusi kultūras darbu Kurmālē un zinu, ko tas prasa. Nevar strādāt vienlaikus divos vai pat trijos pagastos un prasīt kvalitāti. Tā ir darbinieku novešana līdz izdegšanai. Kāpēc tā izturas pret lauku cilvēkiem? Ne jau visi var aizbraukt uz pasākumiem Kuldīgā. Katra aktivitāte pagastā ir svētki. Neatņemiet tos!”

NEZIŅĀ RODAS BAŽAS

KKC pasākumu organizatore Inese Afanasjeva: „Kur ir darbinieku bažas? Visu vakaru runājam, ka vajag strādāt kopā. Mēs, darbinieki, piekrītam, ka vajadzīga vienota pārvalde. Tikai mēs tajā neredzam savu lomu. Pusgads iesākās ar to: „Jūs rīkosiet to, bet mēs šo un vēl to.” Līdz ar to mūsu viedoklis ir tāds: mums kaut ko paņēma nost, neko nepaskaidrojot. Mēs turpinām rīkot savus mazos pasākumus, bet lielos – tos nē!”

NEJUTA DIALOGU

Ramona Irbe: „Esmu kultūras darbiniece ar 40 gadu darba stāžu. (..) Paldies pašvaldībai, deputātiem, citiem cilvēkiem par to, ka kultūrai, pašdarbībai vienmēr esam saņēmuši labu atbalstu visās iespējamajās formās, kādu varēts sniegt gan materiāli, gan morāli. (..)

Attiecībā uz mērķiem. Piedodiet, bet tas izskatās pēc partiju pirmsvēlēšanu programmas. Vienots un mūsdienīgs pārvaldības modelis – mēs kā iedzīvotāji gaidījām, lai mērķis ir nedaudz konkrētāks, saprotamāks. Te jau var parakstīt apakšā visu, ko tik vēlies. Domāju, ka saruna izvērtās nekorekti: runa bija ne par pārmetumiem, bet par to, ka nejutām dialogu. Varbūt tā ir tā problēma, kas izvērtusies jau pirmsākumos. Ja mēs katrs apzinīgi darīsim savu darbu, tad jau beigas būs labas. Paldies visiem, kam sāpēja.”

IR JĀRUNĀ PIE VIENA GALDA

I.Astaševska: „Katra iestāde strādā labi, bet vienotas kultūras pārvaldības nav. (..) Varam katrs raut deķīti uz savu pusi, un beigās var nesanākt nekas. Bet varam arī strādāt kopā, viens otru papildinot, un kopā virzīties uz kaut ko lielāku. Es arī sadzirdēju, ka lielākās bažas ir nevis par to, ka mainās juridiskais statuss, bet par to, lai netiek apslāpēts radošums, lai ir iespēja iesaistīties, uzņemties atbildību un paveikt kaut ko vairāk nekā savas iestādes ietvaros. Ir jāsēžas pie viena galda un jārunā.”